“Jūs jokojat!”
“Nemaz nejokoju. Robotnicy 1971. gadā. Es biju viens no jaunajiem policistiem fonā, no strādnieku kustības apspiedējiem. Gluži neprātīgs laiks, kas, manuprāt, ir ļoti līdzīgs tava Breisgērdla laikam. Man arī jāsaka, ka esmu pavirzījies uz priekšu ar šifru.”
“Jūs to jau uzminējāt?”
“Diemžēl nē. Bet esmu noteicis tā tipu. Uzskatu, ka tas ir ārkārtīgi interesants klasiskajam šifram, pat unikāls. Parādīt? Vai vispirms sagaidīsim tavas mātes lieliskās vakariņas?”
Mērija Pega sacīja: “Nē, lūdzu, parādi. Man jāpagatavo salāti, un sautējumu mēs varam ēst jebkurā laikā.”
Kā parasti bikli pamājis ar galvu, Klims izgāja no istabas. Kroseti nekavējoties uztvēra mātes skatienu un pacēla acis pret debesīm.
“Kas ir?” viņa izaicinoši vaicāja.
“Nekas. 'Pikai viss notiek diezgan strauji. Mēs gadiem ilgi dzīvojam šeit vieni paši un piepeši atrodamies poļu filmā.”
Mērija Pega atmeta ar roku, it kā atvairīdama uzbrukumu. “Ak, nevajag! Viņš ir jauks cilvēks un tik tiešām daudz cietis — viņa sieva ir mirusi, viņš ir sēdējis cietumā; Fanija gadiem ilgi gribēja, lai es viņu satieku. Tev viņš patīk, vai ne?”
“Nu, jā. Protams, ne gluži tik ļoti, kā tev. Tātad... vai jūs abi?...” Viņš saberzēja plaukstas, it kā ierīvēdams tās ar krēmu. Māte paķēra koka karoti un sāpīgi iebelza viņam pa pieri: “Esi uzmanīgāks, tipiņ. Es vēl aizvien varu sadot tev pa ausīm.” Un abi sāka skaļi smieties.
Viņiem tā smejoties, ienāca Klims, turot rokās biezu žūksni drukājamā papīra, kas bija sīki noklāts ar teksta rindiņām, un piezīmju grāmatiņu ar līniju lapām, uz kurām bija redzamas akurātas eiropeiskas skices. KJims apsēdās blakus Kroseti un pieklājīgi pasmaidīja. “Mums ir jautri? Jauki. Šis te ari varētu uzjautrināt. Tātad. Pēc manām sarkanajām acīm redzams, ka lielāko daļu šīs nakts es kopā ar kolēģiem no visas pasaules esmu bijis nomodā, un daudzi ir izteikušies par šo fascinējošo kriptogrammu. Vispirms mēs izmēģinām Frīdmena superimpozīciju34. Tas ir elementāri, ja? Mums ir jāatšķir daudzie dažādie alfabēti, ko izmanto polialfabētiskajā šifrēšanā, tāpēc, lietojot biežuma analīzi, varam izmantot Kerckofa risinājumu, un to mēs darām ar vienas šifrētā teksta virknes uzlikšanu otrai, lai varētu sameklēt sakritības, un, ja esam to izdarījuši pareizi, sakrītošo burtu skaits tuvosies maksimālajai robežai jeb apmēram septiņiem procentiem. Tas ir skaidrs, ja?”
“Nē. Varbūt varētu to izlaist un uzreiz pāriet pie pēdējās rindiņas.”
Klims apmulsis paskatījās un sāka rakņāties pa papīriem. “Pie pēdējās rindiņas? Bet pēdējā rindiņa ir šifrēta tāpat kā visas pārējās...”
“Nē, tas ir izteiciens. Gribu teikt, lūdzu, apkopojiet savus atradumus bez visa šī tehniskā žargona.”
“Лк, jā. Pēdējā rindiņa. Pēdējā rindiņa ir tā, ka mēs pie šī šifra nevaram veikt nekādu superimpozīciju, jo šifrētajā tekstā, t.L, 42 466 zīmēs, kas ir mūsu rīcībā, atslēga nemaz neatkārtojas. Mēs arī esam noskaidrojuši, ka atslēgai ir augsta entropija, daudz augstāka nekā bija gaidīts mainīgajai atslēgai no grāmatas, tāpēc mēs nevaram veikt vienkāršu analīzi, izmantojot parastus angļu valodas vārdus. Tātad, vai nu tavs Breisgērdls neizmanto parasto tabula recta, kas, manuprāt, ir visai maz ticams, vai arī viņš trīssimt gadu agrāk nekā Moborns, kas to izdarīja ap 1918. gadu, ir atklājis vienreiz lietojamo sistēmu. Kam es arī nespēju noticēt. Šāds atklājums nekur nav minēts. Patiesībā pat Viženēra šifrs netika plaši lietots. Lielāko daļu Eiropas izlūkdienestu apmierināja vienkārša vārdu aizstāšana līdz laikam, kad ieviesa telegrāfu, un pat pēc tam. Nav nekādas nepieciešamības pēc tik lielas slepenības. Tas ir liels apgrūtinājums.”
“Jūs domājat — laimīga sagadīšanās?” sacīja Kroseti. “Tātad, ja tā nav vienreizējas lietošanas sistēma, kas tad tas ir?”
“Ak, man ir teorija. Es domāju, ka tavs Breisgērdls sāka ar vienkāršu mainīgo atslēgu no grāmatas, kā sākumā bija domāts. Bet es ari pieņemu, ka viņš bija ļoti gudrs cilvēks un ātri vien saredzēja, kā mainīgo atslēgu no grāmatas var kompromitēt ar aizstāšanu. Tātad, lai apslēptu parastos angļu digrāfus, tādus kā It, gg, in, th un tā tālāk, viņš varēja būt mainījis savu tabulu pret kaut kādu jaukto alfabētu, bet mēs nedomājam, ka viņš tā darīja. Nē, es domāju, ka viņš tikai apvienoja divas tolaik labi zināmās metodes. Es domāju, ka viņš apvienoja mainīgo atslēgu no grāmatas ar režģi. Tā var viegli radīt it kā nejaušu patvaļīga garuma atslēgu.”
“Kas nozīmē ko? Es domāju attiecība uz atšifrēšanu.”
“Diemžēl tas nozīmē, ka mēs esam apturēti. Kā tev zināms, vienreizējas lietošanas sistēmas nav atminamas. Tiesa, šī nav īsta vienreizējas lietošanas sistēma. Ja mums būtu bijis desmit tūkstoš vēstuļu, domāju, ka mēs varētu pavirzīties uz priekšu, pietiktu pat ar tūkstoti. Bet šīs dažas kriptogrammas ir visnotaļ drošas.”
“Pat ar datoriem, brutālu spēku?...”
“Jā, pat tā. Es tev varētu parādīt matemātiski...”
“Nē, man bija C līmenis algebrā.”
“Tiešām? Bet tu esi inteliģents cilvēks, un tas ir tik viegli! Un tu noteikti sapratīsi, ja teikšu, ka tas ir kā vienādojums ar diviem nezināmajiem, kur nezināmais ir atslēgas teksts un šifrētais teksts. Piemērs: kāds ir atrisinājums vienādojumam x + у = 10?”
“Ēē... x ir viens, у ir deviņi?”
“Jā, bet ari divi un astoņi vai trīs un septiņi, vai simts un mīnus deviņdesmit un tā tālāk, šādiem vienādojumiem ir bezgalīgs skaits iespējamu risinājumu, un tāpat ir ar vienreizējas lietošanas sistēmām. Lai atrisinātu kriptogrammu, nepieciešams viens risinājums katram atsevišķam burtam, lai kā to apslēptu dažādie alfabēti un atslēgas. Citādi, kā atšķirt “nekavējoties bēdz” no “ierodies Parīzē”? Abus var iegūt no viena un tā paša vienreizējas lietošanas sistēmas šifrētā teksta. Pat ja izdodas uztvert kādu daļu īstā teksta, situācija neuzlabojas, tāpēc ka nav iespējams šifrēt atpakaļ no īstā teksta uz šifrēto tekstu, lai noteiktu atslēgu, jo atslēga mainās pastāvīgi un nekad netiek lietota atkārtoti. Nē, tas nav atšifrējams, ja vien, protams, tavā rīcībā nav gan grāmata, gan režģis.”
“Es domāju, ka mums ir grāmata. Jūs teicāt, ka tā ir Bībele.”
“Es teicu, iespējams, ka Bībele. Esmu runājis par to ar Faniju, un viņa sacīja, ka visticamāk viņi izmantojuši Ženēvas Bībeles 1560. vai vēlāka gada izdevumu. Tā ir šā laika vispopulārākā Bībele, tā saucamā Gurnautu Bībele, ļoti izplatīta un ari viegli pārnēsājama, deviņas reiz septiņas collas liela. Režģis būs bijis no papes vai plāna metāla, varbūt izcaurumots kādā vienkāršā rakstā, lai slēptu slepeno lietojumu. Tavs Breisgērdls liek režģi uz iepriekš norunātām lappusēm un noraksta burtus, kas redzami caurumos. Tā ir viņa atslēga. Viņš izraksta pietiekami daudz burtu, lai izveidotu šifrētu tekstu, un otrā galā viņa kontaktpersona dara to pašu, tikai apgrieztā kārtībā. Nākamajam ziņojumam viņš izmanto citu lappusi. Kā jau teicu, ja mums būtu miljoniem šifrētā teksta zīmju, ja viņš liktu režģi uz lappusēm tajā pašā pozīcijā, tad mēs varētu šifru atminēt ar parastajām metodēm, bet ne tā, kā ir tagad. Atvaino.”
Viņš tiešām izskatījās nožēlas pilns, bēdīgākais cilvēks, kādu Kroseti jebkad redzējis, gandrīz komisks, kā sērīgs klauns. Bet tajā mirkli Mērija Pega paziņoja, ka vakariņas ir gatavas, un nolika viņiem priekšā milzīgu terīni ar jēra gaļas sautējumu, un Klima sejas izteiksme gandrīz acumirkli mainījās, atplaukstot galējā sajūsmā. Ari Kroseti jutās mazliet priecīgāks. Viņš vienmēr jutās droši, nonākot filmas sižetā, un tagad, kā jau bija mātei ieminējies, viņi atradās poļu filmā: cilvēki, kas bija nonākuši gandrīz līdz lūzuma punktam zem vēstures un neatrisināmu problēmu svara, atdzīvojās, sagaidot siltu maltīti.
34
Grafikā superimpozīcija ir viena attēla vai video uzklāšana jau esošam attēlam vai video, parasti, lai papildinātu kopējo attēla iespaidu, bet reizēm arī lai kaut ko apslēptu, piemēram, uzliekot citu seju sākotnējai sejai fotogrāfijā u.tml.