Atbaidošā veidā tas tik tiešām bija visai interesanti, un es neapzināti iedomājos par savu māti viņas pēdējās dienās un prātoju, vai tā viņa jutās: viena pati tajā piebāztajā dzīvoklī, bērni aizgājuši (jā, vēl biju es, bet vai es neliku skaidri saprast, ka mani ar viņu saista vienīgi drūmais pienākums?),
debils darbs — kāpēc turpināt uz to iet, kāda jēga? Eds tagad runāja par manu pienākumu nodošanu citiem kolēģiem — tikai, kamēr tu varēsi atkal nostāties uz savām kājām, — un daļa no šiem pienākumiem, protams, ietvēra mobilo telefonu zvana toņus. Un šī frāze tagad pilnībā nodarbināja manas smadzenes (mobilo telefonu zvana toņi'. MOBILO TELEFONU ZVANA TOŅI!!!), un absurda spēks kā pīrāgs trāpīja man sejā: te nu mēs bijām, pieauguši cilvēki, radības kronis, noraizējušies, lai nauda tiktu pareizā veidā samaksāta ikreiz, kad kāda idiota mobilajā telefonā atskan pi-pi-ri-pi-pī, nevis dzinn-dzinn-dzinn, un tas savādā veidā sasaistījās ar Šo nošķirtības sajūtu un domām par māti, un es sāku vienlaikus smieties un raudāt un nevarēju apstāties neciešami ilgu laiku.
Tika atsaukta Maldonado, un viņa bija tik gudra, ka iedomājās piezvanīt Omāram, kas ieradās un, lai nevienu nesamulsinātu un neizbiedētu sekretāres, aši izvadīja mani laukā pa biroja sānu izeju. Braucot atpakaļ uz manu dzīvokli, es pavaicāju Omāram, vai viņš kādreiz ir domājis par pašnāvību. Viņš sacīja, ka jā, pēc tam, kad pirmās sacelšanās laikā viņa jaunāko zēnu, kas tobrīd apmētāja ar akmeņiem kareivjus, sašāva galvā. Viņš sacīja, ka gribējis uzspridzināties pats un uzspridzināt tik daudzus no viņiem, cik vien iespējams, un toreiz palestīniešu nacionālās atbrīvošanās kustībā bija cilvēki, kas uz to mudināja. Bet viņš iedomājās, ka tas ir grēks, gan pašnāvība, gan parasto cilvēku nogalināšana. Mirt pēc tam, kad esi nogalinājis kādu pie varas esošo, ir pavisam kas cits, bet nevienam nekad netiek dota iespēja nogalināt pie varas esošos. Tāpēc Omārs nevis izdarīja pašnāvību, bet atbrauca uz Ameriku.
Tajā pēcpusdienā es no sava saimniecības skapīša dziļumiem sadabūju šo pistoli, kas man ir līdzi, un pirmo reizi nopietni uzdevu Kami lielo jautājumu, jo es jau diemžēl biju Amerikā. Es pat iebāzu stobru mutē, lai justu nāves garšu, un diezgan aktīvi pūlējos iztēloties, iedomāties kādu, kam vispār šajā momentā rastos kādas neērtības no manas nāves. Amēlija jutīs atvieglojumu un būs brīva apprecēties ar kādu, kas ir vairāk vērts nekā es. Bērni — sāksim ar to, ka viņi vispār nezināja, ka esmu dzīvs. Pols būs aizkaitināts, bet tiks tam pāri. Mirjama kādu mēnesi lietos vairāk medikamentu. Ingrida tiks pie cita mīļākā, kas nekādā svarīgā jomā neatšķirsies no manis. Omārs manā testamentā dabūs linkolnu un labu mantojumu, tāpēc arī viņam būs labāk.
Skaidrs, ka es tajā brīdi nenospiedu mēlīti, jo vēl aizvien atrodos šeit un rakstu. Patiesībā es no savas histērijas atguvos visai strauji, viena no priekšrocībām, ja esi sekls kā šķīvis. Nebija arī tā, ka es nedēļu negulēju, aizmirsu par ēšanu, pārstāju skūties. Nē, es tolaik domāju, gan jau Džeika persona38 vel ieņems savu vietu un es turpināšu ar to, kas lemts manā dzīvē, tikai bez zvana toņiem. Visbeidzot, domāju, ziņkārība bija tā, kas noturēja mani pie dzīvības. Es gribēju uzzināt, ar ko beidzās Breisgērdla spiegošana, un redzēt, vai tā luga joprojām eksistē, un es gribēju sastapt Osipu Švanovu. Jā, ziņkārība un viegla kāre pēc atriebības. Es gribēju noskaidrot, kas bija autors shērni-ņām, kas izmaitāja manu dzīvi, un gribēju tikt klāt sievietei, kas bija notēlojusi Mirandu Kellogu un mani apmuļķojusi.
Tikšanās ar Švanovu Soho bija sarunāta pulksten desmitos, bet pirms tam man bija jāierodas pilsētas centrā, jo biju apsolijis aizvest Imodženu uz mēģinājumu skolā. Dramatiskā pulciņa skolotāja Railendas kundze Koplejas Bērnu akadēmijā katru trešo gadu, pamīšus ar “Romeo un Džuljetu” un. “Vētru”, uzved “Sapni vasaras naktī”. Pagājušajā gadā Imo pēdējā lugā tēloja garu, bet šogad viņai iedota 'l itānijas loma, un viņa neizsakāmi ar to lepojas. Meitas uzstāšanos gara lomā es neredzēju, jo, šķiet, esmu jau pieminējis, ka neeju uz teātri, un ne jau tāpēc, ka man nepatiktu tas, ko šodien izrāda. Es burtiski nespēju sēdēt aptumšotā auditorijā un skatīties uz skatuves dzīvus aktierus. Trīs minūšu laikā pēc priekškara pacelšanās manī viss aizveras, es nespēju paelpot, sāpīgas spīles sažņaudzas ap manu galvu, un gremošanas sistēma grib atbrīvoties no satura pa abiem galiem. Acīmredzot taisnība ir manai māsai, kura saka, ka man jāiet pārbaudīt galvu, tomēr es no šīs nepieciešamības izvairos.
Taču man nav pilnīgi nekādu iebildumu pret mēģinājumiem, kad ir iedegtas gaismas un apkārt staigā cilvēki, režisors skaļā balsī dod norādījumus, un aktieri aizmirst remarkas un tekstu. Tas savā ziņā ir jautri un nepavisam nelīdzinās piespiedu klusēšanai tumsā, kamēr dzīvi cilvēki spokainā grimā izliekas, ka nav tie, kas viņi ir, tieši tāpat kā es.
Kad ierados sievas mājā, meita gaidīja uz kāpnītēm mājas priekšā un tērzēja ar pāris jauniešiem. Tie nepārprotami bija ieradušies baltā Explorer ar apzeltītiem aksesuāriem, kas, aizsprostojot ielu, stāvēja ar vaļēju aizmugurējo lūku, lai apkaimē labāk būtu dzirdams mūzikas monotonais ritms, kura skaļums bija tāds, ka lika akmenim nodrebēt. Šķita, ka viņa labi pavada laiku, un man negribējās izjaukt kompāniju. Jaunie puiši mani pieklājīgi sveicināja, jo viņus bija sūtījis Pols, lai, kā bija solījis, paturētu acīs manu māju. Imodžena, kad bijām apsēdušies linkolna aizmugurē, šķita mazliet aizkaitināta, kad viņai to pateicu, jo bija domājusi, ka dara kaut ko aizliegtu, izklaidēdama pāris nepārprotamu bandītu. Pēc tam, kad tas bija noskaidrots, braucām uz skolu klusēdami — vismaz es klusēju —, jo Imodžena nekavējoties sāka runāt pa mobilo ar meitenēm, ar kurām nupat bija aizvadījusi kopā visu dienu un kuras redzēs pēc dažām minūtēm. Jebkas bija labs, tikai ne pieklājīga patērzēšana ar tēti.
Nu, jūs jau zināt, ka tiešām nekas nelīdzinās Šekspīram, pat ja aktieri ir bērni. Railendas kundzei patīk “Sapnis vasaras naktī”, jo tad var izmantot ļoti dažāda vecuma bērnus, gan no jaunākajām, gan vecākajām klasēm; mazajiem bērniem viņa parasti liek tēlot fejas, bet mazliet vecākiem galveno feju lomas, pirmās vidusskolas klases atveido karaļa ģimenes locekļus un mīlētājus, bet pavisam lielie — primitīvus vienkāršos tēlus. Kad zēni sāk zirgoties un māžoties, viņa tiem pastāsta, ka visās drāmās lielākās sieviešu lomas uz skatuves agrāk tēloja divpadsmit gadu veci zēni un neviens nedomāja, ka tas ir smieklīgi, un te nu esat jūs, lielie lamzaki, — tad tēlojiet vismaz vīriešus! Un zīmīgi, ka tad, kad zelta vārdi sāk plūst pār viņu lūpām, viņi spēj vismaz uz brīdi pamest pusaudžu narcisma čaulu un apdzīvot plašāku, bagātāku visumu. Vai tā vismaz man šķita. Es vēroju, kā mana meita II cēliena pirmajā ainā iznāk uz skatuves un sāk savu dižo, dusmīgo runu: “Šie — greizsirdības maldi.” Es nezinu, kur viņa to ņem, no kurienes viņa zina, kā jārunā:
Mēs likāmies kalnā, lejā, mežā un pļavā.
Pie strūklakas aukstas vai steidzīga strauta,
Vai pludmalē, kas jūru skau j ielokā savā,
Lai dejotu sapnī trīs dienas pēc kārtas,
Vēja stabules savaldzinātas.39
Un viņa savelk seju un kustas tā, ka skatītājiem šķiet — viņi redz dejojošas fejas. Railendas kundze arī ir apburta, un droši, ka Imodžena nākamajā gadā četrpadsmit gadu vecumā saņems Džuljetas lomu un lauzīs sirdis.
38
I.oma, ko kāds pieņem vai parāda publiski, cilvēka publiskais tēls vai personība atšķirībā no viņa iekšējā “es”.