Ir, es apliecināju. Un pavēstīju, ka šodien ir viņas laimīgā diena, jo es visādā ziņā biju starp grēcīgākajiem vīriešiem Ņujorkā un ar prieku izvadātu viņu starp paklīdušajiem viņu zaņķos, lai viņa tiktu pie spara bez bakstīšanas. )a vien viņa to nevēlētos, kas, protams, bija mans grēcīgais plāns, bet toreiz es to skaļi neteicu. Viņas acis iemirdzējās, un sejā atkal parādījās tas smaids. Labestības viļņi atsitās pret manu drūmo pieri.
Tā sākās mans pirmais randiņš ar Amēliju. Ēkas administrators nesteidzās ierasties birojā, par ko es viņu svētīju no visas sirds, un mēs šo laika sprīdi izmantojām, runājoties par vienīgo, kas, kā atklājām (ievērojami!), mums ir kopīgs — mēs abi bijām olimpieši. Viņa bija sacentusies (kalnu slēpošanā) par olimpisko zeltu Saporo, kur pārstāvēja Šveici. Un par mūsu ģimenēm, vai pareizāk, par viņas ģimeni, kas atgādināja kaut ko no Heidi15. (Vēlāk, kad
Amčlija dabūja atpakaļ savu somu, viņa man parādīja attēlus, kuros bija redzami vidusšķiras šveicieši krāsainās jakās kalnu nogāzēs, šveiciešu kotedžas priekšā, ēdam fondī. Nē, meli, neviens neēda fondī, bet viņi tiešām ēd fondi, un mūsu laulības laikā esmu daudz to ēdis). Nebiju aptvēris, ka ir katoļu šveicieši, jo mazā kalnu republika man saistījās ar drūmo, veco Kal-vinu, bet, protams, te ir pāvesta Šveices gvarde, kas tiešām ir šveicieši, un Aurēlijas mātes brālis bija viens no viņiem. Fannenštīleri bija ļoti hoch. Un ko tu vari pastāstīt par savu ģimeni, Džeik?
Patiešām, ko? Māte ap to laiku jau mirusi, tētiņš “ceļoja”, brālis studēja Eiropā (es šeit mazliet salielījos), māsa... domāju sameloties, bet es nekad nevaru izsekot saviem meliem (personīgajā dzīvē, es domāju, jo kā advokāts esmu, protams, ļoti kompetents melis), tāpēc sacīju, ka mana māsa ir Mirija Delevjē. Tajā laikā Ņujorkā vajadzēja būt vairāk vai mazāk aklam, lai nezinātu, kas viņa ir, vai arī būt pilnīgi nezinošam par popkultūru. “Modele,” es piebildu, redzot viņas tukšo skatienu. Pavaicāju, vai viņa ir jebkad dzirdējusi par Šerilu Tigsu, Lorēnu Hatoni vai Dženisu Dikinsoni*. Viņa gribēja zināt, vai tās arī ir manas māsas. Nekad ne pirms, ne pēc tam neesmu saticis cilvēku, kuru tik maz interesē slavenības. Amēlija tik tiešām nebija no šīs pasaules. Man to vajadzēja uztvert kā brīdinājuma signālu, bet es neuztvēru.
Šajā brīdī ieradās ēkas darbinieks un atvēra viņas biroju, un pēc tam, kad viņa bija apdarījusi vēl šādus tādus sīkumus, mēs devāmies projām. Tajā laikā man piederēja BMW R70 motocikls, ar kuru es braucu uz un no darba gandrīz jebkuros laika apstākļos. Viņa uzkāpa uz pakaļējā sēdekļa, es iedarbināju braucamo. Viņa vieglītēm aplika rokas man ap vidukli.
Vai ir kaut kas vēl labāks par braukšanu ar jaudīgu motociklu un meiteni aizmugurē, kuras ciskas spiežas pie taviem gurniem, viņas krūtis kā divi silti ovāli kļaujas pie tavas muguras, kuru spiedienu tu vari neuzkrītoši palielināt, piebremzējot mazliet stiprāk, nekā prasa braukšanas apstākļi? Ja ir, man nekad nekas tāds nav gadījies. Es aizvedu viņu uz Vienības laukumu, kur tajā sezonā veselu ēkas sienu klāja alkohola reklāma ar gaišmatainu sievieti piekļāvīgā melnā vakarkleitā. Es apstājos un norādīju uz reklāmu. Tā ir mana māsa. Amēlija sāka smieties un norādīja uz citu reklāmu, kurā bija redzams jauns puisis džinsos ar kailām krūtīm. Mans brālis, viņa sacīja un atkal smējās. Mazliet sašļucis, bet saglabādams pieklājību, braucu tālāk. Biju daudzas ieguvis, būdams savas māsas brālis, tik ļoti daudzi pilsētā kāro kaut pēc netiešas tuvības ar slavenībām, un atrasties kopā ar kādu, kam tas viss pilnīgi neko nenozīmē, mazliet uzbudināja.
Es izmaksāju viņai maltīti karībiešu restorānā, ko apmeklēja augsta ranga brašuļi ar savām skaistulēm, gaisā skanēja skaļa salsas mūzika, un tas bija uzlādēts ar aizturētu agresiju. Tad mēs apbraukājām dažādus lētus nakts un mūzikas klubus, tādus, kur tualetēs tirgoja narkotikas un kroga aizmugurē varēja dabūt orālo seksu. Es nebiju pietiekami slavens, lai iekļūtu dažos no tiem, bet Mirijas vārds un fakts, ka no svarcelšanas nodarbībām es pazinu daudzus ārā metējus, līdzēja iekļūt visur, turklāt vēl iespaidīga sieviete man pie rokas. Viņa izrādījās satriecoša dejotāja, tolaik es arī nedejoju slikti, bet viņa mani pārdejoja. Cilvēki raudzījās uz viņu ar īpatnēju sejas izteiksmi, ko es nevarēju gluži izskaidrot, — ar nicinājumu, ilgošanos? Varbūt nolemtie vēroja glābtos? Varu derēt, ka pusi laika tāda izteiksme bija arī manā sejā.
Vārdu sakot, aizvedu Amēliju atpakaļ uz viņas mājām, īrētu kooperatīvo dzīvokli Pirmajā ielā pie Septiņdesmit astotās, un sev par milzīgu pārsteigumu un vilšanos saņēmu možu šveiciešu rokasspiedienu un šķīstu buču uz vaiga. Tas pats otrajā tikšanās reizē, tas pats trešajā. Pēc tam nedaudz vieglas maigošanās, bet viņa, kā mēs mēdzām teikt, nepazaudēja galvu. Viņa sacīja, ka skolā esot bijis kāds zēns, ar kuru viņa gulējusi, un šis zēns salauzis viņas sirdi, un tad viņa sapratusi, ka nav tāda kā citas pazīstamās meitenes, nedz arī tās, ko rādīja filmās, viņa nevarēja ciest seksu bez pieķeršanās, viņa nepiekrita visam, ko sacīja Baznīca, bet domāja, ka šajā ziņā Baznīcai ir taisnība, un kopš tā laika dzīvoja pilnīgā celibātā. Gaidot misteru īsto? — es pavaicāju, un viņa, neliekoties zinis par manu ironiju, atbildēja: jā. Sī saruna, starp citu, notika kādā bēdīgi slavenā klubā, kurš praktiski bija baciļu audzētava seksuāli transmisīvajām slimībām.
Tajā savas dzīves periodā, man jāpiebilst, es izklaidēju vismaz četras sievietes, visas piemīlīgas, visas seksuāli dabūjamas, un tagad es nevaru atcerēties viņu vārdus un sejas, tik ļoti Amēlija bija pārņēmusi manu erotisko dzīvi. Un es vienmēr esmu bijis ārkārtīgi nevērīgs pret to, ka manas meitenes zina
par citām, tas viss bija pēc seksuālās revolūcijas, un tāpat es izturējos ari pret Amēliju un biju pārsteigts, ka viņa man sacīja, ja gribu arī turpmāk būt kopā ar viņu, man tas jāpārtrauc, un vēl pārsteidzošāk bija tas, ka es pārtraucu. Es piezvanīju visām savām toreizējām dāmām citai pēc citas un, tā sakot, dāvāju atvadu skūpstus.
Tāpēc ka — un tas ir galvenais šajā garajā ekskursā — būt kopā ar Amēliju bija labāk par seksu. Tā bija mistika. Tas bija tā, it kā tu atbalstītos uz saules stara, un stars tevi balstītu. Krāsas bija košākas, mūzika kārdinošāka, viss kustējās lēni, eleganti — kā senas karaliskās ģimenes lielais uznāciens, ko glāsta smaržīgs rietumu vējš. Mēness manai acij nešķita kā liela pica, bet kaut kas tāls, visas dziesmas kļuva patiesas.
Beigu beigās es viņu pavedināju mūžsenā un godājamā veidā: tajā ziemā mēs apprecējāmies Cīrihes Lībfrauenkirhē, klātesot viņas lielajai un ļoti pareizajai ģimenei, tētim baņķierim un māmiņai lingvistikas profesorei, un sešiem brāļiem un māsām, visiem gaišmatainiem un ar rozā vaigiem, un neviens no viņiem nedomāja, ka viņa apprecējusies veiksmīgi, bet visi bija tik pieklājīgi un korekti, cik vien iespējams. Mana māsa un brālis arī ieradās. Mirijai tieši tobrīd gadījās būt Parīzē uz modes fotosesiju, un viņa ieradās ar savu bagāto vīru narkomānu Armandu Etjēnu Pikotu Delevjē, un Pols atbrauca no studijām Itālijā, tā ka tas bija ērti. Varbūt viņi būtu ieradušies arī, ja tā nebūtu, bet par to es tolaik nebiju pārliecināts. Tētiņš nebija aicināts un neieradās. Patiesībā viss bija kā miglā tīts, kā, manuprāt, kāzas vienmēr šķiet galvenajiem vaininiekiem. Vienīgais, ko atceros, — Pols cieši sagrābj mani aiz rokas virs elkoņa un saka: “Tā ir vērtība, mazais, nepazaudē.” Un ka Mirija raudāja un, cik varēju spriest, nebija neko salietojusies visa notikuma laika.
15
4 Amerikāņu topmodeles. Dženisa Dikinsone apgalvo, ka tieši viņa ir radījusi vardu “supermodele”, — viņas menedžeris, norādot, ka viņa pārstrādājas, sacījis: “Tu neesi supermens,” un modele atbildējusi: “Es esmu supermodele.”