labs Porcija23. Tomēr misters Velss nosmādē monētu, saka, tu iedomīgais mēsls, es parūpēšos, lai tevi pakar kā nabagu, un tagad tev ir izlikti slazdi, un tad es iesperu viņam pa potīti, un viņš iekliedzas un izrauj ieroci vai mēģina to darīt, un es iesitu viņam pa galvu ar akmeni, un viņš, asinīm noplūdis, nokrīt zemē. Tagad draugi, ko viņš tikko ir ieguvis, sāk ar mani kauties, un es pieceļos, lai izvilktu ieroci, bet V. Š. uzsauc vīnu un safrāna kūkas visiem un runā tik jauki un jokodamies ar šiem salašņām, ka tie nomierinās, un viņš liek krogusmeitai un kroguspuisim aiznest misteru Velsu un noguldīt uz sola un samaksā par visu, un tad viņš ved mani prom no tās vietas, sakot, iesim prom uz klusāku māju, jo es gribu runāt tālāk ar tevi.
Tā mēs ejam tālāk pa Bišopsgeitu, tad pa Kornvolu un Vestčīpu uz Pāvila baznīcas pusi, un atkal viņš izvaicā mani par manu dzīvi, un es daru, ko varu, atceroties daudz no tā, ko esmu aizmirsis, un, kad stāstu, kā pēdējā laikā biju kontrabandists, viņš apstājas un liek man pateikt vēlreiz šo vārdu, ko zvēr, ka nekad nav dzirdējis, un tajā brīdī raksta ar zīmuli mazā grāmatiņā, ko nēsā līdzi, un šķiet tik apmierināts, ka kad būtu ceļā atradis šiliņu. Ierodamies pie izkārtnes “Nāriņa” Piektdienas ielā netālu no Pāvila baznīcas, un tur ir daudzi, kas pazīst V. Š. un sirsnīgi viņu sveicina, un, ar vislielāko cieņu apsveicinājies ar visiem, viņš aizved mani stūrī pie uguns, kas, manuprāt, ir viņa iemīļotā vieta: jo kroguspuika atnes viņam mazo alu nemaz nevaicājot un arī viskiju man, un viņš uzstāj atkal, lai es stāstu par savu dzīvi, sevišķi jūrā; un izdzirdējis, ka biju uz “Jūras piedzīvojuma” un cietu avāriju pie Bermudu salām, viņš kļūst ļoti satraukts, un viņa sejā spīd prieks, un viņš ņem atkal savu mazo grāmatiņu un, kamēr es runāju, daudz tajā pieraksta. Viņš grib uzzināt par karībiešiem, to raksturu un tradīcijām, vai viņi ēd cilvēka miesu, un es apzvēru, ka sava dzīvē ne reizi neesmu sastapis karī-bieti, ka Bermudas neviena nav; bet es daudz runāju par to, kā mēs būvējām kuģus un izbēgām no tās salas cietuma, un droši aizkuģojām uz Virdžīniju, un par indiāņiem, par ko tur dzīvojošie angļi saka, ka viņi tik tiešām ēd cilvēka miesu un ir neganti mežoņi. Viņš saka, ka esot lasījis par to, bet ka labāk esot dzirdēt no tāda, kas tur bijis, un atkal izprašņā mani par kuģa avāriju: kā jūrnieki izturējušies un kā uzvedušies dižciltīgie pasažieri, vai viņi vaimanājuši un raudājuši bailēs no briesmām, un es pastāstu viņam, kā mūsu bocmanis lādēja gubernatoru Tomasu Geitsu, kad tas parādījās uz klāja vētras vidū, un ar virves galu nodzina viņu lejā pa lūku, uz ko admirālis kliedza, ka viņu vajadzētu nopērt, bet tas viņam gāja secen, jo kuģis drīz vien uzsēdās uz klints.
Tagad, kad izklāstu šo notikumu, V. $. uzsauc kādam, kas ienāca vai jau tur bija: nāc un paklausies šo stāstu, šis ir mans brālēns, kas ir pabijis ļaunajā pasaulē un cietis kuģa avārijā. Drīz vien mums apkārt sēž un stāv laba sabiedrība. Daži man netic, domādami, ka mans stāsts ir tikai meli, no tiem, ko stāsta jūrnieki, tomēr V. Š. viņus uzrunā, sakot, nē, vīrs runā taisnību, jo te nav pūķu un briesmoņu, ne arī ūdens š|ācēju, ne kādas citas fantastiskas būtnes, bet tikai tādas briesmas, ar kādām kuģi sastopas savos ceļojumos, turklāt, viņš saka, es esmu lasījis ziņojumu par pašu avāriju, par kuru viņš runā, un tas sakrīt visos sīkumos.
Tā es tieku attaisnots visu sanākušo priekšā. Pēc tam, kad savu stāstu esmu izstāstījis, viņi sasēžas un runājas, un tādas runas es vēl nekad neesmu dzirdējis, bet tās ir grūti atcerēties, jo tā ir vairāk tāda kacēšanās, kas neturas prātā. Vismaz ne manā prātā. Runas ir ļoti piedauzīgas, visas zobgalības un rupjības, bet apslēptas citā un nevainīgā runā, un viņi neizsaka nevienu sliktu vārdu, bet cits to vārdu sagroza pēc patikas, un tā atkal un atkal, tā ka es nekad nezinu, ko viņi ir domājuši. To viņi sauc par asprātību, un viens no viņiem, misters Džonsons, var parādīt asprātību latīņu un grieķu valodā, un to arī dara, bet maz ir tādu, kas saprot, ko viņš saka, bet tik un tā smejas un dēvē viņu par garlaicīgu pedantu. Viņš ir vēl viens nejauko lugu rakstītājs, ko šie salašņas uzskata par dižu un tikai par otro aiz V. izņemot viņa paša rēķinus. Es viņu uzskatu par lepnu, augstprātīgu cilvēku un nelabojamu katoli, un viņš daudz sūdzas par reformēto ticību un sludinātājiem. V. S. tagad lielās ar mani, ka es esmu bijis Flandrijā, kur cīnījos ar Donu Spānieti, un misters Džonsons saka, ka viņš arī tur bijis, un pamatīgi izprašņā mani, kādās kaujās un aplenkumos esmu piedalījies, kāda komandiera vadībā un kad. Tā nu es viņam atbildu, bet, kad viņš uzzina, ka esmu bijis pie lielgabaliem, tad saka, phē, tas nav karavīra darbs, bet tikai stiepšana un padošana, un stāsta, kā viņš cilājis savu pīķi pie Flušingas un Zutfenas, un kļūst skaidrs, ka tas ir stāsts, ko viņi iepriekš dzirdējuši, un visi viņu izsmej un asprātīgi apspēlē viņa pīķi, sakot, ka viņš ar to dūris vairāk Flandrijas meičām nekā spāniešiem, ar ko, manuprāt, viņi domāja Džonsona locekli. V. S. galvenokārt klausās, bet, kad viņš runā, visi pievērš viņam uzmanību. Tā misters Džonsons plātījās ar savu asprātību, lielākoties izmantojot daudzus latīņu teicienus un arī daudz dzerdams, un apēda gaļas pīrāgu, un vienā brīdī pacēla cisku un palaida lielu vēju, par ko V. Š. tajā brīdī saka, klausieties, tā runā humanitāro zinātņu bakalaurs, klausieties uzmanīgi un mācieties, un visi smejas, pat misters Džonsons. Bet es to joku nesaprotu.
Tā paiet stundas, kamēr ārā paliek gandrīz tumšs, un V. Š. man saka, Dik, man ir darīšanas Melno brāļu teātri, nāc man līdzi, jo es gribu parunāt ar tevi vēl personīgi. 'I ā es eju ar viņu, un viņš prasa, ko es tagad darīšot ar savu amatu, vai iešu atpakaļ jūrā. Es saku, nē, esmu beidzis ar to, kad esmu tik briesmīgi avarējis, vairs neceļošu, nedz arī mani vairs saista kari, bet gribu kādu vietu, kur būtu drošs par savu iztikšanu un gultu naktīs, un pelnīšu naudu, jo man padomā kādu dienu apprecēties. Viņš prasa, ko es vēl varot darīt, lai nopelnītu dienišķo maizi bez kara un kontrabandas, un lielgabalu liešanas? Es saku, ka esmu gudrs skaitļos un varētu atrast darbu kā zemju pārvaldnieks, un sameklēt sev kungu. Bet tad mēs nonākam līdz teātrim, pēc tam, kad luga ir nospēlēta, un skatītāji vēl aizvien nāk ārā, daudzi bagāti ģērbušies kažokādās un brokātā, bet arī daudzi vienkārša izskata, un mums jāspiežas cauri salašņu, nesēju, zirgu, kalpu, zirgu puišu un citu pūlim, kas gaida. Tā mēs izspraucamies cauri lielai istabai ar degošām svecēm, bet viens jau tās dzēš nost, un nonākam mazā istabā aiz skatuves, kur ir daži cilvēki, viens viss ģērbies melnā samtā, kas ir ļoti smalks, un uz viņa sejas vēl aizvien ir krāsa, un divi pārējie nepārprotami ir tirgotāji un viens ir tāds kā rakstvedis, un divi drukni vīri, bruņojušies ar āķiem, un no šiem vienam nebija ausu, bet otram bija tikai viena acs. Pirmais, vārdā Diks Bērbedžs, aktieris, Džons Hemings, akcionārs aktieru trupā, Henrijs Vatkinss, viens no šī nama akcionāriem, Nikolass Pasijs, kas glabāja “Karaļa vīru” trupas naudas maku un grāmatvedības papīrus. Speids un Vjats ir abi ieroču vīri, Speidam ir viena acs. Izņemot pēdējo pāri, visi stāv un ķildojas, saucot cits citu par blēžiem, krāpniekiem u.c.