Jebkurā gadījumā tagad mums jāpārlec pāri kādiem divdesmit gadiem. Kā jau teicu, es kļuvu par intelektuālā īpašuma advokātu, un Mikijam bija izdevies palikt apmēram akmens metiena attālumā no tās vietas, kur pirmoreiz sastapāmies, jo viņš ir angļu literatūras profesors Kolumbijas koledžā. Miki-jam acīmredzot ir liela ietekme literatūrkritiķu aprindās. Pirms dažiem gadiem viņš bija Moderno valodu asociācijas prezidents, kas, cik saprotu, ir kaut kas ļoti nozīmīgs, un šķiet, ka viņu dažādās nenovīdības pakāpēs ciena lielākā daļa interpretatīvo lēņu muižu, kādās šodien sadalījusies literatūrkritikas pasaule. Mikija pētījumu lauks ir Viljama Šekspīra lugas, ar kuru starpniecību viņš iepazina Balstrodu. Profesors B. Kolumbijā bija vieslektors, arī Šekspīra speciālists, no Oksfordas. Visticamāk kādu dienu Balstrods ieradās pie Mikija un vaicāja: “Saki, vecais draugs, vai tu gadījumā nezini kādu intelektuālā īpašuma advokātu?” — un Mikijs atbildēja: “Patiesībā zinu gan.” Vai kaut ko tamlīdzīgu.
Ļaujiet man atsaukt atmiņā to dienu. Tas bija 11. oktobris, trešdiena. Laiks bija mazliet dzestrs, tā ka skaidri varēja saprast — vasara nudien ir galā, un gaisā bija jūtami lietus draudi. Ļaudīm mugurā bija lietusmēteļi, ari man. Parasti mans lietusmētelis, dzeltenbrūns Aquascutum, karājas stūrī uz statīva manā kabinetā, kas ir pārāk mazs, lai sauktos par partnera kabinetu, bet pietiekami ērts. Mūsu ēka atrodas Medisona avēnijā, un pa savu logu es varu redzēt vienu no Sv. Patrika katedrāles brīdinošajām smailēm, — šis skats ir gandrīz mana vienīgā saikne ar jaunības reliģiju. Mans kabinets ir iekārtots vienkāršā, varētu arī teikt, modernā stilā, kas attāli atgādina Žana Lika Pikāra istabu uz kosmosa kuģa Enterprise. Pie sienas karājas mans diploms un licences, kā arī trīs fotogrāfijas hromētā rāmī: viena ir manu bērnu portrets, profesionāla fotogrāfa uzņemts pirms dažiem gadiem; otrā esmu redzams es un mans dēls Niko — fotogrāfijā viņš mācās braukt ar divriteni, un es skrienu viņam blakus — visai labs uzņēmums, ko fotografējusi bērna māte. Vienīgais objekts telpā, kas varētu šķist neparasts, ir trešā fotogrāfija, kurā redzams liela auguma jauns vīrietis, īsi apgrieztiem matiem, ģērbies sarkanbalti zilā svarcēlāja triko. Viņš ir augstu pacēlis smagu svarcelšanas stieni. Stienis ir tik smags, ka abos galos ir nedaudz noliecies, jo šis atlēts ir 192 Уг mārciņu+ kategorijā, pašā smagākajā, un viņš ir pacēlis vairāk nekā piecsimt mārciņu. Piecsimt trīsdesmit divas, ja būsim precīzi. Šis jaunais vīrietis esmu es, un fotogrāfija tika uzņemta Meksikas Olimpiskajās spēlēs 1968. gadā, kur es biju ASV olimpiskās komandas sastāvā. Tas ir lielākais svars, kādu es jebkad esmu pacēlis no grīdas līdz pleciem, un būtu sagādājis man bronzas medaļu, bet es kļūdījos satvērienā, un medaļu dabūja Džo Djūbs.
Kopš tā laika esmu turpinājis trenēties, zemākā līmenī, protams, un vēl aizvien varu uzraut virs galvas nedaudz vairāk par ceturto daļu tonnas.
Apbrīnojami bezjēdzīga prasme, un tieši tāpēc man tā patīk, tāpēc es sāku ar to nodarboties. Svarcelšanai pievērsos desmit gadu vecumā, sākot ar pašdarinātiem svariem, un cilāju tos visu vidusskolas un koledžas laiku. Pašlaik esmu vairāk nekā sešas pēdas un divas collas garš, neskaitot matus, un sveru apmēram divsimt piecdesmit mārciņas, astoņpadsmit collu kakls, piecdesmit divas collas platas krūtis un pārējais atbilstoši. Daudzi mani uzskata par resnu, kāds es pilnīgi noteikti neesmu. Kopš Arnolda parādīšanās uz skatuves cilvēki tiecas jaukt svaru lietošanu, lai veidotu ķermeni, un svarcelšanu sacensībās. Tās ir pavisam atšķirīgas lietas. Svarcēlājiem gandrīz nekad nav slaidi vai skaisti augumi, kam visādā ziņā ir lielāks sakars ar zemādas tauku neesamību nekā ar spēku. Jebkurš nopietns smagā svara kategorijas svarcēlājs varētu salauzt Mr. Universe pret ceļgalu. Tā gan ir tikai iespējamība, protams. Esmu atklājis, ka lieli, spēcīgi cilvēki ir maigi raksturā, ja vien nelieto steroīdus, ko mūsdienās, baidos, patērē aizvien vairāk. Tomēr es labāk palieku bez steroidiem un maigs.
Redzu, ka atkal esmu novirzījies no tēmas. Es tikai mēģināju iedomāties sevi kabinetā tajā nozīmīgajā dienā, kas šķita gluži parasta — rīts bija aizvadīts sanāksmē par ķīniešu pirātiski izmantoto kāda rokalbuma tēlu T krekla apdrukai. Šādi gadījumi intelektuālā īpašuma aizsardzības praksē kļūst aizvien biežāki. Klusas sanāksmes, klienta apmaksātas stundas, kompetences izrādīšana un delikāts ieteikums, ka tiesas prāvas šajā jomā lielākoties ir velta laika šķiešana, jo tēli no rokalbumu vākiem ķīniešu pirātiskajā izpildījumā ir neizbēgama maksa par nodarbošanos ar biznesu mūsu grēcīgajā pasaulē. Pēc šīs sanāksmes atgriezos savā kabinetā — bija apmēram bez divdesmit minūtēm divpadsmit, un es jau ar nepacietību sāku gaidīt lenču —, bet, ejot garām manas sekretāres rakstāmgaldam, viņa mani negaidīti uzrunāja. Mana sekretāre ir Olīvija Maldonado, jauna, tikpat zinoša, cik izskatīga sieviete. Birojā daudzi viņu ir iekārojuši, arī es, bet uzņēmumā “Džellers Lines Grosberts&Miškins” tas ir dzelzs likums — nekādu intīmu attiecību ar personālu, likums, ko es pilnībā atbalstu. Tā ir bijusi gandrīz vienīgā mana atturība šajā jomā, un es ar to muļķīgi lepojos.
Atceros, ka sekretārei mugurā bija tērps, kas man sevišķi patika, — pelēki, mazliet pieguloši svārki un tumši rozā adīts svīteris ar divām vaļā atstātām augšējām pogām. Pērļu pogām. Viņas spīdīgie, tumšie mati bija saņemti uz augšu un sasprausti ar dzintara ķemmi, paverot skatienam mazu, brūnu dzi-mumzīmlti kakla augšdaļā, un ap viņu vējoja viegls īrisu aromāts.
Es uzzināju, ka mani gaida kāds vīrietis, tikšanās neesot norunāta, vai es varot viņam atrast brīvu brītiņu? Misters Balstrods. Negaidīti ienācēji mūsu biznesā ir retums — nav jau tā, ka mēs atrastos augšstāvā tāpēc, ka no kāda slēptos, — un es biju ieintriģēts.
Iegāju savā kabinetā, apsēdos aiz rakstāmgalda, un drīz vien Maldonaldo ieveda apmeklētāju, vīrieti ar portfeli. Balstrods bija ieģērbis savas korpulentās miesas brūnganā, krietni apvalkātā trīsdaļīgā tvīda uzvalkā, un uz strupā, bezformīgā deguna nēsāja raga brilles. Nodilis Burberry pār roku, labas sarkanbrūnas kurpes kājās un punktots lakatiņš krūšu kabatā, plānie rūsganie mati atstāti mēreni gari un atsukāti pār pakausi, kas liecināja par zināmu ārišķību. Viņa seja bija pietvīkusi un pamazām kļuva vēl sārtāka. Sarokojoties (mīkstas, mazliet miklas rokas) viņš samirkšķināja acis ar bezkrāsainām skropstām. “Profesors,” es nodomāju un, izrādās, nekļūdījos: iepazīstoties viņš sevi nodēvēja par Endrū Balstrodu, patiešām profesoru, no Oksfordas Lielbritānijā un vieslektoru Kolumbijā. Profesors Hāss bija tik labs un iedeva man jūsu adresi...
Es piedāvāju viņam apsēsties un pēc parastās patērzēšanas vaicāju, ko varētu darīt viņa labā. Viņš atteica, ka vēloties nelielu konsultāciju intelektuālā īpašuma lietās. Atbildēju, ka tad viņš ieradies īstajā vietā. Profesors gribēja zināt, vai varot runāt ar mani par pieņēmumu. Man nepatīk pieņēmumi, jo, kad klients runā par pieņēmumiem, tas parasti nozīmē, ka viņš nebūs vaļsirdīgs par lietu. Bet es pamāju. Pieņemsim, viņš sacīja, ka esmu atklājis zuduša literārā darba manuskriptu. Kam piederēs tiesības uz to? Atteicu, ka tas būs atkarīgs no daudz kā. Vai autors ir miris? ļā. Pirms vai pēc 1933. gada? Pirms. Mantinieki vai tiesību pēcteči? Neesot. Es viņam pastāstīju, ka saskaņā ar ASV 1978. gada Autortiesību Revīzijas Aktu pirms 1933. gada mirušo autoru manuskripti, kas nav publicēti pirms 1978. gada I. janvāra, 2003. gada 1. janvārī kļuva par publisku īpašumu. To dzirdot, profesors mazliet sašļuka, pēc ka es nospriedu, ka viņš gribējis dzirdēt citu atbildi, piemēram, ka uz to, ko viņš atklājis, varētu būt attiecināmas autortiesības. Viņš pavaicāja, vai es gadījumā nezinot, ko tamlīdzīgs likums nosaka Lielbritānijā, un es ar prieku varēju atbildēt, ka zinu, jo mūsu firma daudz konsultē abpus pelēkajam