Atlantijas okeānam. Es viņam pastāstīju, ka Lielbritānija pret autoriem ir draudzīgāka nekā ASV, proti, uz autora nepublicēto darbu attiecas neierobežotas vispārīgo tiesību autortiesības, un gadījumā, ja tas ticis publicēts vai uzvests, autortiesības attiecas uz darbu piecdesmit gadus pēc pirmās publikācijas vai uzveduma. Ja autors ir miris, kā mūsu gadījumā, es turpināju, autortiesības darbojas piecdesmit gadus, sākot ar kalendāro gadu, kurā spēkā stājās 1988. gada Autortiesību Akts, t.i., piecdesmit gadus no 1990. gada 1. janvāra.
Šeit viņš pamāja un pavaicāja par īpašumtiesībām — kam pieder miruša autora nepublicēta manuskripta autortiesības? Es paskaidroju, ka saskaņā ar Lielbritānijas likumdošanu, ja īpašumtiesības neapliecina testaments, šādas autortiesības saskaņā ar Apvienotās Karalistes beztestamenta likumu tiek atdotas atpakaļ Kronim. Man patīk, starp citu, teikt: “Kronim” — es iztēlojos Elizabeti II, kas līksmi berzē rokas, nolūkojoties, kā kasē ieplūst naudiņa un korgiji vaukšķēdami lēkā ap spožu gineju kaudzi.
Arī šī daļa viņam nepatika. Protams, ka ne, viņš sacīja. Kas notiek ar atradēja tiesībām? Kā paliek ar tiesībām paturēt deviņas desmitdaļas atraduma?
Uz to es atbildēju, ka šie nosacījumi tiek diezgan precīzi ievēroti, bet, publicējot vai uzvedot šādu darbu, viņam jābūt arī gatavam, ka Kronis ieradīsies viņam pakaļ, bet, ja viņš to publicēs vai uzvedīs ASV, viņam var rasties lielas grūtības aizsargāt savas autortiesības pret atklātu pirātismu, un vai tagad viņš nevarētu atmest savus pieņēmumus un pastāstīt man, kas īsti notiek?
Mana balss bija vēsa, es liku saprast — ja Balstrods nekļūs vaļsirdīgāks, es atvados. Profesors kādu laiku klusībā apsvēra manu prasību, un es vēroju, kā sviedru lāsītes bija izspiedušās uz viņa pieres un krājās uz augšlūpas, lai gan kabinetā bija vēss. Tolaik domāju, ka varbūt viņš ir slims. Man neienāca prātā, ka Balstrods ir pārbijies.
Esmu nodarbojies ar šādām lietām pietiekami ilgi, lai saprastu, kad klients ir atklāts un kad ne, un profesors Balstrods nepārprotami piederēja pēdējiem. Viņš sacīja, ka esot ieguvis (frāze, kas mani vienmēr sanikno) dokumentāru liecību, septiņpadsmitā gadsimta manuskriptu, kāda Ričarda Breisgērdla personīgo vēstuli sievai. Viņš domājot, ka manuskripts ir īsts, un tas vēsta par kāda literārā Darba esamību, kuram ir milzīgs potenciāls ieguldījums zinātnē un par kura esamību neviens nekad nav pat nojautis. Šis manuskripts jau pats par sevi ir pietiekams, lai aizsāktu veselu pētījumu lauku, bet atrast pašu Darbu...
Kad viņš sacīja “Darbu”, es sadzirdēju šajā vārdā lielo burtu un tāpēc to šeit atstāju.
Kas tas ir par Darbu — es vaicāju.
Šeit tā vietā, lai atbildētu, viņš apvaicājās par dokumentu, kas apliecinātu konfidencialitāti starp advokātu un klientu. Es paskaidroju, ka tam kalpo priekšapmaksas honorārs divi tūkstoši pieci simti dolāru apmērā un, tiklīdz čeks būs manās rokās, nekādi spēki uz zemes nevarēs izdabūt no manis, par ko mēs abi varētu but runājuši; protams, ar noteikumu, ka viņš negrasās izdarīt smagu noziegumu. To noklausījies, profesors izvilka čeku grāmatiņu ādas vākos, izrakstīja čeku un nodeva lo man. Pēc tam viņš gribēja zināt, vai mums šeit ir seifs. Es atteicu, ka mums ir slēgta, ložu necaurlaidīga, ugunsdroša kartotēka. Neesot pietiekami labi. Es atteicu, ka mums ir līgums ar Citibank tepat apakšstāvā par lielu bankas seifu. Viņš atvēra savu portfeli un pasniedza man pamatīgi aizlīmētu manilas aploksni. Vai es viņam šo paglabāšot, uz laiku?
Atkal jau šis motora troksnis.
BREISGĒRDLA VĒSTULE (1)
Benberija, 25. oktobris. Tā Kunga 1642. gadā
Mana dārgā, labā sieva, lai Visuvarenā Dieva svētība nāk pār Tevi un mūsu dēlu. Redzi, Nana, es esmu nogalināts, kā Tu jau paredzēji, un es Tev lieku citreiz būt uzmanīgākai ar saviem pareģojumiem, citādi Tevi noturēs par raganu, manas iekšas saārdījusi lode, kas iestrēgusi mugurkaulā, vismaz tā saka šejienes ķirurgs, viņu sauc Tolsons, īsti kristīgs cilvēks. Toms Kromers, mans palīgs — Tu atcerēsies viņu kā labu un uzticamu zēnu, lai gan viņš aizbēga kaujas laikā, — tad atgriezās un atrada mani starp kritušajiem, sameklēja zirgu un atveda mani šurp uz Benberijas pilsētu. Tolsona kungs mani izmitina par 2 pensiem dienā, ko visi uzskata par labu cenu šajos laikos, bet viņš saka — mana lieta ir tāda, ka es nesamaksāšot ne šiliņa, un tā es rakstu beidzamo, pirms mani paņem augšā uz debesīm, kā es ceru vai (kas ir ticamāk) nolaiž lejā negantajā bedrē, jo raugi, esmu ar savu dzīvi pārliecinājies, ka neesmu viens no izredzētajiem. Bet tas ir Dieva rokās, un es atdodu sevi viņa žēlastībai.
Tā tas notika. Tu zini, ka vasaras beigās izsoļojām no Londonas ar mana lorda Eseksa armijas artilērijas pulku, kad karalis liedza parlamenta tiesības un vērsa savu varu pret paša tautu, lai samīdītu tās brīvības. Northemptonā mēs dzirdējām, ka karalis ir Vusterā, un uz dienvidu ceļa izkārtojāmies izklaidus, lai nostātos ar ieročiem starp viņu un Londonu. Mēs piedzīvojām neveiksmi, jo gribējām ātri uzvarēt, un mūsu spēki bija izpletušies pa visu zemi. Tomēr dzirdot, ka karalis grib uzbrukt Benberijai, mēs sapulcējāmies uz ziemeļiem no tuvējās Kintonas pilsētas, un tur karalis pagriezās un mūs satika.
Tagad tu zini, Nana, ka karš ir kā rotaļa, ko bērni spēlē ar papīru, akmeni un uguni: papīrs apklāj akmeni, akmens nodzēš uguni utt.; ko es gribu pateikt — jātnieki var pārspēt lielgabalus, jo mēs varam izšaut tikai vienu lodi, bet viņi atkal mums uzbrūk, pirms mēs izšaujam vēlreiz. Kājnieki var sakaut jātniekus, jo zirgi neuzdrīkstēsies iet pret pīķu sienu, tāpēc kājniekiem ir jāsargā lielgabali divizionos:
lielgabalnieki var satriekt ienaidnieka pīķu bataljonus, kad tie ir apjukumā, tāpēc tiem var uzbrukt jātnieki. Un ģenerāļu māksla ir likt visam darboties saskaņā. Tad nu mēs bijām izvietojuši savus divizionus un labi nodrošinājušies ar vairāk lielgabaliem, nekā bija rojālistiem, un izšāvām uz. karaļa spēkiem, bet attālums bija par lielu, un tā bija ļoti neveiksmīga zalve — mēs varējām viņu pašu redzēt zem karaliskā karoga un princi Rūpertu, un pārējos no viņa svītas. Mūs priekšā sargāja sera Nikolasa Bairona karavīri, kas bija pēdējie mūsu kreisajā flangā, kur mūsu spēki stāvēja pret mežu.
Tad karaļa jātnieki uzbruka mūsu labajam flangam, un mēs varējām redzēt dūmus un plīvojošus karogus, un notika tā, ka mūsu labās puses spēki tika atspiesti atpakaļ, un tāpēc sakustējās arī kreisais spārns. Tāda lieta kaujā ir ļoti parasta, un pieredzējuši karavīri pret to nodrošinās. Bet šie puiši nebija karā rūdīti — mūsu kreisais flangs atrāvās no mežmalas un palika neaizsargāts. Redzi, Nana, nekad nav bijis labi sekot flangam pirms Reinas Rūperta. Tu labi zini, ka esmu teicis: tie, kas kalpo karalim, ir lielākoties draugos ar galvu, un arī kavalieri turklāt, un viena lieta, ko viņi prot darīt, — rīkoties ar zobenu un pistoli; un ar skaļiem saucieniem viņi to ari darīja. Viņi nikni uzbruka un pārklāja mūsu kājniekus kā milzu audekls, un tad jau pretinieks nāca virsū lielgabaliem. Es saķēru āvu un sāku aizstāvēt savējo (jo, lai gan lielgabalniekiem nav karogu un nekādu goda zīmju, tā teikt, tomēr būtu kauns, redzot, ka manu šaujamrīku kāds itin viegli paņem), bet kāds kavalieris atkāpās un izšāva uz mani ar savu karabīni, un es pakritu un nogulēju tur visu dienu, neko nejuzdams un nespēdams pakustināt kājas, kamēr jaunais Toms, kad iestājās vakara krēsla, mani atrada un aiznesa nomirt tur, kur esmu tagad.