Iegriezāmies birojā, paņēmām Breisgērdla materiāla kopiju un pa īstri-veras ceļu devāmies tālāk ziemeļu virzienā uz Hārlemu. Lai gan vēlreiz izprašņāju Omāru par iepriekšējās nakts notikumiem, viņam nebija, ko piebilst, izņemot atvainošanos, ka zaudējis samaņu un nav bijis uzdevuma augstumos. Viņš nevarēja iztēloties, kā kāds iekļuvis dzīvokli un viņu tā pārsteidzis, to nevarēju ari es — vēl viens noslēpums papildus tiem, kas šajā lietā jau bija sakrājušies.
Mūsu mērķis torlt bija bijušo īresnamu grupa 151. ielā pie Frederika Dug-lasa bulvāra, kura pieder manam brālim Polam — vai drīzāk — kas ir viņa ricībā, jo oficiāli viņam nepieder nekas. Pirms dažiem gadiem brālis tās kā izdegušas čaulas paņēma nodokļu nemaksātāju ūtrupē, kad šāda tipa ēkas dega gandrīz katru dienu, un renovēja, pārvēršot, pēc viņa vārdiem, par pilsētas klosteri. Pols ir jezuītu priesteris, iespējams, tā jums ir pārsteidzoša atklāsme, jo pēdējo reizi, kad viņu pieminēju, mans brālis bija bandīts un atradās apcietinājumā. Viņš vēl joprojām ir mazliet bandīts, tāpēc, kad pazuda Miranda, devos apciemot Polu. Viņš dziļi izprot vardarbīgu ļaunumu.
Droši vien liels manas dzīves šoks bija atklājums, ka Pols ir gudrs, varbūt daudzējādā ziņā gudrāks nekā es. Daudzas ģimenes saviem piederīgajiem piešķir lomas, un mūsu ģimenē Mirjama bija dumjā skaistule, es biju gudrais, un Pols bija nepakļāvīgais, ģimenes melnā avs. Skolā viņš nekad neizpildīja mājas uzdevumus, septiņpadsmit gadu vecumā pameta to pavisam un, kā jau teicu, divdesmit sešus mēnešus nosēdēja Oburnā par bruņotu laupīšanu. Varat iedomāties glīta, gaišmataina baltā zēna likteni Oburnā. Parastā izvēle ir ļaut, lai tevi izvaro ikviens vai lai tevi izvaro viens no lielajiem buļļiem. Pols izvēlējās pēdējo variantu, jo tas bija veselīgāks un drošāks, un ļāvās šī tipa uzmanības pierādījumiem, kamēr bija izveidojis asmeni, ar ko kādu nakti uzklupa bullim, kamēr tas gulēja, un iedūra diezgan daudzas reizes (lai gan, par laimi, nesadūra līdz nāvei). Atlikušo termiņu Pols pavadīja viennīcā, kopā ar pedofiliem un mafijas ziņotājiem. Tur viņš sāka lasīt, ko es zinu tāpēc, ka katru mēnesi pēc Pola lūguma mēdzu nodot viņam grāmatu sainīti. Divos gados pārsteigts novēroju brāļa attīstību no lubenēm līdz labai daiļliteratūrai, filozofijai, vēsturei un visbeidzot teoloģijai. Ap lo laiku, kad Polu nosacīti atbrīvoja, viņš lasīja Hansu Kingu un Rāneru.
Tā kā nebija citu izredžu un brālis alka pēc izglītības, viņš, tikko atbrīvots, tūlīt iestājās armijā. Tas notika pašā Vjetnamas kara apogejā, un viņi
nebija pārāk izvēlīgi. Droši vien pieslēdzās vectēva Štīfa gēni, jo Pols izrādījās parauga karavīrs: gaisa desantnieks, reindžers, īpašie spēki, Sudraba zvaigzne. Savus divus norīkojumus viņš lielākoties pavadīja Sānā, strīdīgā reģionā, kur kopā sanāca Laosa, Vjetnama un Kambodža, vadot montaņāru24 grupu tāpat kā Marlens Brando filmā “Apokalipse šodien”. Sis ir burtiski vienīgais Pola komentārs par kara laika pieredzi: tas bija gluži kā filmā.
Diezgan dīvaini, tomēr piedzīvotās šausmas nepārvērta viņu par briesmoni, bet par kaut ko līdzīgu svētajam. Viņš devās uz Sv. Jāņa baznīcu G. I. Billa ielā un pieteicās jezuītos. Kad Pols man to stāstīja, es domāju, viņš joko, tas ir — bija grūti iztēloties Polu par priesteri, ne tik grūti par jezuītu, bet tas parāda, ka nekad nevar būt pārliecināts par tuvajiem un mīļajiem. Biju, kā jau teicu, bezgala apmulsis.
Jebkurā gadījumā Ņujorkā viņš atgriezās ar ideju izpostītā apkaimē būvēt kaut ko līdzīgu apmetnei, un to viņš arī izdarīja, bet, būdams Pols un ņemot vērā Jēzus biedrības sociālā eksperimenta tradīciju, pasākumam bija noteikta ievirze, viņu varēja viegli atšķirt no Džeinas Adamsas25. Es jau teicu, ka viņš bija svētais, bet arī joprojām palika bandīts. Svēto sarakstā ir daudz tādu tipu, kaut vai, piemēram, Pola ordeņa dibinātājs. Pola teorija ir tāda, ka mūsu civilizācija ieslīd tumsas laikmetā un ka sabrukuma tuvošanās ir redzama pilsētu graustu rajonos. Viņš apgalvo, ka tumsas laikmeti būtībā nozīmē civilizācijas aizmiršanu un valdošo šķiru pieaugošo negribīgumu maksāt par pilsoņu dzīvi. Viņš apgalvo, ka tas noteicis Romas likteni. Tomēr Pols nedomā, ka graustu rajoniem ir nepieciešama attīstība, bet drīzāk, ka tad, kad pienāks krahs, trūcīgie izdzīvos labāk nekā viņu kungi. Viņš saka, nabagiem nepieciešams mazāk, viņi ir labdarīgāki, un viņiem nevajag tik daudz aizmirst. Tāpēc Jēzus viņiem deva priekšroku. Jā, izklausās visai traki, bet, kad es novēroju savu vidusšķiras un augstāko aprindu līdzpilsoņu apbrīnojamo bezpalīdzību, mūsu pilnīgo atkarību no elektrības, lētas gāzes un neredzamo miljonu fiziskās kalpošanas, mūsu nevēlēšanos godīgi maksāt mūsu daļu, mūsu absurdos nožogotos anklāvus, mūsu “labās mājas” un mūsu
*
nekompetenci jebkurā citā lietā, izņemot manipulēšanu ar simboliem, es bieži domāju, ka viņam ir taisnība.
Tā Pols misijas baznīcas un skolas aizsegā ir uzbūvējis kaut ko līdzīgu agrīno viduslaiku abatijai. Tas sastāv no trim ēkām vai drīzāk no divām ēkām un tukšas vietas starp tām, ko reiz bija ieņēmis īres nams, bet to pilnībā izdedzināja ugunsgrēks, un nams vēlāk tika nojaukts. Šo teritoriju no ielas nošķir mūris un vārti, un pa šiem vārtiem todien iegājām mēs ar Omāru. Vārti vienmēr ir vaļā. (Limuzīnu atstājām uz ielas. Šai vietai ir tāda autoritāte, ka biju pārliecināts, to neviens neizdemolēs.) Bijušās ēkas teritorijā tagad ir sava veida klosteris ar dārziņu, mazu terasīti ar strūklaku un sporta laukumu. Viena no ēkām ir К-12 skola26, daļēji apdzīvota, un otra sastāv no birojiem, guļamtelpām un darbnīcām. Šeit atrodas L’Arche komūna — grupa, kas aprūpē smagus invalīdus un dzīvo ar tiem kopā, un šeit atrodas arī nepilna darba laika medicīniskā klīnika un kustības “Katoļu strādnieks” zupas virtuve. Teritorijā valdīja parastais haoss: klibie, trakie un sakropļotie darīja savu, pāraudzinātu gangsteru grupiņas veica dažādus uzdevumus, un apkārt skraidīja skolēni akurātos formas tērpos. Omārs šeit vienmēr jutās kā mājās.
Šajā gadījumā ierados pie Pola tāpēc, ka viņa prāts ir elastīgi viltīgs, visai līdzīgs mūsu tēva prātam. Es salīdzinājumā ar viņu esmu zīdainis, un, lai gan man bieži kremt, ka šādi esmu no brāļa atkarīgs, reizēm es to daru. Viņš saka, ka tas nāk par labu manai dvēselei.
Polu mēs atradām skolas ēkas pagrabā, spriežot ar celtniekiem par boileri. Viņam mugurā bija zils darba apģērbs, un viņš bija visai notriepies, lai gan uz Pola pat dubļi izskatās labi. Viņš ir mazliet īsāks nekā es, bet daudz elegantākas miesas būves. Manās acīs viņš daudz neatšķiras no tā, ka izskatījās pirms divdesmit pieciem gadiem, kad atgriezās no armijas un es ierados lidostā viņam pakaļ, vienīgi mati pakausī ir garāki. Viņš vēl aizvien atgādina Rulgeru Haueru kulta filmā “Pa naža asmeni skrejošais”27 vai SS vervēšanas plakātu. Viņš plati uzsmaidīja, pustumšajā pagrabā nomirdzinot baltus zobus, un mūs abus apskāva. Tad, bildis vēl dažus vārdus celtniekiem,
atstāja tos turpināt darbu un uzveda mūs savā kabinetā, mazā jo mazā pārblīvētā telpā ar skatu uz terasi/klosteri un sporta laukumu, un, protams, viņš gribēja zināt par Omāra galvu. Domāju, ka Omārs viņam nezin kāpēc patīk vairāk nekā es. Nē, tie ir meli, bet lai tas paliek šeit uz papīra. Pols mani mīl, un tas mani tracina. Es nebūt neesmu pret viņu jauks. Es tur neko nevaru padarīt. Domāju, tā ir Izija attieksmes pārņemšana, kas manī, nicinājuma pilna, vārās.
24
Montaņāri — tā franču kolonisti dēvēja vietējo tautu, kas apdzīvo dienvidu Vjetnamas kalnus un augstienes netālu no robežas ar Kambodžu.
25
Džeina Adamsa (I860—1935) bija ASV socioloģe un filozofe, Komunālo māju kustības dibinātāja un pirmā amerikāņu sieviete, kurai piešķirta Nobela miera prēmija (1931).
26
ASV, Kanādā un dažos Austrālijas reģionos apzīmējums izglītības sistēmā, kas nozīmē “no bērnudārza līdz 12. klasei”.