“Es palieku pie sava. Kā jau teicu, tev nepieciešams pārtraukums.”
“Tev taisnība.” Viņš ar abām plaukstām paberzēja seju un vaicāja: “Kas šodien par datumu?”
“14. oktobris. Kāpēc tu vaicā?”
“BAMā22 notiek karībiešu filmu festivāls, un es gribēju paspēt noskatīties “Par cilvēkiem un dieviem”. Varbūt, ja aizmirsīšos jautrā haitiešu vudū, varēšu ķerties klāt šifram no jauna.”
“Tas ir labs plāns, mīļais,” sacīja Mērija Pega.
Kaut kas viņas tonī un sejas izteiksmē lika Kroseti kļūt uzmanīgam. Viņš paskatījās uz māti caur piemiegtām acīm: “Kas par lietu?”
“Nekas, draudziņ, es domāju, ja tev nekas nebūtu iebilstams, varbūt es pati varētu to apskatīties.”
“Ņem, tikai neizmežģī smadzenes!” ar zināmu apmierinājumu noteica Kroseti. “Tā nav krustvārdu mīkla.”
Viņš bija projām vairāk nekā četras stundas, jo pēc filmas saskrējās ar dažiem draugiem, kuri, tāpat kā viņš, vairāk par visu pasaulē mīlēja kino, un, aizgājuši iedzert kafiju, viņi izķidāja filmu gan tehniski, gan mākslinieciski, un Kroseti izbaudīja parasto uzmundrinošo un saistošo sarunu, kas raksturīga šādām entuziastu grupām, izteica pāris labas piezīmes, kā arī dabūja parunāties ar mazu, mērķtiecīgu sievieti, kas uzņēma dokumentālās filmas, un viņi apmainījās ar telefona numuriem. Kroseti pirmo reizi, viņaprāt, pēc
ilgāka laika jutās kā īsts cilvēks. Kopš brīža, kad sākās un beidzās tā lieta ar Rolliju, atstājot īpatnējus emocionālos nosēdumus, bija pagājuši gandrīz divi mēneši. Tā nevarēja būt mīlestība, viņš tagad domāja. Bioloģiska reakcija noteikti, bet, kā bija norādījusi māte, lai tāda reakcija pārveidotos par attiecībām, bija nepieciešama abpusējība un kripatiņa lojalitātes, ko viņš nekādi nebija sagaidījis no Rollijas... tikai tukšumu un to muļķīgo vēstuli, ak, un P.S. — nodod sirsnīgus sveicienus Albertam. Tas vēl aizvien viņu nelaida vaļā, ne tik daudz kā sitiens Kroseti pašcieņai, bet drīzāk kā apvainojums viņa estētiskajām jūtām. '1ās nebija pareizi, viņš nekad nebūtu ierakstījis šādu sižeta pavērsienu scenārijā, un, tā kā Kroseti bija reālistiska tipa autors, viņš uzskatīja, ka reālajā pasaulē tāds notikums nevarēja pastāvēt. Tādas bija Kroseti pārdomas, braucot metro.
Nokļuvis mājās, viņš atrada Mēriju Pegu dzīvojamā istabā, dzerot degvīnu ar savādu vīrieti. Kroseti stāvēja durvīs un vērās savā mātē, kas atturīgi (tā bija drīzāk pārmērīga, aizdomīga atturība, nodomāja Kroseti) iepazīstināja ar vīrieti: tas esot Radeslavs Klims. Sis cilvēks piecēlās, izslejoties ievērojamā augstumā, varbūt sešas collas augstāk par Kroseti, un paspieda roku ar stīvu, vieglu galvas mājienu. Vīrietim bija inteliģenta, ērglim līdzīga seja, ārzemnieka seja, lai gan Kroseti nebūtu varējis pateikt, kāpēc tā nebija amerikāņa seja. Caur brillēm ar apaļiem stiepļu rāmjiem zem liela biezu, sirmu matu cekula, kas virs vīrieša platās pieres spurojās kā centuriona ķiveres pušķis, raudzījās nespodras zilas acis. Viņš bija apmēram tajā pašā vecumā kā Mērija Pega vai mazliet vecāks, un viņam mugurā bija slikti piegriezts rūsgans uzvalks bez kaklasaites; tas bija lēts un uz viņa garā, slaidā stāva izskatījās slikti. Par spīti tam vīrietim bija gandrīz militāra iznesība, it kā viņš uz laiku būtu novilcis savu izcili piegulošo uniformu.
Kroseti apsēdās atzveltnes krēslā, un māte piepildīja viņa glāzi ar ledus aukstu degvīnu, vielu, pēc kuras viņš sajuta nepazīstamu, bet neatliekamu vajadzību. Izdzēris malku, viņš izaicinoši paskatījās uz Mēriju Pegu, kas nomierinoši sacīja: “Misters Klims ir Fanijas draugs. F,s palūdzu viņu atnākt un paskatīties uz tavu šifru. Tā kā tu biji nonācis strupceļā.”
“Aha,” atteica dēls.
“Jā,” teica Klims. “Esmu paskatījies, mazliet papētījis. Kā jau tu nojauti, tas ir polialfabētisks aizstāšanas šifrs, un arī tā ir taisnība, ka šis šifrs nav tik vienkāršs kā Viženēra šifrs. Tas, protams, būtu elementāri.” Viņam bija viegls
akcents, kas Kroseti atgādināja Fanijas runu, viņa izturēšanās bija laipna un pietiekami inteliģenta, lai vismaz daļēji remdētu Kroseti augošo aizvainojumu, “’lād kas tas ir?” Kroseti asi noprasīja.
“Es domāju, ka tā ir mainīgā atslēga,” sacīja Klims. “No kaut kādas grāmatas. Tu saproti, kā tā darbojas? Atslēga ir ļoti gara salīdzinājumā ar šifrējamo tekstu, tāpēc Kasiska-Kerkhofa metode neder.”
“Kaut kas līdzīgs grāmatas kodam?”
“Nē, tas nav viens un tas pats. Grāmatas kods ir kods. Koda teksts ir, teiksim, 14,7,6, un tas nozīmē, ka tu ņem “Pasaules almanahu” vai kaut ko tādu un skaties 14. lappusē uz 7. rindas 6. vārdu. Vai arī var lietot burtus, ja vēlas, piemēram, ceturto burtu, desmito burtu. Mainīgā atslēga izmanto grāmatu, to pašu, bet izmanto grāmatas tekstu kā nepārtraukto atslēgu. Taču tā nav tik droša, kā cilvēki domā.”
“Kāpēc ne? Tas ir tāpat kā vienreizējais paliktnis.”
Klims papurināja galvu. “Ne tā. Vienreizējam paliktnim ir ļoti augsta entropija*, jo burtus izraugās nejauši. Tas ir, ņemot vienu atslēgas burtu, nav ne jausmas, kurš no citiem divdesmit sešiem sekos. Kamēr mainīgajā atslēgā, kas balstās uz jebkuru angļu tekstu, teiksim, ja redz T, kāds noteikti būs nākamais burts?”
“U.”
“Tieši tā. Zema entropija, kā es saku. Lai to atšifrētu, mēs liekam iespējamo šifrējamo tekstu blakus šifrētajam tekstam, kamēr ieraugām kaut ko sakarīgu.” “Ko jūs domājat ar “iespējamo šifrējamo tekstu”?”
“Ak, vārdus, kas vienmēr parādās tekstā. “Bet”, “un”, “šis” un tā tālāk un tā joprojām. Mēs salīdzinām ar šifrēto tekstu un, pieņemsim, atrodam, ka tad, kad skatāmies atpakaļ tabulā, “bet” dod “šana” vai “dama”. Mēs izmantojam norādes, lai atklātu vairāk pazīstamu vārdu atslēgā. Beigu beigās mēs atklājam patieso mainīgās atslēgas avotu, es domāju, grāmatu, no kuras tā ņemta, un šajā gadījumā mēs esam pilnībā atraduši šifru. Tas nav ļoti sarežģīti, bet mums būs nepieciešams dators vai arī liels pulks inteliģentu dāmu.” Šajā vietā viņš pasmaidīja, atsegdams mazus, vietām nodzeltējušus
* Entropija — situācijas nenoteiktības kvantitatīvais mērs. Attiecībā uz datu pārraides sistēmām amerikāņu zinātnieks K. Šenons entropiju definē kā gadījumlieluma nenoteiktības mēru. Entropijas jēdzienu izmanto dažādos informācijas optimālās kodēšanas problēmu pētījumos.
zobus, un viņa brilles iespīdējās. Kroseti radās iespaids, ka Klims savā laikā šādus pulkus ir pārraudzījis.
“Vai ar manējo būs pietiekami?” apvaicājās Kroseti. “Ar manu datoru, nevis maniem dāmu pulkiem.”
“Jā, ja tas būs saslēgts tīklā ar citiem, kas ir izdarāms. Pasaulē ir daudz cilvēku, kam izklaides nolūkā patīk atklāt šifrus, un viņi ļaus aizņemties datorciklus, ko paši neizmanto, piemēram, vēlu naktī, un vienmēr kaut kur ir vēlu naktī. Es to varu nokārtot, ja vēlies. Mēs arī varam priecāties, ka šis ir 1610. gada šifrs.”
“Kāpēc tā?”
“Tāpēc, ka tad bija daudz mazāk drukātu tekstu, ko varēja izmantot kā mainīgās atslēgas tekstu. Patiesībā, spriežot pēc tā, ko tava māte man stāstīja par šiem cilvēkiem, es uzdrošinātos sacīt, ka teksts gandrīz pavisam noteikti ir angļu Bībele. Nu, vai sākam?”
“Tagad?”
“Jā. Vai ir kādi iebildumi?”
“Nu, ir visai vēls,” sacīja Kroseti.
“Nav svarīgi. Es guļu ļoti maz.”
Mērija Pega pavēstīja: “Es piedāvāju Radislavam Patijas veco istabu.”