Kāzu ceļojumā devāmies uz Cermatu un apmetāmies ģimenes kotedžā un slēpojām. Jeb, pareizāk sakot, Amēlija slēpoja. Es galvenokārt kritu un vēroju, kā viņa lepni aizslīd lejā pa trasi, un pēc tam piedalījos tajā, kas bija toreiz un vēl aizvien paliek satriecošākais seksuālais piedzīvojums manā mūžā. Kalliopes orgasms.16 Viņa dūdoja līdzīgi dūjām, gandrīz no paša sākuma gluži
kā tās, izgrūžot sajūsminātus uohh, uohh, uohh un spējot radīt gandrīz epi-leptisku kreščendo, kurā Laiks gluži vai apstājās, kā tam jānotiek debesīs, tā bija esamība ārpus laika. Dabiski, pēc sešiem mēnešiem, ka jau teicu, biju sācis atkal gulēt ar citām, lai gan spēju to noslēpt gadiem ilgi, gudri izmantojot Amēlijas nespēju domāt par kādu slikti. Nekāda attaisnojuma, ser: tas skaidri un nepārprotami bija ļauni, tik ļauni kā melna nakts. Es tiešām visu pazaudēju, kā bija baidījies Pols, kāzu dienā sagrābdams manu roku tik cieši, ka atstāja uz tās zilumu.
Un sagrāvis paradīzi, es gadiem ilgojos tajā atgriezties (dabiski, bez nepieciešamības kaut ko nopietni grozīt savā garīgajā stāvoklī) un loloju ilgas pēc jaunas un svaigas Amēlijas, bet šoreiz ne gluži tik labas, bet pēc tādas, kas vairāk līdzinātos man, tomēr nebūtu pārāk līdzīga man, ja saprotat, ko es domāju, bet ar to pašu enerģijas lādiņu un bez neciešamās vainas nastas, ko es ienesu attiecībās ar savu sievu. Tādēļ esmu uzrakstījis šo garo ekskursu, lai būtu skaidrs, kas notika Brūka Rasela Astora lasītavā. Jauns sākums, un te viņa bija ar savām sīkajām blondajām bizītēm un Amēlijas sejas izteiksmi, un spieda manu roku, bet pieskāriens vien tai lika iekņudēties un izraisīja zosādu.
Es pavaicāju, ko viņa dara, un viņa norādīja uz biezu sējumu, kas atvērts gulēja uz rakstāmgalda. Kaut kas, ko tēvocis gribēja, lai es izpētu, — ģimenes vēsture. Es pievērsu uzmanību krēsliem, un mēs apsēdāmies. Tā bija bibliotēka, tāpēc mums vajadzēja runāt klusi, un, tā kā tā bija jādara, man bija jāpieliecas viņai tuvāk, nekā būtu bijis nepieciešams parastā sarunā. Viņa lietoja vieglas ziedu smaržas.
“Es saprotu, jums arī ir akadēmiskā izglītība?”
“Nē, es Toronto strādāju izglītības ministrijā. $i vairāk ir blakus nodarbe, arī lai izpalīdzētu.”
“Bet viņš ir miris.”
“Jā. Es domāju, ka varētu pabeigt darbu un sarunāt pēcnāves publikāciju. Domāju, ka viņam tas būtu paticis”.
“Tātad jūs bijāt tuvi?”
“Jā.”
“Lai gan jūs šķīra okeāni?”
“Jā.” Tad mazliet nepacietīgi, nedaudz saraucot skaisto, augsto pieri: “Tēvocis Endrū ieņēma ļoti svarīgu vietu manā dzīvē, mister Miškin. Tēvs
pameta manu mammu, kad man bija četri gadi, atstājot mūs ļoti nestabilā finansiālā situācijā. Viņš savā ziņā bija trakulis un nebūt nevēlējās kļūt par tēvu. Viņš tagad ir miris, tāpat kā mana māte. Tostarp tēvocis Kndrū maksāja par manu izglītību, praktiski katru vasaras brīvlaiku, sākot no astoņu gadu vecuma, es pavadīju pie viņa Anglijā un... ak Dievs, kāpēc es jums to visu stāstu? Droši vien neesmu pilnībā atguvusies no šoka par to, kas ar viņu noticis. Piedodiet. Nebiju domājusi neko tādu klāstīt.”
“Viss ir pareizi,” es sacīju. “Tuva radinieka zaudēšana vardarbīgā nāvē var atstāt postošu iespaidu.”
“Izklausās, ka jūs runājat no savas pieredzes.”
“Jā,” es sacīju, bet tonī, kas nevedināja uz tālāku iztaujāšanu. Mainot sarunas tematu, vaicāju: “Cik ilgi jūs jau esat pilsētā?”
“Toronto?”
“Nē, šeit. Atvainojos — kad ņujorkieši saka “pilsēta”, viņi vienmēr domā Manhetenas salu.”
Pie šiem vārdiem viņa pasmaidīja, māsu pirmo kopīgo smaidu. “Kopš pirmdienas. Divas dienas.”
“Viesnīcā, vai ne?”
“Jā, Marquis Astotajā avēnijā. Es biju domājusi apmesties tēvoča Endrū numurā, bet to liedz juridiski sarežģījumi. Tā vēl aizvien ir nozieguma vieta, un viņi neatdod neko no viņa lietām, lai gan profesors Hāss ļoti laipni ļāva man izskatīt viņa kabinetu un paņemt dažas viņa personīgās mantas.”
“Vai jums tur ir ērti?” Dievs vien zina, ko es biju domājis, par to runājot. Droši vien vienkārši gribēju, lai viņa turpina runāt, paildzināt brīdi. Smieklīgi, kā jau saku, bet godīga stāsta labad...
Viņa atbildēja: “Nu, atklāti runājot, numurs ir visai riebīgs. Tam it kā jābūt lētam, bet lēts Ņujorkā ir vairāk, nekā es varu atļauties, sevišķi ar Kanādas dolāriem.”
“Jūs esat tikusies ar policiju?”
“Jā. Vakar. Es domāju, ka man būs jāidentificē līķis, kā to dara televīzijā, bet tas jau bija izdarīts. Viņi uzdeva man dažus jautājumus, tiešām, visai briesmīgus jautājumus.”
“Policijas teorija, ka viņš nogalināts kaut kāda geju seksuālā rituāla laikā?” “Jā, bet — mans Dievs! — un es viņiem to pateicu — tēvocis Endrū nemaz nebija tāds. Viņš neslēpa savu, hm, romantisko orientāciju, bet viņš
bija uzticīgs Ollijam. Ollijs ir pasniedzējs Oksfordā. Kopā viņi bija kā vecs laulāts pāris.” Jaunās sievietes tonis spēji mainījās, un viņa pavaicāja: “Kā jums šķiet, vai mēs šodien varēsim pabeigt mūsu darījumu?”
“Mūsu darījums ir?...”
“Tēvoča Endrū manuskripts.”
Ak, tas! Es pavaicāju, ko viņa par to zina.
“Viņš man daudz nestāstīja, tikai to, ka tas ir Džeimsa I laika manuskripts. Viņš par to samaksāja vairākus tūkstošus dolāru, bet domāja, ka tas varētu būt daudz vērtīgāks, ja pārbaudītu dažas lietas.”
“Piemēram, kādas?”
“Es nezinu, viņš neteica.” Viņa atkal burvīgi sarauca pieri. “Un atklāti runājot, es nezinu, kāda tur varētu būt jūsu darīšana. Tas ir mans īpašums.” “Patiesībā, cienītā Kelloga,” es attraucu mazliet oficiālā tonī, “tas ir valsts īpašums. Lai jūs uz to varētu pretendēt, jums jāpierāda gan to, ka esat tā, par ko uzdodaties, gan to, ka esat vienīgā likumīgā Endrū Balstroda mantiniece. Lai tas notiktu, jums jāuzrāda testaments un jāliek to apstiprināt Ņujorkas apgabala tiesai. Tikai tad testamenta izpildītājs būs pilnvarots man prasīt, lai nododu mantojumu jums.”
“Ak, šausmas! Vai tas prasīs daudz laika?”
“Varbūt. Ja testaments ir kļūdains vai tiek apstrīdēts, var paiet nedēļas, mēneši, pat gadi, kamēr nokārto mantojuma lietas. Kā Dikensā.”
Pie šiem vārdiem viņa izmisusi iekliedzās, iekoda lūpā un aizklāja ar rokām seju. Bibliotekārs pie reģistrācijas galda nosodoši uz mums paskatījās.
“Es nevaru tik ilgi gaidīt,” viņa ievaimanājās. “Es varēju dabūt brīvas tikai šīs dažas dienas. Pirmdien man jābūt atpakaļ Toronto, un es nevaru atļauties apmesties viesnīcā. Un...” Sājā vietā viņa apklusa un nolaida skatienu, kā tad, kad grasāmies kaut ko atklāt, ko labāk būtu neatklāt. Tas ir interesanti. Es nodomāju, ka varbūt daļēji tāpēc viņa negribēja nākt uz manu biroju. Nolēmu painteresēties šajā virzienā.
“Un?...”
“Nekas.” Slikta mele, es nodomāju, vērodams tikko jaušamo piesarkumu zem zoda.
“Nu, es domāju, ka ir gan kaut kas. Jūs lūdzat tikšanos ar mani vientulīgā vietā, jūs bažīgi skatāties uz durvīm, it kā gaidītu, ka kāds pa tām iebrāzīsies, un tagad šķiet, ka jūs kaut ko slēpjat. Tam visam klāt vēl fakts, ka jūsu
tēvocis mira noslēpumainos, pat biedējošos apstākļos, turklāt jūs atstājat iespaidu kā sieviete, kurai ir kāda problēma. Kā sieviete, kurai, uzdrīkstēšos būt pārdrošs, ir nepieciešams...”
16
Kalliope — taustiņu muzikālais instruments, aprīkots ar tvaika svilpēm. Saukts arī par tvaika ērģelēm vai tvaika klavierēm. Ari viena no mūzām sengrieķu mitoloģijā.