Viņa sāka žāvāties, un, būdams pieklājīgs, es saklāju gultu Imodženas istabā. Iedevu viņai jaunu, baltu T kreklu, kurā gulēt, un, protams, bērnu dēļ man bija jaunas zobu birstes. Es saņēmu miegainu paldies un jauku buču uz vaiga. Kādas bija smaržas? Gaistošas, bet pazīstamas.
Nākamajā dienā mēs piecēlāmies agri, brokastīs padzērām kafiju, klāt piekozdami radziņus, atzīstu, biedriskākā gaisotnē nekā, ja tas būtu Rīts Pēc Tam. Ap viņu valdīja zināma atturība, kas nepieļāva agresīvus intimitātes meklējumus, pret ko man nebija iebildumu; vēl viens atgādinājums par Amēliju toreiz. Miranda bija ģērbusies tajā pašā lielveikalā pirktajā vilnas džemperītī, kas bija mugurā iepriekšējā dienā, un Omārs aizveda mūs uz biroju. Tur es viņu nekavējoties iepazīstināju ar Džesminu Pingu, mūsu spožo mantošanas lietu advokāti, un atstāju risināt testamenta mistērijas un arī palīdzēt noorganizēt Balstroda līķa pārvešanu atpakaļ uz Angliju.
Mana dienasgrāmata vēsta, ka rītu pavadīju, atrunājot vienu rakstnieci no otras rakstnieces sūdzēšanas tiesā par idejas zādzību un tās izmantošanu daudz veiksmīgākā grāmatā nekā rakstnieces pašas sacerējums, un vēlāk pa telefonu ar ASV Tirdzniecības pārstāvi norunājām tikšanos par (par ko gan vēl?) ķīniešu intelektuālā īpašuma pirātiem. Tipisks rīts. Apmēram pusvienos Miranda parādījās manā kabinetā, un es ierosināju paēst lenču. Viņa atteicās, es uzstāju, un viņa kaunīgi atzinās, ka joprojām pārāk baidoties brīvi parādīties sabiedrībā un vēlējās ēst birojā vai lai viņu aizved atpakaļ uz dzīvokli.
Tāpēc pasūtījām ēdienu no delikatešu veikaliņa, un, kamēr gaidījām, Miranda no jauna pievērsās manuskripta tēmai. Viņa sacīja, ka tēvoča vadībā esot kļuvusi par veiklu agrīno tekstu lasītāju: vai viņa nevarētu tagad to aplūkot? Es vilcinājos, bet neredzēju, kas tur būtu iebilstams. Mantinieki bieži
izsaka neatkarīgu spriedumu par potenciālā mantojuma vērtību. Nosūtīju Maldonaldo lejā uz seifu glabātavu.
Kamēr gaidījām, atnesa mūsu lenču, un mēs ēdām, sēdēdami pie mana stiklotā biroja galda. Runājām par intelektuālo īpašumu un Mirandas tēvoča Amerikas apmeklējumu, bet viņai tāpat kā man nebija ne jausmas, kāpēc viņš gribēja vai kāpēc viņam bija nepieciešams intelektuālā īpašuma advokāts. Maldonado atgriezās ar mapi.
Pirms aizskart stingrās brūnās lapas, Miranda uzvilka kokvilnas cimdus. Viņa pacēla vairākas lapas pret logu, lai izpētītu ūdenszīmes. Bet diena bija satumsusi, sāka smidzināt lietus. Tāpēc viņai nācās izmantot galda lampu.
“Interesanti,” viņa sacīja un, aplūkojot lappuses gaismā, piebilda: “Šis smagākais papīrs — to viņi dēvē par kroņa folio papīru — ir iezīmēts ar ģerboni no Amsterdamas, papīrs nācis no labi pazīstama ražotāja un septiņpadsmitajā gadsimtā bija visai izplatīts. Lappuses izskatās, it kā būtu izrautas no uzskaites grāmatas. Šīs pārējās lapas šķiet iespiedēja eksemplāri un nav saistītas ar pirmajām.” Viņa pieminēja papīra izgatavotāja vārdu, bet es to esmu aizmirsis, un pēc tam viņa īsi pastāstīja par papīra izcelsmes vietu. Pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Viņa izņēma no rokassomiņas salokāmu palielināmo stiklu. “Jūs neiebilstat?” viņa pavaicāja.
Es neiebildu. Man patika viņu vērot. Miranda pētīja lappuses, es pētīju viņas gulbja kaklu, kas šūpojās virs tām, un matu šķipsnas, ko maigi kustināja vieglais vējiņš no apkures sistēmas. Laiks ritēja. Es bez entuziasma skri-celēju kaut kādus papīrus. Biroja trokšņi aiz mana kabineta durvīm šķita atplūstam no kādas citas pasaules. Miranda izlasīja četras lapas. Laiku pa laikam viņa kaut ko nomurmināja. Tad viņa satraukta iepleta acis.
“Kas?”
“Šīs vēstules autors Ričards Breisgērdls — viņš apgalvo, ka esot kuģojis ar Somersu17. Viņš bijis uz kuģa “Jūras piedzīvojumi”, kad tas avarējis. Ak Dievs! Man trīc rokas!”
Pavaicāju, kas tur tik svarīgs, ka jātrīc rokām.
“Tāpēc, ka tas bija slavens notikums. Uz kuģa atradās Virdžīnijas kolonijas gubernators. Viņi avarēja pie Bermudām un izcēlās krastā, tad uzbūvēja kuģi un atgriezās Virdžīnijā. Daži no viņiem to ir aprakstījuši, un domājams, ka Šekspīrs izmantojis šos aprakstus, radot Prospero salas atmosfēru lugā “Vētra”. Bet, ja šis vīrs pazina Šekspīru 1610. gadā, kā viņš apgalvo... es domāju, Breisgērdls varēja atrasties blakus, kamēr Šekspīrs rakstīja, un gādāt par tropisko kolorītu. Tas vien padara... skatieties, mister Miškin...”
“Lūdzu, tu esi viešņa manā mājā. Es gribu, lai tu mani sauc par Džeiku.”
“Labi — Džeik. Man ir jāizpēta šis manuskripts. Vai mums būtu iespējams to paņemt uz tavām mājām?”
Mana pirmā reakcija ka advokātam, protams, bija neļaut. Advokāti ir slaveni ar to, ka var brīvi piekļūt naudai un vērtslietām, kas pieder citiem, un pirmais solis, lai paslīdētu kāja, ir izturēties pret tām kaut kā citādi, nevis stingri ievērojot noteikumus. Iznes manuskriptu laukā no biroja, lai to varētu izlasīt potenciāla mantiniece, un drīz tu karināsi kāda klienta Renuāru mazā guļamistabā un vedīsi ģimeni uz Sentbertu ar nelaiķa jahtu.
ļā, tā gan, bet viņa lūkojās manī ar cerību, no atklājuma prieka joprojām pietvīkušiem vaigiem, un šeit es iedomājos par Amēliju, kura nekad man neko nelūdza, kura gaidīja, ka mistiskas pieķeršanās saites pateiks man priekšā, ko viņa grib. Ko es neizbēgami nespēju noprast. Ir jauki, ja palūdz. Tāpēc atbildēju, ka, manuprāt, tas ir iespējams, jo juridiski manuskripts joprojām atradīsies manā personīgā glabāšanā. Es sameklēju stingru mapi un ieliku tajā Breisgērdla manuskriptu. Tad piezvanīju Omāram, paķēru savu lietussargu un portfeli un, parunājis par dažādām lietām ar Maldonado, izgāju no biroja, un Miranda man blakus. Sakritības dēļ biju apsolījis, ka izņemšu no skolas bērnus un aizvedīšu viņus mājās. Tas bija mazliet neveikli, bet Miranda galu galā bija kliente un neizrādīja starojošu intimitāti pret tēti, visādā ziņā pagaidām vēl ne. Es savācu bērnus, iepazīstināju ar viņiem, un tas bija ļoti patīkams brauciens. Imodžena bija neparasti apburoša un gribēja zināt, vai Miranda, būdama kanādiete, prot franču valodu, bet noskaidrojās (cik neērti!), ka viņai galīgi nav talanta uz valodām, un Niko izklaidējās, sienot mezglus virves gabaliņā, daudzus, daudzus mezglus, par kuriem visiem tika rūpīgi izskaidrota to izcelsme, lietojums un topoloģiskās iezīmes. Es biju sajūsmā, ka Miranda ir laipna pret zēnu, — daudzi nav, ieskaitot mani, — un domāju, ka tas paredz mums labu nākotni.
Izlaiduši bērnus no mašīnas, turpinājām ceļu uz dienvidiem (lēnām, jo iestājās tumsa un lietus pieņēmās spēkā, un šī brauciena laikā pēc obligātajiem komplimentiem par bērniem Miranda bija neraksturīgi runīga par
Breisgērdla spriedelējumu brīnumiem. Man vajadzētu atcerēties šo sarunu, bet es neatceros, un man nenāk ne prātā to sagudrot, kā esmu sagudrojis daudzas jau iepriekš. Ir gandrīz trīs, un man drīz vien būs nepieciešams mazliet pagulēt. Jebkurā gadījumā mēs ieradāmies. Omārs devās projām.
Taču viņa mašīnas starmešu gaisma vēl nebija nozudusi aiz stūra, kad izdzirdējām riepu kaukšanu pret slapjo asfaltu, un ap Griničas ielas stūri izbrāzās liels, melns džips, Denali, riepām slīdot, apstājās mūsu priekšā un izlaida trīs vīriešus. Šiem vīriešiem mugurā bija sporta krekli ar kapucēm un ādas cimdi, un viņu straujā tuvošanās mums neko labu nevēstīja. Viens no viņiem mēģināja satvert Mirandu, un es iedūru viņam sejā (baidos, visai nelietderīgi) ar sava lietussarga uzgali. To man no rokas izrāva lielākais no abiem pārējiem, kamēr viņa kompanjons no aizmugures satvēra manas rokas. Lielais vīrietis tuvojās, lai dotu atbruņojošu triecienu man pa ķermeņa vidusdaļu, un, iespējams, viņš bija ieplānojis vēl dažus sitienus, lai atriebtos par dūrienu ar lietussargu.