Uz brīdi Svariovs aizmirsa par īstā biznesmeņa masku, un kaut kas patiesi šaušalīgs pazibēja viņa skatienā. Tad tas pazuda. Viņš kā nožēlojot pasmaidīja un paraustīja plecus. “Nu, tā var būt taisnība. Cilvēks kaut ko iegūst, kaut ko zaudē, pareizi? Ja jums izdodas noteikt viņas vai tā atrašanās vietu, es gaidīšu, ka jūs ar mani sazināsieties, norunāts? Man ir juridiski dokumenti, lai pierādītu, ka šis senais rokraksts ir mans īpašums.”
Sacīju, ka noteikti sazināšos, un pieprasīju, lai viņš dara to pašu. “Dabiski,” viņš atteica, “un visus citus tā paša tipa dokumentus arī, protams.”
“Ko jūs domājat ar citiem dokumentiem?”
“Man ir zināma informācija, ka tad, kad tika atrasts Breisgērdla manuskripts, tur bija citi vēsturiski papīri, ko paturēja cilvēki, kas Balstrodam pārdeva manuskriptu. Domāju, tā nav standarta biznesa prakse. Sakiet, mister Miškin, vai jums ir šie papīri?”
“Nē, nav.”
“Ja jūs kādreiz tos uziesiet, atcerieties, ka arī tie ir mans īpašums.”
“Es noteikti atcerēšos jūsu prasību,” es sacīju un sapratu, ka tas bija patiesais iemesls, kāpēc viņš bija piekritis ar mani tikties, — iespēja, ka man ir sasodītie šifri. Es nekavējoties atmetu visu, ko viņš bija teicis.
“Paldies. Domāju, ka mūsu darījums līdz ar to ir noslēgts. Bija patīkami.” Mēs sarokojāmies, un, izvilcis no kabatas biezu naudas žūksni, viņš nometa uz galda divdesmit dolāru banknoti. “Meitenei,” viņš sacīja. “Pārējais neko nemaksā, es cienāju.” Tad Švanovs palūkojās uz mani, piešķiebis galvu un piemiedzis acis kā tad, kad kaut ko acu priekšā mēs salīdzinām ar prātā esošu tēlu, un turpmākais, ko viņš sacīja, gandrīz lika man nokrist no krēsla.
“Zināt, apbrīnojami, cik ļoti jūs līdzināties savam tēvam.”
“Jūs pazīstat manu tēvu?"
“Protams. Mēs esam šur tur kopīgi ieguldījuši un tā tālāk. Izraēlā. Viņš piecēlās un piebilda: “Nākamo reizi, kad viņu satiksiet, lūdzu, nododiet manus vissirsnīgākos sveicienus.
Viņš izgāja, atstādams mani ar vaļēju muti.
ceturtā Šifrētā vēstule
Mans kungs, mana lielākā padevība Jūsu augstībai un cildinājumi no sirds Jums un visiem Jūsu mājiniekiem. Nu jau pagājis ilgs laiks, kopš esmu saņēmis no Jums kādu vēstuli un misters Pigots arī, bet Jums, bez šaubām, ir bijušas svarīgākas lietas darāmas. Mans jaunums ir tāds, ka V. Š. ir pabeidzis lugu, tas ir, par Skotijas karalieni Mariju, un, kad viņš man to pateica, es lūdzu, lai viņš ļauj man lugu nekavējoties izlasīt. Vispirms viņš sacīja nē, lai es pagaidot, varbūt lugā būšot labojumi, kā viņš to bieži dara, bet, kad es arī turpmāk neatbaidos, viņš piekāpās. Tā es izlasīju visus viņa papīrus. Mans kungs, domāju, ka mēs esam kļūdījušies par mūsu vīru, ja vien es nespriežu nepareizi; viņš nav paveicis to, ko viņam likām. Bet jūs redzēsiet, jo šeit es pēc atmiņas esmu pierakstījis dažu dialogu būtību, pašu galveno, jo viņš neļāva man pārrakstīt pat ne rindiņu.
Vispirms nāk prologs, kas saka, ka luga abas lielās karalienes aplūko strīdīgi, jo ne tikai karalistu liktenis ir apdraudēts, bet arī dvēseles: ar baznīcas nesaskaņām mūsu Anglijas valsts ir tikusi galā! Tomēr tāpat, kā jūs žēlojat viņu, kas zaudējusi, žēlojiet arī viņu, kas uzvarējusi. Vai kaut kas tamlīdzīgs. Tā viņš ir izdarījis. Mēs gribējām, lai viņš parāda Elizabeti patvaļīgu un tirānisku, un viņš ir parādījis, tomēr nopūzdamies par viņas neauglīgo klēpi un to, ka citas sievietes dēls valdīs viņas karalistē, tās pašas sievietes, kas viņai jānonāvē, un žēlo Elizabeti par viņas vientulību, kam politikas dēļ ir jānogalina vienīgā cilvēciskā būtne, kas piemērota, lai būtu viņas draugs.
Mēs cerējām, ka viņš parādīs Mariju kā labu kristīgu dāmu, lai uzjundītu mūsu dusmas par viņas likteni, un viņš to ir parādījis, tomēr arī kā miesaskāru, neapdomīgu sevis iznīcinātāju. Viņa iesaistās sazvērestībā, kas skaidri un gaiši viņu izposta, jo (kā viņš stāsta) Behingtons ir muļķis, viņa labi zina, ka viņas vēstulītes lasa Volsingems, tomēr vienalga neliekas mierā. Un kādēļ? Viņa ir izmisusi pēc glābiņa, un viņu vairs neinteresē, vai viņa būs Anglijas, Skotijas vai kāda
cita karaliene, bet vai viņa varēs elpot svaigu gaisu un jāt. Viņa no sava loga redz kādu kundzi, kādu preču iznēsātāju, un grib mainīties ar viņu vietām, iemainīt visus savus titulus pret svaiga vēja pūsmiņu utt. Viņa nožēlo savu agrāko ļaunumu, tomēr aiz saviem katoļu aizspriedumiem domā, ka viņai ir piedots. Lai gan cietumniece, viņa lielās ar sevi un nicina karalieni Elizabeti par viņas sarukušo klēpi un saka Grētai Besai, ka viņas nevainība ātrāks cietums būs nekā šīs manas restes. Viņa lielās arī, ka viņa ir pieredzējusi mīlestību, kamēr Anglijas karaliene nav, bet tikai tās izrādi. Tālāk viņš saka par karalieni Mariju, ka pierādījumi pret viņu daļēji ir nepatiesi, jo spriež, ka Marija nekad nav plānojusi Elizabetes nāvi, bet tikai vēlējusies no viņas izbēgt un būt brīva. Tā Volsingems šeit ir parādīts kā zvērestu pārkāpis blēdis.
Par reliģiju: viņam ir paredzēta loma Marijas kapelānam, kādam Duprē, kas strīdas par kristiešu pareizo ticību ar seru Amjasu, un es domāju, uzvar, bet tikai mazliet. Viņš iestarpina vulgārus klaunus, vienu puritāni un otru katoli, kas izzobodami viens otru, strīdas savā starpā. Iespējams, ar tiem vien pietiktu, lai pakārtu V. $., bet labāk būtu, ja viņš rīkotos drosmīgāk. Aina, kur karaliene Marija iet nāvē, ir ļoti aizkustinoša un domāta, lai tie, kas to dzird, aizmirstu, ka viņa ir ļauna, slepkavnieciska padauza. Varbūt tas Jūs iepriecinās, mans kungs, bet mana stāstīšana nav nekas, salīdzinot ar noklausīšanos pilnībā, jo tas būs ļoti mākslinieciski un asprātīgi, lai arī es esmu slikts spriedējs par lugām. Bet, kad spēšu Jums to nosūtīt, Jūs novērtēsiet, vai luga ir piemērota Jūsu mērķiem. Līdz tam palieku Jūsu uzticamais un paklausīgais kalps, kas visiem vēl pārticību un ilgu dzīvošanu Jusu žēlsirdīgajai augstībai, Londona, 1611. gada 28. oktobris, Ričards Breisgērdls.
14
Kroseti atklāja, ka, būdams apbruņots, viņš jūtas gluži kā tad, kad bikšu priekšā ir saplīsis rāvējslēdzējs, kas liek nokautrēties un, viņaprāt, mazliet līdzināties muļķim, un brīnījās, kā tētis varējis to izturēt visu savu darba dzīvi. Varbūt policistiem tas ir citādi. Vai noziedzniekiem. Ieradies darbā, Kroseti mocījās starp vēlēšanos atstāt sasodīto priekšmetu somā (To varēja nozagt! Kāds varēja to atrast!) un paturēt pie sevis. Vispirms viņš atstāja pistoli portfelī, bet atklāja, ka, atstājis to portfelī, viņš negrib to izlaist no acīm, un pēc neomulīgas stundas vai vairāk viņš pistoli no portfeļa atkal izņēma un piestiprināja pie jostas, kur to apslēpa kokvilnas jaka, ko Kroseti nēsāja savā darba vietā pagrabā.
Misters Gleizers bija devies garākā iepirkšanās tūrē, un tā Kroseti nebija īpaši daudz darba, izņemot to, ka augšstāvā viņam pārtraukumu laikā bija jāatslogo Pamela, persona, kas nemaz neatgādināja Karolīnu. Dārgajos retu grāmatu veikalos pat Medisona avēnijā nav daudz nejaušu klientu no ielas, un tā Pamela lielāko tiesu laika pavadīja, runādama pa telefonu ar draugiem, kas, spriežot pēc jautrajiem izsaucieniem, kas atplūda lejā pa pagraba kāpnēm, bija nepārspēti komedianti, vai pārlūkojot Craigslist40 labāka darba meklējumos izdevējdarbībā; to viņa nevaicāta bija izstāstījusi. Kroseti saprata, ka viņa attieksme ir mazliet neiecietīga — viņš tiešām neietu bojāja būtu mazliet draudzīgāks, — bet nespēja sevi piespiest izrādīt interesi par šo skolniecīti, kas grib ielauzties izdevniecību sfērā.
40
Interneta potals, kas ievieto bezmaksas sludinājumus; dibinātājs Craig Newmann, 1995. gads.