RIČARDS BREISGLRDLS
10
Kroseti sēdēja sava tēva mašīnā, melnā 1968. gada Plymouth Fury18, un, juzdamies pagalam muļķīgi, vēroja Tauerroudas 161. numuru. Ēka bija divstāvu karkasa celtne, kas prasīt prasījās pēc kādas krāsas kārtas un tupēja aizaugušā zālājā aiz zema ķēžu žoga. Brūnganu kadiķu rinda, kas norobežoja ēku, šķita augstākais H. Olruda dārzkopības sasniegums. Šis vārds bija rakstīts uz apdauzītas pastkastītes, kas bija pienaglota pie šķības kārts. Piemājas ceļā gozējās rūsas izraibināts, zaļš Chevy sedans ar paceltu motora pārsegu, un blakus uz brezenta mētājās instrumenti. Vaļējā, nojumei līdzīgā garāžā blakus mājai viņš saskatīja sarkanu traktoru un kaut kādu priekšmetu kaudzi, kas varēja būt lauksaimniecības rīki. Apkārtnei bija paguris izskats, it kā vieta un cilvēki, kas te dzīvoja, būtu nokautēti un gaidītu, kad atgriezīsies elpa. Bija sestdiena. Izbraucis no pilsētas rītausmā, Kroseti bija šķērsojis visu Pensilvā-niju, gandrīz trīssimt jūdzes pa 1-80 un 79. ceļu, nonākdams Bredokā nedaudz pēc trijiem. Bredoka bija izaugusi ap vienu pašu krustojumu ar divām degvielas uzpildes stacijām, makdonaldu, picēriju, VFW19 zāli, diviem bāriem, 7-Eleven20, pašapkalpošanās veļas mazgātavu un dažām vecākām, no ķieģeļiem būvētām tirgotavām, bet lielāko daļu veikalu kādreiz bija izspiedis Wall-Mart21 un tagad pārņēmuši grabažu tirgotāji vai remontdarbnīcas nemākuļi. Aiz šī centra atradās vairākas lielas mājas, kas droši vien tolaik, kad vēl
darbojās tēraudlietuves un dzelzsraktuves, bija būvētas tirdzniecības un rūpniecības aristokrātijai. Kroseti nespēja iztēloties, kas tajās dzīvoja tagad.
Google kartē nebija grūti sameklēt Tauerroudu un sērīgo māju uz šīs ielas, un, ieradies šeit, Kroseti bija klauvējis pie durvīm, bet bez panākumiem. Viņš bija atgrūdis neaizslēgtās durvis, uzsaucis: “Hallo! Vai kāds ir mājās?” — un sajutis mājas dobjo tukšumu. Taču tā bija apdzīvota: nekārtīga, bet ne netīra, rotaļlietas uz grīdas, mazas mašīnītes un plastmasas šautene, TV galdiņš ar tukšu paplāti platekrāna televizora priekšā. Mājas iemītniekiem bija arī satelīts — aiz ēkas debesīs raudzījās balts šķīvis. Izsēdētam, ar šenilu pārvilktam dīvānam TV priekšā bija pieskaņots brūns mākslīgās ādas La-Z-Boy atpūtas krēsls. Uz šauras kamīna dzegas atradās ierāmētas fotogrāfijas, bet Kroseti no durvīm tās nevarēja saskatīt un negribēja pats uz savu roku iet iekšā. Nerēja neviens suns, kas šķita dīvaini. Vai tad suņi nebija visās lauku mājās? Vēl viena norāde, viņš tikai nezināja, uz ko. Kroseti apgāja apkārt mājai. Pagalmiņā aiz tās atradās saulē izbalējis plastmasas rotaļu laukums, pielāgots ļoti maziem bērniem. Pagalma vidū stāvēja drēbju žāvējamais statīvs, kas atgādināja otrādi apgrieztu saulessargu. Statīvs bija tukšs, un, šūpodamās vieglajā vējiņā, no tā nokarājās vairākas pārrautas auklas. Uz sētas lieveņa atradās veca cilindriskā veļasmašīna. Viņš tajā ieskatījās — sausa un zirnekļu tīkliem klāta.
Pēc šīs nelielās izpētes Kroseti iesēdās mašīnā un pārdomāja redzēto, arī to, cik dumji bija brauki tik tālu tikai tāpēc, ka viņš uz ielas bija atradis past-kartīti. Viņam nebija ne jausmas, vai Karolīnai Rollijai vispār bija kāds sakars ar šo māju. Varēja būt, ka viņa atklātnīti pacēlusi uz ietves vai atradusi vecā grāmatā. Nē, viņš nodomāja, neprāto par to. Klausīsim intuīcijai. Šai vietai ir kaut kāds sakars ar fotogrāfiju, kurā redzamas abas sievietes un bērns. Galu galā šeit bija bērns, zēns. Kroseti izņēma fotogrāfiju un aplūkoja to vēlreiz. Viņš sprieda, ka tā varētu būt uzņemta pirms gadiem pieciem, novērtējot izmaiņas Karolinas sejā, un tā zēnam šobrīd vajadzētu būt astoņiem vai deviņiem gadiem. Kroseti nopētīja velosipēdu, kas, nevērīgi nomests, gulēja uz piemājas ceļa. Ritenis būtu piemērots šāda vecuma bērnam, un dažādās rotaļlietas, kas bija izmētātas mājā un dārzā, liecināja par to pašu. Nekur neredzēja meiteņu rotaļlietas, nebija arī otra velosipēda, un Kroseti brīnījās, kas noticis ar fotogrāfijā uzņemto mazo meitenīti... Nē, paga, smilšu kastē, kas bija piestiprināta pie rotaļu laukuma, gulēja viena pati, no laika
apstākļiem smagi cietusi kaila Bārbija. Tātad ari tas bija pārbaudīts, ja vien Bārbiju nebija nometis kāds ciemiņš. Vai varbūt tā bija zagta.
Kroseti aplūkoja pagalmu. Saulaina diena, sestdiena, neviens pats apģērba gabals uz veļas auklām, un tās pašas nekārtībā; tāpat viņš nebija manījis elektriskā žāvētāja izplūdes cauruli, arī veļasmašīna neizskatījās daudz lietota. Tas nozīmēja, ka mājā, iespējams, nedzīvoja sieviete. Šeit ar bērnu (vai bērniem) dzīvoja vīrieša cilvēks, un sestdienā viņš bija devies uz pilsētu veļas mazgātavā izmazgāt veļu, jo vīrietim mazgāt veļu mājās bija nepieņemami, un, ejot sestdienās uz pilsētu, viņš varēja sastapt sievietes un parādīt plašākai publikai, ka ir brīvs, un varbūt viņš aizgāja uz veterānu klubu un, kamēr griezās žāvētāja centrifūga, iedzēra pāris alus. Bērns(i) varēja paspēlēt video spēles 7-Eleven un dabūt kādu ledeni.
Kroseti pieķēra sevi šķetinām šo stāstu un brīnījās, no kurienes tas nācis, tajā pašā brīdī saprotot, ka tas ir tikpat patiess, it kā viņš būtu uzņēmis dokumentālo filmu par H. Olruda dzīvi. Tas, ka viņš bija leģendāra policijas izmeklētāja un cienījamas bibliotekāres bērns, tajā brīdī nenāca prātā kā izskaidrojums, jo viņš, pat bērns būdams, vienmēr bija sacerējis stāstus par cilvēkiem. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Kroseti gribēja uzņemt filmas un kāpēc pats uzskatīja, ka viņam tas padosies. Viņš pieņēma savas novērošanas un spriešanas spējas par pašsaprotamām, tāpat kā no dabas ar mūziķa talantu apveltītie daudz nedomā par to, no kurienes rodas slepenā mūzika, ko viņi dzird savā galvā.
Kroseti nebija ēdis kopš degvielas uzpildes stacijas pulksten desmitos, tagad bija gandrīz četri un viņš jutās izsalcis. Viņš nolēma aizbraukt atpakaļ līdz pilsētai un iekost, un jau grasījās iedarbināt mašīnu, kad ieraudzīja putekļu mākoni pilsētas pusē, kas drīz vien pārvērtās zaļā pikapā, kas palēnināja gaitu, pabrauca garām un iegriezās Tauerroudas 161. numura piemājas ceļā. Kroseti ar zināmu gandarījumu redzēja, ka kabīnē sēž vīrietis un apmēram deviņus gadus vecs zēns, kura galviņa tik tikko sniedzās pāri panelim. Pikaps pagriezienā iebrauca mazliet par ātru, un tā priekšējais ritenis sadūrās ar zēna velosipēdu, kas gulēja uz piemājas ceļa.
Šoferim nobremzējot, atskanēja nikna aurošana un spalgi bērna kliedzieni. Mašīnas vadītāja durvis spēji atsprāga vaļā, un no tās izlēca vīrietis. Viņš bija drukns, dažus gadus vecāks par Kroseti, ģērbies džinsos un tīrā, baltā T kreklā. Viņam bija prāvs vēderiņš un ruds ezītis virs saspringtas, plakanas,
sarkanas sejas, kas, šķiet, vienmēr izskatījās mazliet dusmīga. Vīrietis aizskrēja līdz mašīnas priekšgalam, vēlreiz nolamājās, ar kāju paspēra divriteni no ceļa un atrāva vaļā pasažieru durvis. No kabīnes atskanēja griezīgi brēcieni, un Kroseti saprata, ka tajā atrodas vēl viens, jaunāks pasažieris un arī ka vīrietis nav piesprādzējis nevienu no bērniem ar drošības jostām. Vīrietis paliecās dziļāk un izrāva zēnu aiz rokas laukā no mašīnas. Vēl aizvien turēdams zēna roku un nemitīgi atkārtodams, cik reizes viņam jāsaka, lai neatstāj draņķa riteni uz draņķa ceļa, un arī, vai viņš domājot, ka vēl kādreiz dabūs jaunu riteni vai vispār kaut ko jaunu, sūda gabals tāds, viņš iegāza zēnam vairākas reizes pa galvu — tie bija smagi sitieni, kas nobūkšķēja ar briesmīgu gaļīgu skaņu, ko Kroseti varēja sadzirdēt pat no vietas, kur sēdēja.
18
Plymouth Fury bija automobilis, ko no 1956. līdz 1978. gadam ražoja Chrysler Corporation Plimutas filiāle.
20
Plaši izplatīta mazu pirmās nepieciešamības preču veikalu ķēde. Kopš 2007. gada par 1000 veikaliem pārsniedz McDonalds.