“Nu, ja tas ir pazudis, tad, lūk, arī jūsu motīvs.”
“Ko tas bija vērts?”
“Grūti pateikt. Fanija saka, ka varbūt piecdesmit tūkstošus izsolē.” Šajā brīdī izmeklētāja Dolana sarauca uzacis, un viņas apakšlūpa izstiepās. “Tā ir liela nauda.”
“Tā ir sīknauda salīdzinājumā ar rokraksta īsto vērtību.”
“Kā tu to domā?”
Kroseti paskatījās uz māti: “Vai mums viņai būtu jāstāsta?”
“Ja vien tu negribi, lai no tevis to izsit ar sišanu,” atteica Mērija Fega. Kroseti pastāstīja māsai, ko zināja un ko varēja noprast no Breisgērdla vēstules, pēc kā Patija pagriezās pret māti: “Un tu tam visam tici?”
“Nezinu,” sacīja Mērija Pega. “Fanija mums stāsta, ka oriģinālās lapas, kas atrodas pie mums, ir īsts septiņpadsmitais gadsimts, tāpēc varbūt Breisgērdla vēstule arī ir īsta. Tiešām var gadīties, ka kaut kur ir aprakts nezināmas Viljama Šekspīra lugas rokraksts. Varbūt Balstrodam tas kļuva zināms, varbūt ne. Varbūt viņš par to pastāstīja kādam, kamēr bija Anglijā lugas meklējumos, un varbūt baumas nonāca līdz cilvēkiem, kas naudas dēļ nevairās slepkavot.”
“Tas nozīmē daudzus varbūt, mammu. Man nepatīk tas, ka Alijs ir iejaukts notikumu ķēdē, kas noved pie tiešām nejaukas slepkavošanas. Un ka viņam bija kaut kādas attiecības ar to sievieti, kas pazuda.”
“Un ko tas vēl varētu nozīmēt?”
“Tikai to, ka, skatoties uz notikušo no policijas viedokļa, — ja mēs uz mirkli pieņemam, ka šīs slepkavības iemesls nav tikai sekss, kā uzskata puiši, kas izmeklē lietu, — daudz ticamāk, ka tā bija blēdīšanās ar nolūku iedzīvoties, tāpat kā tas, kas Balstrodu pirmām kārtām noveda nepatikšanās. Kāds paslēpj viltus norādi vecā grāmatā tā, lai kāds to atklāj; šī Rollija, kas to nosūtīja Balstrodam... tu purini galvu.”
Kroseti bija purinājis galvu, un tagad viņš mazliet aizkaitināti sacīja: “Nē, atradums bija īsts. Es tur biju, Patij. Tā bija tīrākā nejaušība, ka tie sējumi apdega un lika nosūtīti sadalīšanai.”
“Tiesa, bet viņa varēja būt sagatavojusi tās lapas un tikai izlikties, ka atradusi tās grāmatās.”
“Un nezin kā paslēpusi lapas visos sējumos, cerot uz ugunsgrēku? Tas ir absurds. Es pats savām acīm redzēju, ka lapas tiek izņemtas no grāmatu vākiem.”
“Ir nu gan pierādījums! Jebkurš krāpnieks spēj izdarīt tāda veida apmaiņu. Atvaino, bet, kad es dzirdu par slepenu bagātību un noslēpumainu rokrakstu, man gribas turēt tālāk savu maku.”
“Tas ir smieklīgi,” Kroseti pacēla balsi. “Tas ir īsts rokraksts, ko rakstījis īsts cilvēks, un šifrs ir īsts šifrs. Pavaicā Fanijai, ja netici man. Vai Klimam.” “Klimam?”
“Jā, mūsu jaunajam ciemiņam. Viņš ir tavā vecajā istabā.”
Patija pievērsa skatienu mātei, kas sacīja: “Neskaties uz mani ar to policista skatienu, Patrīcija. Viņš ir visnotaļ cienījams poļu džentlmenis, kas mums palīdz atšifrēt šīs vēstules. Un man jāsaka, ka tu esi pārmērīgi aizdomīga un pat netaisna pret savu brāli.”
“Jauki,” apspiezdama nopūtu, sacīja Dolana. Nokļūt starp Mēriju Pegu un viņas mazulīti vienmēr nozīmēja zaudēt loģiku. “Bet, ja parādās tipāžs ar gludu valodu un saini, sakot, ka tas ir Šekspīra manuskripts, kam jūs noticat uz vārda, un grib desmit tūkstošus par to...”
“Ak, neesi smieklīga!” noteica māte un dēls gandrīz vienlaikus, kas bija pietiekami uzjautrinoši, lai izkliedētu saspīlējumu. Ģimenes izmeklētāja sacīja, ka viņa sekošot līdzi Balstroda lietai, ciktāl viņas pienākumi un departamenta protokols atļaušot, un nekavējoties informēs viņus, ja būs kādi nozīmīgi atklājumi.
Tiklīdz viņa aizgāja, Mērija Pega sacīja: “Iešu paskatīšos, vai Rādijs nevēlas kafiju. Domāju, ka viņš bijis nomodā visu nakti.”
“Rādijs?”
“Ak, nejaucies citu darīšanās!” noteica Mērija Pega un izgāja no virtuves, atstājot dēlu prātojam par tādām līdz šim nesaistītām kategorijām kā mamma un romantika. Kroseti devās uz darbu, kur viņam bija jāslēpj savas īpašās zināšanas par Balstrodu un savas pēdējā laika aktivitātes, kamēr Sid-nijs Gleizers turpināja klāstīt, cik šokējoši ir, kad patiešām nogalina kādu, ko esi pazinis, un ka tā ir vēl viena pilsētas un Rietumu civilizācijas sabrukuma pazīme. Tovakar, pārrodoties no darba, viņš iegāja mājā, kas bagātīgi smaržoja pēc topoša sautējuma. Savu māti un Radislavu Klimu viņš atrada virtuvē, dzerot šeriju un smejoties. Viņa gluži nesēdēja Klimam klēpī, bet, ņemot vērā atmosfēru telpā, Kroseti nebūtu par to brīnījies, jo nedz visi garaiņi nāca no katliņa uz plīts.
“Sveiks, mīlulīt,” jautri sacīja Mērija Pega, “iedzer kādu šeriju.” Līdz šim, pārnākot mājās, māte nebija viņu tā sagaidījusi. Viņš paskatījās uz māti un ievēroja, ka viņa šķiet desmit gadu jaunāka. Viņas vaigos sārtoja divi koši plankumi, taču skatiens bija mazliet satraukts, it kā viņa atkal būtu meitene, kas uz lieveņa šūpolēm kavē laiku ar zēnu un kam atkal jābaidās no tēta. Klims piecēlās un pastiepa roku, un viņi oficiāli sarokojās. Kroseti jutās, it kā būtu filmā, ne tādā, kuru viņš jebkad uzņemtu, pat ne tādā, ko viņš vēlētos redzēt, bet vienā no ģimenes farsiem, kur vientuļā māte iemīlas
nepiemērotā vīrietī, un bērni izdomā sazvērestību, lai visu izjauktu vai tikai lai atklātu...
Bet, pirms viņš savu neomulību paspēja pārvērst par attieksmi, Mērija Pega namamātes balsī sev neraksturīgi nočiepstēja: “Es tikko stāstīju Rādijam, ka tevi interesē poļu kino. Viņš daudz par to zina.”
“Tiešām,” pieklājīgi noteica Kroseti. Viņš piegāja pie krūkas ar sarkanvīnu, kas stāvēja (it kā vienmēr būtu tur stāvējusi) virtuves letes stūrī, un pielēja sev pilnu sulas glāzi.
“Nebūt ne,” sacīja Klims. “Es esmu tikai entuziasts. Protams, man nav nepieciešami mazie vārdiņi zem ekrāna, lai baudītu filmu.”
“Aha. Tieši kādas poļu filmas?”
“Ak, pēdējā laikā man patīk Zanusi Žycie ja ko šmiertelna choroba31. Ļoti skaisti, lai gan katolicismu... kā jūs sakāt? Sludinoša?”
“ Propagandējoša. ”
“Tieši tā. Tas man ir pārāk rupji, pārāk — kā jūs sakāt — acīm redzami. Protams, Kišlovkis to pašu izdarīja smalkāk. Viņš bieži sacīja, tas, ka mēs nesitam pa galvu ar Bībeli, ir tikpat slikti, kā sist pa galvu ar komunismu. Pietiek ar to, ka mums ir ētiskais kino, kaut arī šķiet, ka nav. Kā, piemēram, filmā Trois couleurs32 un Dekalog33.
“Pagaidiet, pagaidiet, jūs pazināt Kišlovski?”
“Jā gan. Tā ir ļoti maza valsts, un mēs nākam no vienas un tās pašas vielas Varšavā, un es esmu likai dažus gadus vecāks. Spārdījām bumbu uz ielas un tā tālāk. Vēlāk es spēju viņam pakalpot.”
“Jūs domājat ar filmām?”
“Netieši. Es biju nozīmēts viņu izspiegot, jo es viņu pazinu. Es redzu, ka tu esi šokēts. Jā, tā ir taisnība. Visus izspiegoja, un visi izspiegoja. Eehs Va-lensa pats kādu laiku bija aģents. Labākais, uz ko varēja cerēt, bija spiegs, kas būtu iejūtīgs un ziņotu varas iestādēm tikai to, ko vēlējās, lai tās zina, un tāds es biju Kšištofam.”
Pēc tam abi vīrieši kādas divdesmit minūtes sarunājās par poļu filmām, vienu no Kroscti pastāvīgajām mīlestībām, un viņš beidzot uzzināja, kā patiesībā izrunāt režisoru vārdus un filmu nosaukumus, ko bija pielūdzis gadiem ilgi. Saruna atgriezās pie dižā Kišlovska, un Klimam gadījās pateikt: “Zini, es biju vienā no viņa filmām.”
33
“Dekalogs” (1988) ir poļu seriāls, kas sastāv no desmit vienu stundu garām filmām, no kurām katra pārstāv vienu no desmit baušļiem un aplūko baušļa iespējamās nozīmes.