Tagad varēju redzēt, ka Pols, izlēmis palīdzēt, nevarēja sagaidīt, kad dabūs mani no šejienes ārā. Mans brālis nebija cilvēks, ar kuru ir omulīgi, savā ziņā viņš līdzinājās Jēzum Mateja evaņģēlijā, vienmēr kaut kur skrēja, bija nepacietīgs ar apustuļiem, apzinājās laika vērtību, izjuta nepieciešamību sagatavot pēctečus tam brīdim, kad dibinātājs pametīs skatuvi. Viņš vienkārši aizgriezās un sāka sarunāties ar kādu zēnu, un tā es savācu Omāru un pateicīgi devos prom.
Mēs ar mašīnu devāmies uz dienvidrietumiem, kamēr skatienam parādījās Kolumbijas studentu pilsētiņa. Es visumā tīri labi pārzinu Mikija Hāsa grafiku un tāpēc zinu, ka ceturtdienās viņam jābūt darbā visu rītu. Es piezvanīju, viņš bija uz vietas un, jā, priecāšoties kopā ar mani ieturēt lenču, pārmaiņas pēc varot paēst fakultātes klubā. Ēdamzāle Kolumbijas universitātes sabiedriskās ēkas ceturtajā stāvā man vienmēr ir šķitusi viena no patīkamākajām vietām Ņujorkā, kur paēst lenču: plaša telpa ar skaistām proporcijām, vienu no labākajiem skatiem uz pilsētu pa tās augstajiem logiem un ideāli piemērotu ēdienkarti ar fiksētām cenām, bet Mikijs dod priekšroku tradicionālajiem Sorrentino. Domāju, tas tāpēc, ka viņam patīk mūsu lenčos mazliet iedzert un viņš labprātāk apreibinās, ja kolēģi neredz. Varbūt Mikijam patīk arī tas, ka pakaļ tiek atsūtīts mans limuzīns.
Nebijām vēl nonākuši klubā, kad iezvanījās mans mobilais, un tā bija mana māsa.
“Tev izrādījās taisnība,” viņa sacīja. “Osips tiešām vēlas ar tevi tikties.” “Ātri gan,” es atteicu. “Esmu tev pateicību parādā.”
“Osips nav “pateicību parādā”, Džeik, viņš tās kolekcionē. Patiesībā viņš piezvanīja man un lūdza to nokārtot. Tā nav laba zīme.”
“Esmu pārliecināts, ka būs labi,” teicu, nemaz nebūdams tik pārliecināts. “Kur un kad?”
“Vai tu zini Rasputina restorānu Lafajeta viesnīcā?”
“Tu droši vien joko. Tas ir kā tikties ar Džonu Goti29 “Krusttēva” picērijā30.” “Ko es varu teikt? Osipam ir humora izjūta. Lai kā, viņš saka, ka būšot tur rīt pēc desmitiem. Es teiktu “esi piesardzīgs”, ja tas nebūtu tik banāli. Bet tu būsi piesardzīgs, vai ne? Ja ne, domāju, ka tu gribēsi gulēt blakus Mutti Grīnvudā. Es nosūtīšu vulgārāko vainagu, kādu vien var iedomāties.”
Atceros, ka mēs ar Mikiju ēdām rostbifu un kopīgi izdzērām pudeli Melville Cabernet, kas, viņš jokoja, ir tik piemērots angļu valodas profesoram. Mikijs bija diezgan labā omā, un es apvaicājos, vai uzlabojies viņa finansiālais stāvoklis. Viņš atbildēja, ka tam vajagot uzlaboties: tam sekoja informācijas gūzma par fondiem un nekustamā īpašuma koncerniem, un preču apgrozību, kas man pa vienu ausi bija iekšā un pa otru ārā. Nojautis manu intereses trūkumu, viņš pieklājīgi mainīja tematu un pavaicāja, kas jauns manā dzīvē. Par atbildi es izvilku Breisgērdla vēstules kopiju, ko no rīta biju ieguvis no M., un padevu pāri galdam. “Tikai šis,” es sacīju.
“Tā pati? Vēstule, kas bija pie Balstroda? Augstais Dievs!” Dabiski, ka Mikijs Džeimsa laika ķeburus lasīja tikpat viegli, kā mēs lasām Times New Roman, un, tūlīt pat ķēries pie lasīšanas, mans draugs aizrāvās tik ļoti, ka pat ignorēja viesmīli, kas bija pienācis apvaicāties par desertu, — nebijis gadījums manā pieredzē. Pagāja apmēram divdesmit minūtes, kamēr viņš, laiku pa laikam klusām izsaukdamies “Augstā debess!” un līdzīgi, šķirstīja lappuses, bet es dzēru kafiju, vēroju pusdienotājus un centos nodibināt acu kontaktu ar pievilcīgu bruneti pie cita galdiņa. Mans iekšējais teātris rādīja to, ko parasti pēc tikšanās ar brāli: pilnīgu un galīgu viņa un viņa darbu nonievāšanu — ko viņš iedomājās, tēlojot lielo zilacaino dievu, kas nolaidies pār geto, lai, neviena neprasīts, nestu pestīšanu melnajiem! Tas bija absurdi, gandrīz neķītri, gandrīz nacistiski savā apbrīnojamajā augstprātībā. Šīs ēnu spēles skumjā bauda beidzās tikai tad, kad Mikijs man blakus iesaucās “Oho!”, pietiekami skaļi, lai novērstu manu uzmanību no brunetes un vairākām citām.
Viņš ar pirkstu bakstīja papīros. “Vai tu saproti, kas tas ir?”
“Apmēram. Miranda man izlasīja un izskaidroja tā vērtību, lai gan nešaubos, ka man par to trūkst akadēmiskas apjautas.”
“Miranda Kelloga? Viņa šo ir redzējusi?” Mikijs izskatījās nedaudz apbēdināts.
“Nu, jā. Viņa ir likumīgā oriģināla īpašniece.”
“Bet tev šobrīd ir aizbildniecība pār šo dokumentu?”
Tā es pārstāstīju pēdējo divdesmit četru stundu notikumus. Mikijs bija apstulbis. “Tas ir briesmīgi,” viņš sacīja. “Absolūti katastrofāli!”
“Jā, esmu ārkārtīgi par viņu nobažījies.”
“Nē, es domāju manuskriptu, oriģinālu," viņš sacīja ar jurista vērtu cietsirdību. “Bez oriģināla šim nav nekādas vērtības,” viņš piebilda, atkal bikstīdams kopiju kaudzi ar pirkstu. “Mans Dievs, mums tas ir jādabū atpakaļ! Vai tev ir kaut mazākā nojauta par to, kas likts uz spēles?”
“Cilvēki vienmēr man to vaicā, un es atbildu “ne gluži”. Bruņojums kādā literārā strīdā?” Mans tonis bija auksts, bet viņš nelikās dzirdam, jo šis bija jauns Mikijs, tas vairs nebija atslābinājies džentlmenis, akadēmisko aprindu pārstāvis, kas nicīgi uzjautrinājās par kolēģu cīņu, rāpjoties pa akadēmiskās
karjeras ietaukotajām trepītēm. Viņa skatienā bija parādījusies uguns. Jaunais Mikijs plaši klāstīja par mistera B. prātuļojumu kolosālo akadēmisko vērtību. Es klausījos viņā kā cilvēkā, kas sīki apraksta sarežģītu un nogurdinošu ķirurģisku operāciju.
Pēc laba laika es iestarpināju: “Tātad tas ir svarīgi, vai Šekspīrs bijis katolis?” “Tas ir svarīgi, vai Šekspīrs bijis jebkas. Es jau tev vienreiz to teicu. Mēs gandrīz neko nezinām par cilvēces vēsturē dižākā rakstnieka privāto dzīvi. Redzi... tikai viens piemērs no tūkstošiem, bet tas attiecas tieši uz šo lietu. Kāda sieviete nesen ir uzrakstījusi grāmatu, viņa ir pētniece amatiere, bet katrā ziņā pētījumu ir veikusi, un viņa šajā grāmatā apgalvo, ka gandrīz viss Šekspīra darbs, sevišķi viņa lugas, ir izsmalcināta, šifrēta katolicisma apoloģija un lūgums tā brīža monarham atvieglot beztiesīgumu, ko tolaik pieredzēja katoļi. Es gribu teikt, ka viņa min burtiski simtiem ķecerīgu interpretāciju, kas pierāda šo teoriju attiecībā uz visām lugām, un viņa arī ierosina, lai ietekmīgi mūsdienu katoļi izskaidro, kāpēc Šekspīrs netika saukts pie atbildības par tik viegli nolasāma šifra sacerēšanu publiskai skatuvei. Es gribu sacīt, ka tā ir pilnīga un oriģināla aina, kas izskaidro gandrīz visu Šekspīra darbu. Ko tu teiksi par to?”
Es paraustīju plecus un pavaicāju: “Un — vai viņai ir taisnība?”
29
Džons Džozefs Goti (1940—2002) plašāk presē pazīstams kā The Dapper Don un The Teflon Don pēc sava bijušā bosa Pola Kastelano slepkavības bija Gam-bini ģimenes, vienas no piecām Ņujorkas ģimenēm, boss. Viņš kļuva plaši pazīstams ar savu vaļsirdīgo personību un ekstravaganto stilu, kas beigu beigās viņu pazudināja.
30
Picēriju ķēde, kam pamatā bija neliels picu veikaliņš, kas pirms trīsdesmit gadiem tika atvērts Omahā, Nebraskas štatā.