Kroseti veikli uzskrēja pa koka kāpnēm veikalā — tas bija pamests, un pie durvīm karājās zīme BUŠU ATPAKAĻ tikos un tikos, jo bija lenča laiks, un Greizers acīmredzot bija aizvedis savu protežē kaut ko uzkost. Kroseti izgāja uz ielas, kur ieraudzīja nelielu ļaužu pūlīti mīņājamies pic Aegean ieejas durvīm, pa kurām laukā lauzās taukaini, pelēki dūmi. Viņš pavaicāja vienam no pūla, kas notiek. Kaut kas līdzīgs ugunsgrēkam virtuvē, sacīja vīrietis. Nu jau atskanēja sirēnas. Piebrauca policijas mašīna, un policisti sāka izgaiņāt cilvēkus. Kroseti iespruka atpakaļ veikalā un noskrēja lejā pa kāpnēm. Dūmi bija kļuvuši biezi, smacējoši, šķebinoši oda pēc veciem taukiem. Kroseti izrāva no datora diska dublikātu, pēc tam uzskrēja atkal augšstāvā, tieši pie slēgtās vitrīnas, kur glabājās vērtīgākie krājumi. Atslēga, protams, bija pie Gleizera, un pēc īsas vilcināšanās Kroseti izspēra stiklu. Pirmais, ko viņš pakampa, bija Makenija un Halla “Indiāņu cilšu vēsture Ziemeļamerikā” trijos sējumos, veikala trofeja. Laukā no vitrīnas, uz galda. Tai pa virsu “Lepnums un aizspriedumi” trīs sējumos, pirmais izdevums, un tad “Zāles stiebri”, vēl viens pirmizdevums. Kopā sanāca kaudzīte, kas pēc mazumtirdzniecības cenām bija ceturtdaļu miljona vērta. Paķēris to, Kroseti devās uz durvīm, saminstinājās un izgrūda bezcerīgu lāstu, jo bija atcerējies, ka jaunie Čērčila “Ceļojumi” joprojām atrodas pagraba. Viņš palika stāvam mokošā ne-izlēmībā — glābt to, kas rokā, vai iet lejā pēc “Ceļojumiem”?
Nē, viņam bija jāiet atpakaļ. Kroseti nolika grāmatas uz. galda, bet, kad nonāca pie pagraba kāpnēm, smaga roka no mugurpuses satvēra viņu aiz žaketes, un kāds gribēja zināt, kur, pie velna, viņš domā iet. Tas bija liela auguma ugunsdzēsējs dūmu maskā, kas acīmredzot arī nebija grāmatnieks, lai gan ļāva Kroseti iznākt no veikala ar dārgajām grāmatām no vitrīnas. Kad ieradās Gleizers un Rollija, jaunais programmētājs stāvēja uz. ietves aiz policistu izveidotās drošības lentes — aizelsies, netīrs, piespiedis pie krūtīm izglābtās grāmatas. Gleizers paskatījās uz to, ko turēja viņa darbinieks, un noprasīja: “Un kas ar Dikensu?”
Viņš vaicāja par 1902. gada izdevumu ar papildu Ķida un Grīna akvareļiem. Sešdesmit sējumi. Kroseti atvainojās. Gleizers mēģināja aizsprauk-ties garām pāris policistiem, kas viņu apturēja, sagrāba un dusmīgi uz viņu sabļāva, uz ko Gleizers atbildēja ar to pašu.
Palūkodamās uz Kroseti, Rollija gribēja zināt: “Vai tev izdevās dabūt laukā no pagraba Čērčilu?”
“Nē, es mēģināju, bet man neļāva.” Viņš pastāstīja par milzīgo ugunsdzēsēju.
Viņa paostīja gaisu. “Tur viss odīs pēc pārceptiem kartupeļiem. Bet tu vismaz izglābi “Indiāņu ciltis”.”
“Un Džeinu un Voltu.”
“Jā, tos arī. Sidnijs nedomā, ka tu kaut ko zini par grāmatām.”
“Tikai to, cik tās maksā.”
“Jā. Saki man, ja nebūtu uzradies ugunsdzēsējs, vai tu būtu meties liesmās, lai glābtu “Ceļojumus”?”
“Nebija nekādu liesmu,” viņš pieticīgi atbildēja, “vai gandrīz nekādu.” Karolina uzsmaidīja viņam pirmo smaidu mūžā, jauna vilka zobaino smaidu.
Nākamaia dienā viņi veica inventarizāciju un atklāja, ka bez nelieliem kaitējumiem, ko bija nodarījuši dūmi un smakas, augšstāva zālei un tās saturam nekas nebija noticis. Izrādījās, ka kaimiņu restorāna grīdā bija caurums, un šajā caurumā pavāri gadiem ilgi bija lējuši eļļu, kad galvenais eļļas katls bija pilns vai kad viņiem bija pārāk daudz darba vai pārāk liels slinkums, lai izlietu izlietoto eļļu, kur pienākas. Tā bija sakrājusies pagrabā starp sienām un kaut kā aizdegusies. Pūlēs apturēt degšanu ugunsdzēsēji bija izgāzuši starpsienu, un rezultātā daudz ko no tā, kas bija glabājies grāmatu veikala pagrabā, bija sabojājis karstums, sabrukušais mūris vai ūdens. Sainis, kurā atradās Oun-šema un Džona Cērčila “Ceļojumu un braucienu kolekcijas” (1732. gada izdevums) seši sējumi, diemžēl bija saņēmis galveno triecienu, sabrūkot mūrim. Šie sējumi tagad gulēja uz darbgalda starp drupām, ap kuru kā policisti, kas pēta slepkavības upuri, stāvēja Gleizers, Kroseti un Rollija; vai drīzāk policistiem līdzinājās abi jaunie cilvēki — misters Gleizers atgādināja upura māmiņu. Viņš maigi pārvilka ar pirkstiem pirmā sējuma samīcītajiem, izmirkušajiem un nomelnējušajiem teļādas vākiem.
“Es nezinu,” viņš sacīja mazliet aizlūzušā balsī, “es nezinu, vai tas pat ir pūļu vērts. Kāds milzīgs zaudējums!”
“Vai tas nebija apdrošināts?” apvaicājās Kroseti. Abi paskatījās uz viņu ar nepatiku.
“Protams, tas bija apdrošināts,” dzēlīgi atbildēja Gleizers. “Tas nav galvenais. Šis, iespējams, ir labākais 1732. gada Cērčila komplekts pasaulē. Vai bija. Sējums glabājās bibliotēkā, kas piederēja vienam no jaunākajiem Go-dolfiniem, iespējams, neskarts un nelasīts kopš tā laika, kad tika piegādāts, līdz brīdim, kad bibliotēka pēc pēdējā mantinieka nāves 1965. gadā tika sadalīta. Pēc tam tas gandrīz četrdesmit gadus piederēja kādam spāņu rūpniekam, un tad es to pagājušajā mēnesī iegādājos izsolē. Tas bija ideāls, nekādu vecuma vai nodiluma pēdu, vai... nu, labi. Neiespējami atjaunot. Sējumi jāsadala karšu un ilustrāciju dēļ.”
“Ak, nē!” iesaucās Rollija. “Tos noteikti var atjaunot.”
Gleizers paskatījās uz viņu pāri savām biezajām lasāmajām brillēm. “Nē, tam vienkārši nav ekonomiskas jēgas, kad aprēķina, ko izmaksās restaurācija un cik varam ieņemt no pāriesieta un pielabota komplekta.” Viņš ieturēja pauzi, nokremšļojās: “Nē, baidos, ka mums tas būs jāsadala.” Tas skanēja kā vārdi “melanoma ceturtajā stadijā” onkologa mutē.
Gleizers smagi nopūtās un vārgi savēcināja rokas, it kā dzenātu knišļus.
“Karo, es to atstāšu tavā ziņā; izdari ātri, pirms sāk pelēt.” Viņš devās uz savu privāto kabinetu.
“Viņš grib, lai tu sadali sējumus?” vaicāja Kroseti.
“Tas nav sarežģīts uzdevums. Bet vispirms mums komplekts jāizžāvē,” viņa atbildēja ar izklaidīgu izteiksmi sejā. “Redzi, lieta tāda, ka man būs vajadzīga neliela palīdzība.” Karolīna, šķiet, viņu atkal pamanīja, un viņas sejā parādījās lūdzoša izteiksme, kas viņam tīri labi patika. Kroseti izlikās, ka meklē kādu sev aiz muguras, un sacīja: “Tikai ne es! Klau, mākslas man galīgi nepadodas. Tā arī ne reizes nav izdevies nepārkrāsot pāri līnijām.”
“Nē, tev būs jātiek galā ar papīra dvieļiem. Žāvēšanas procesam jānotiek dienu un nakti, varbūt vairākas dienas”.
“Un kā ar mūsu darbu?”
Viņa nenoteikti atmeta ar roku. “Veikalu slēgs uz mēnesi, kamēr visu salabos, un tu taču vari organizēt pasūtīšanu no jebkura datora, vai ne?”
“Droši vien. Kur tu domā strādāt?”
“Manās mājās. Man ir diezgan daudz vietas. Iesim.” Viņa atspieda divus no foliantiem pret gurnu.
“Tu domā tūlīt?”
“Protams. Tu dzirdēji, ko Gleizers teica: jo ātrāk mēs sāksim, jo mazāk kaitējuma nodarīs slapjums. Paņem pārējos sējumus. Mēs tos ietīsim papīrā.”
“Kur tu dzīvo?” viņš vaicāja, piespiezdams sapostītos sējumus pie krūtīm.
“Redhūkā,” viņa jau atradās pie saiņošanas galda un plēsa no liela ruļļa brūnu papīru.
“Tu brauc no Redhūkas ar divriteni?” Kroseti nekad nebija bijis Redhūkā, rajonā, kas atradās Bruklinas dienvidaustrumos, aiz rajona, kur agrāk bija Bruklinas doki. Redhūkā nav metro pieturu, jo līdz laikam, kad kuģniecība pārcēlās uz Ņūdžersiju, visi šajā apgabalā strādāja ostas darbos, un nepiederošajiem nebija nekādas vajadzības tur doties, ja vien viņi negribēja dabūt pa galvu.