Kad Pols bija izvilcis no Omāra visu stāstu un uzklausījis visai daudz garlaicīgas informācijas par Omāra ģimeni un viņa radu ciešanām Rietumu krastā, Omārs atvainojās un, aizbildinādamies ar pusdienlaika lūgšanām, aizgāja. Tikko viņš bija izgājis, izcili glīts, brūns zēns, kura lielisko izskatu vēl vairāk uzsvēra skolas formas tērps — tumši zila žakete, pelēkas bikses, balts krekls un kaklasaite ar melnām un baltām svītriņām —, atnesa Polam zīmīti. Kad viņš bija prom, es, pavērsdams acis pret debesīm, teicu: “Vai tu kaut ko no tā tagad dabū? Dibentiņi persiku krāsā mirdz sakristejas pustumsā...” “Paldies, manas atlikušās kāres apmierina vecas mūķenes,” viņš, joprojām smaidot, sacīja. “Un, runājot par seksuālām pārmērībām, šķiet, tu atkal esi nokļuvis ķezā sievietes dēļ. Kas ir šī Miranda?”
“Nekas īpašs, tikai kliente. Viņai vienkārši bija jāpaliek pie manis, jo šķita, ka viņu izseko.”
“Aha. Zini, man šodien zvanīja Amēlija. Viņa izklausījās ļoti apbēdināta.” “Labi, velns parāvis, Pol, atvaino, ka Amēlija ir apbēdināta. Es zinu! Varbūt tu varētu viņu apprecēt. Tad jūs kopā varēsiet būt pavisam ideāli, un es — grimt tālāk izvirtībā. Mēs ar Miriju...”
“Arī Mirija ir nobažījusies. Kas tā par lietu ar krievu gangsteriem?”
Vēl viens moments, kas mani tracina. Tas, ka ģimene par mani mēdz runāt man aiz muguras. Viens no iemesliem, kāpēc es mēģinu dzīvot nevainojami (par seksa daļu nerunājot), ir centieni samazināt baumošanas zonu, bet, protams, man tas nav izdevies. Es apslāpēju visu, ko tobrīd varbūt jutu, jo mana apciemojuma mērķis bija tikai un vienīgi lūgt Pola padomu šajā lietā. Nevienam no maniem paziņām Ņujorkā nav plašāka sakaru tīkla visos sabiedrības slāņos — no ielas klaidoņiem līdz mēram. Tāpēc es viņam izstāstīju visu — par Balstrodu, Breisgērdla manuskriptu, slepkavību, uzbrukumu uz ielas, sarunu ar Miriju (lai gan viņš to jau zināja no viņas pašas), par tikšanos ar Mirandu, viņas nolaupīšanu un telefona zvanu.
Pols klausījās, pārsvarā klusēdams, un, kad biju beidzis, mudinot pamāja: “Un?...”
“Un kas?”
“Vai tu pārgulēji ar Kellogas jaunkundzi? Nē, nepūlies melot, es to redzu tavā sejā.”
“Un tas tev ir pats svarīgākais? Vai es izdrāzu šo sievieti? Slepkavība, nolaupīšana, tas viss ir nesvarīgi salīdzinājumā ar to, kur es bāžu savu daiktu?” “Nē, bet šķiet, ka tas, kur tu bāz savu daiktu, nosaka tavas dzīves ceļu un izbojā dzīvi virknei cilvēku, ko es mīlu. No šejienes mana interese.”
“Ak, un es padomāju, ka jāšanās ir vienīgais, kas interesē Baznīcu. Vai arī tu nerunāji ex cathedra*?”
“Jā, tu joprojām domā, ka iekāre ir tava problēma. Iekāre, runājot par ex cathedra, nav tava problēma, un kādu divpadsmit gadu laikā tā atrisināsies pati par sevi. Galu galā tas ir nožēlojams mazs grēciņš. Nē, tava problēma ir un vienmēr ir bijis garīgais kūtrums. Atteikšanās veikt nepieciešamo garīgo darbu. Tu vienmēr uzņēmies atbildību par visu slikto, kas noticis ar mūsu ģimeni, iespējams, arī par Otro pasaules karu, tikai uz sevi...”
“Tu biji cietumā.”
“)ā, bet tas nav svarīgi. Dievs nebija cietumā, bet tu nelūdzi nekādu palīdzību šajā virzienā. Nē, tu attiecināji visu uz sevi un cieti neveiksmi, un nekad to sev nepiedevi, un tā tu domā, ka esi viņpus jebkādas piedošanas, un tas tev dod atļauju sāpināt visus, kas tevi mīl tevis paša dēļ, jo galu galā nabaga Džeiks Miškins ir tik tālu ārpus robežām, tik ļoti zaudējis jebkādas cerības uz debesīm, ka ikviens, kas viņu mīl, droši vien ir zaudējis prātu un tāpēc nav ņemams vērā. Un kāpēc tu tā smaidi, mēsls tāds? Tāpēc, ka tu mani piespiedi sacīt to pašu, ko es saku vienmēr, kad tu šeit ierodies, un tagad tu atkal to vari aizmirst, lai arī zini, ka tā ir patiesība. Sliņķis. Grēks pret cerību. Un tu zini, ka tas tevi kādu dienu nogalinās.”
“Tāpat kā Mutti? Vai tu tiešām tā domā?” No remontdarbnīcas lejā, kur labo velosipēdus, atskanēja spalga, griezīga skaņa. Pols pagaidīja, kamēr tā apklust, un sacīja: “Jā, es domāju. Kā tu jau zini. Kā sacīja cilvēks, Dievs, kas
4 F.x cathedra — pāvesta deklarēts nemaldīgs lēmums par ticības un morāles jautājumiem, kas izteikts, skaidri apliecinot savu kā Pētera pēcteča varu Kristus vārdā.
mūs radīja bez mūsu palīdzības, neatpestīs mūs bez mūsu piekrišanas. Vai nu tu sauc pēc žēlastības, piedod un tev top piedots, vai arī tu mirsti.”
“)ā, 'levs,” es atteicu, svētulīgi raudzīdamies griestos.
Pols nopūtās, noguris no vecās, nožēlojamās spēles, ko es viņu piespiedu spēlēt. F.s arī no tās biju noguris, bet nevarēju atturēt savus plēsīgos pirkstus no nevaldāmās, neglābjamās niezes. Viņš sacīja: “Jā, tu esi licis man atkal sprediķot un tāpēc atkal esi uzvarējis. Apsveicu. Tikām, ko mēs darīsim ar šo tavu problēmu?”
“Nezinu, tāpēc jau es pie tevis atnācu.”
“Tu domā, ka krievi, Švanovs, ir iesaistīti?”
“Kā muskuļi, jā. Bet es nevaru izdomāt, kas stāv aiz viņiem.”
“Kāpēc pūlēties? Manuskripts ir pagalam, un sievietes pazušana, šķiet, ir policijas darīšana.”
“Man pavēlēja neiesaistīt policiju. Viņa teica, ka tad viņu nogalinās.” “Un tu jūti, ka tava atbildība ir viņu glābt.”
“Ks teicu, ka viņu aizsargāšu, bet neaizsargāju, tāpēc, jā, jūtu.”
“Tu gribi turpināt romānu. Tu esi iemīlējies.”
“Kāda tam, pie velna, nozīme? Viņa ir cilvēks, kuram draud nāves briesmas.”
Tā vietā, lai iespertu man pa pakaļu, brālis sakļāva plaukstas pie zoda un pievērsa man neomulīgi caururbjošu skatienu. Pēc tam viņš sacīja: “Labi, protams, es palīdzēšu, kā vien varēšu. Man ir pāris sakaru Plazas policijā. Es vienam otram piezvanīšu, uzzināšu kaut ko vairāk par šo Svanovu, un arī likšu saprast, ka tas ir nopietni...”
“Nē, nedari to! Neiesaisti nekādus policistus. Tev ir arī cita veida sakari.” “Ir gan. Labi, paskatīšos, kas sakāms ielām.”
“Paldies. Galvenais, par ko raizējos, ir Amēlija un bērni. Ja viņi uz mani grib izdarīt spiedienu...”
“Es parūpēšos arī par to,” pēc īsas pārdomu pauzes viņš atbildēja. Tieši pēc tā es, protams, biju nācis. Polam šajā apkārtnē ir zināmi daudzi mazie bandītēni, un viņam ar tiem ir dīvainas attiecības. Viņš domā, ka šie mazgadīgie ir tieši tādi paši kā ģermāņu vai slāvu barbari, kādus sastapa un pievērsa ticībai tumšajos gadsimtos izsūtītie misionāri, — lepni, nevaldāmi, izsalkuši pēc tā, ko viņi paši nezina. Misijas agrīnajās dienās Polam burtiski nācās kauties ar puišiem ielās, lai pierādītu, ka ir stiprāks par tiem, kāds viņš arī bija. Tas, ka viņam līdzi nāca reputācija, ka bija zināms — viņš cietumā nodūris cilvēkus, nekaitēja. Ka viņš personīgi ir nogalinājis vairāk cilvēku nekā viņi visi, kopā ņemti, un tā arī izskatījās, bija vēl viens pluss.
Pols arī apgalvoja, ka salīdzinājumā ar montaņāriem Ņujorkas bandīti nebija pārāk sīksti. Neviens no viņiem nekad nebija izlaidis ēdienreizi un, ja tika apcietināts, dzīvoja apstākļos, kas vidusmēra hmonam28 šķistu luksusa kūrorts. Pols saka, ka viņa turienes puiši tādas afroamerikāņu ielu bandas kā Crips, Bloods un Gangster Disciples būtu varējuši apēst brokastīs. Un to nožēlojamā bravūra viņā drīzāk modināja līdzjūtību nekā šausmas, kas bija plaši izplatītas augšējās šķirās. (Pols nebaidās ne no kā, kas ir mirstīgs, nedz arī baidījās, kad viņam bija desmit gadu.) Taču viņš izturējās pret tiem nopietni kā pret ciltīm un, tāpat kā seno laiku jezuīti, apzināja to vadoņus, ar laiku noslēdzot ar tiem savdabīgu vienošanos, kas nozīmēja, ka noteiktā teritorijā ap Pola ēkām netiek pārdotas nekādas narkotikas un nevazājas ielasmeitas, un ka cilvēki, kas bēg no vardarbības uz ielas, var atrast patvērumu te iekšā. Daudzi sūtīja savus bērnus vai viņu jaunākos brāļus un māsas mācīties šajā skolā. Tā ļoti lielā mērā bija tumsības laikmeta iestāde un ideāli atbilstoša tādam cilvēkam kā mans brālis.
28
Etniska grupa, kas dzīvo kalnu ciematiņos Ķīnas dienvidos un Vjetnamas un Laosas ziemeļos.