Pēc pauzes viņš sacīja: “Tātad, lai kā tur būtu, vai vēlaties skatīties filmas?”
“Tikai ne “Ķīniešu kvartālu”, lūdzu!” izsaucās Mērija Pega.
“Nē. Mēs skatīsimies morālo mākslu,” atteica viņas dēls. “Mums būs Džona Veina festivāls.”
Tā viņi ari darīja. Kroseti īpašumā bija gandrīz pieci simti DVD un vairāki simti videokasešu, un viņi sāka skatīšanos ar “Diližansu”’35 un turpināja līdz “Hercoga’”36 karjeras spožākajām virsotnēm. Pusceļā filmai “Viņai bija
dzeltena lente”37 Mērija Pega “nolūza”, un viņas galva noslīga uz Klima pleca. Kad filma bija galā, viņi iekārtoja Mēriju Pegu uz dīvāna, apsedza ar segu un atgriezās virtuvē. Kroseti nosprieda, ka šī, cik viņš varēja atcerēties, ir pirmā reize, kad māte bija palaidusi garām iecienīto pusnakts sarunu šovu, un tas viņam lika justies labi, it kā viņa būtu ieguvusi kādu balvu.
“Domāju, ka es arī iešu gulēt,” sacīja Klims. “Paldies tev par ļoti interesanto vakaru. Atzīstos, ka man vienmēr patikušas kovboju filmas. Tās mani ļoti nomierina, kā šūpļa dziesma bērnībā. Saki, ko tu domā darīt ar to šifru?”
Temata maiņa lika Kroseti satrūkties, bet tad viņš atcerējās, ko bija teicis tēvs — tas ir vecs policistu triks, lai izsistu aizdomās turamo no sliedēm.
“Man nav ne jausmas, ko es varētu darīt. Jūs teicāt, ka tas ir neatminams.”
“Jā, bet... tava māte man ir izstāstījusi visu stāstu, cik nu viņa to zina, un tādējādi esmu dzirdējis, ka viens cilvēks jau ir miris. Tagad tev jādomā: cilvēki, kas nogalināja šo profesoru, nezina, ka šifrs nav izlasāms. Pieņemsim, ka viņiem ir Breisgērdla vēstule vai tās kopija. Šajā vēstulē pieminētas citas vēstules, šifrētās. Tās nav viņu rīcībā, un viņi tās var gribēt iegūt, un esmu pārliecināts, ka no mirušā viņi ir uzzinājuši tavu vārdu. Šī jaunā sieviete, kas bija kopā ar tevi, kad tu tās atradi, viņa vismaz zina, ka šifrs eksistē. Viņa jau ir pazudusi, un sūta tev vēstuli, kas tev šķiet aizdomīga, un tev ir pilnas tiesības turēt to aizdomās: jebkurš var uzrakstīt vēstuli vai piespiest to uzrakstīt un nosūtīt uz jebkuru vietu. Viņa var atrasties blakus ielā. Vai arī tikpat labi būt jau mirusi.”
Kroseti šādu iespēju bija apsvēris bezgala daudzas reizes un vienmēr to atmetis. Karolīna varbūt bija aizbēgusi — no kā, viņš vēl nezināja, — bet Alberts atteicās atzīt, ka viņa varētu būt mirusi. Kaut kādā līmenī viņš zināja, ka ir bērnišķīgs: cilvēki mira, bet ne Karolīna Rollija. Viņa bija izdzīvotāja un labi prata slēpties, un scenārijs prasīja, lai viņa uzrastos no jauna un pabeigtu iesāktās darīšanas ar Albertu Kroseti. Kaut kas poļu kino stilā bija pieņemams, bet ne tas.
“Viņa nav mirusi,” viņš sacīja gan tādēļ, lai dzirdētu vārdu maģiju, gan lai pateiktu šos vārdus Klimam. “Bet ko jūs ar to gribējāt teikt?”
“Es gribēju teikt, ka mums šeit ir darīšana ar agresīviem cilvēkiem, un nav nekāda iemesla, lai tu nebūtu nākamais, kam viņi atnāks pakaļ. Tu vai tava māte.”
“Mana māte?”
“Nu, jā. Es pieņemu, ja tava māte būtu viņu rokās, tu atdotu visu, ko viņi grib.”
No Kroseti mutes izlauzās negribēti smiekli. “Ak Dievs, Klim! Domāju, tā bija kļūda ļaut jums skatīties Džonu Veinu. Viņi var dabūt to sasodīto manuskriptu kaut tūlīt pat. Es ielikšu sludinājumu: “Bandīti, kas nomušīja Balstrodu, savāciet šifrētās vēstules jebkurā laikā.””
“Jā, bet viņi to, protams, uztvers kā viltību. Ar ļauniem cilvēkiem problēma ir tā, ka viņi citos saskata tikai ļaunumu. Ļaunajiem tas ir pats lielākais lāsts, ka viņi vairs negaida neko labu. Tici man, jo es, iespējams, esmu redzējis vairāk ļaunu cilvēku nekā tu. Saki, tavs tēvs bija policists — vai jums mājās ir kādi ieroči?”
Sājā brīdī Kroseti pavērās mute un viņš juta, kā mostas histērija, bet apspieda šīs izjūtas. “Jā, mums ir viņa ieroči. Kādēļ jūs vaicājat?”
“Tāpēc, ka tad, kad tu būsi projām, man būs nepieciešams šeit palikt apbruņotam.”
“Ko jūs gribat sacīt ar “projām”? Kad es būšu darbā?”
“Nē, kad tu būsi Anglijā. Tev nekavējoties jābrauc uz Angliju.”
Kroseti raudzījās Klimā ar ieplestām acīm. Viņš izskatījās pilnīgi mierīgs, bet ar noteikta tipa trakajiem nekad neko nevarēja zināt. Varbūt tāds viņš kļuva, kad par daudz iedzēra. Kroseti pats bija diezgan dzēris un nolēma turpināt pašreizējo sarunu kā dzērāju pļāpas vai kā tādu runu, līdz kādām nonāca, kad ar draugiem sāka prātot, kā dabūt pietiekami daudz naudas, lai uzņemtu filmu. Viņš ar šķību smaidu sejā pajautāja: “Kāpēc man jābrauc uz Angliju, Klim?”
“Tam ir vairāki iemesli. Viens ir pazust no šejienes. Otrs, ja iespējams, noskaidrot, ko uzzināja Balstrods, kamēr viņš tur bija. Trešais ir atrast režģi.”
“Aha. Nu, to varētu izdarīt pavisam īsā laikā. Iespējams, ka tieši tādi režģi, kādus mēs gribam, atradīsies Cadillac rezerves daļu tirgotāju piedāvājumā R. Grilles R. Us. Vai “Režģu pasaulē”, kas tirgo auto dekoratīvos režģus. Bet vispirms, man šķiet, es iešu gulēt. Ar labu nakti, Klim.”
“Jā, bet vispirms pistoles. Varbūt viņi atnāk šonakt.”
“Mans Dievs, jūs nejokojat, vai ne?”
“Esmu pati nopietnība. Ar ieročiem nemēdz jokot.”
Kroseti bija tieši tajā dzēruma pakāpē, kurā spēja darīt tādas lietas, kādas skaidrā pat neiešautos prātā (ei, izbraucam ar pikapu uz ledus paslidināties!), un tā viņš iegāja mātes guļamistabā un nocēla kasti, kurā glabājās visi tēva amata rīki — zelta zīmotne, rokudzelži, piezīmju grāmatiņa un divas pistoles aizvelkamos ādas futrāļos. Viena bija liels 10. modeļa 38. kalibra Smith&Weson, klasika, kuru nēsāja visi Ņujorkas policisti, pirms ieviesa pusautomātus, un otrs 38. kalibra Chief Special ar divcollīgu stobru, ko viņa tēvs bija nēsājis, būdams izmeklētājs. Turpat kastē atradās pustukša kārba, kurā glabājās arī 38. kalibra iedobās Specials lodes apvalkā, un, izņēmis tās, viņš turpat uz mātes gaišā ozolkoka rakstāmgalda abus ieročus pielādēja. Pēc tam, ielicis kabatā Chief Special, kas vēl aizvien atradās savā piespraužamajā makstī, un turot rokā 10. modeli, Kroseti izgāja no istabas.
“Es pieņemu, ka jūs zināt, kā ar šo apieties,” viņš sacīja, pasniegdams revolveri ar kātu pa priekšu Klimam. “Jūs neiešausiet sev kājā. Vai netrāpīsiet manai mammai.”
“Jā,” atteica Klims, pasvārstīdams ieroci plaukstā kā desas luņķi. Kroseti priecājās, redzot, ka viņš ar to nemērķē un neliek pirkstu uz gaiļa. “Tā ir Džona Veina pistole. Visa pasaule zina, kā ar tādām jāšauj.”
“Tur jāzina mazliet vairāk.”
“Es jokoju. Patiesībā esmu visai pamatīgi mācīts, kā apieties ar ieročiem.” “Lieliski. Labi, tad tagad laiks likties garšļaukus.”
“Atvaino, lūdzu?”
“Vēl viens izteiciens. Es eju gulēt.”
Tā Kroseti arī darīja un pamodās 4.10 no rīta, domādams, ka ir visu nosapņojis, it īpaši to, ka iedevis pielādētu ieroci cilvēkam, kuru tikpat kā nepazina. Viņš izlēca no gultas un, piegājis pie savām biksēm, kas karājās uz skapja roktura, sataustīja tajās otras pistoles smagumu. Čukstus nolamājies, Kroseti to izņēma un devās uz mātes guļamistabas pusi, bet tad pārdomāja. Mērija Pega naktī nemainīgi pamodās, pēc tam kad bija aizmigusi pie televizora, un viņš nevarēja iztēloties, ko viņa nodomās, ja pamodīsies vēlreiz un ieraudzīs, ka viņas dēls guļamistabā vicinās ar revolveri. Kroseti ielika ieroci portfelī, ko ņēma līdzi uz darbu, un atgriezās gultā. Pēc tam viņš gulēja nemierīgi, nomoda brīžos apraudādams šo pēdējo pierādījumu savai nedziedējamajai muļķībai.
35
“Diližanss” (The Diligence) ir 1939. gadā Džona Forda uzņemts vesterns (viens no nedaudzajiem vesterniem, ko izrādīja PSRS ar nosaukumu “Ceļojums būs bīstams”) ar Klēru Trevoru un Džonu Veinu galvenajās lomās.
36
Laika posmā no 1933. līdz 1935. gadam Veins sastrādājās ar Monogram Pictures, notēlojot 16 zema budžeta vesterna filmās, tā sauktajās “Vientuļās zvaigznes vesternos” (Lone Star Westerns). Mūsdienās Columbia TriStar apkopojusi piecas no šīm filmām (Riders of Destiny, West of the Divide, The Trail Beyond, Paradise Canyon, un Desert Trail) līdz ar vienīgo Columbia ražojumu (Two Fisted Law) divu DVD komplektā ar nosaukumu “Džons Veins: Hercogs” (John Wayne: The Duke).
37
“Viņai bija dzeltena lente” ir 1949. gada vesterns, ko uzņēmis Džons Fords ar Džonu Veinu galvenajā lomā. Filma ir nosaukta pēc ASV armijā pazīstamas dziesmas She Wore a Yellow Ribbon, ko izmanto vēl šodien, lai uzturētu maršēšanas lakti.