Neatceros, ko es atbildēju. Neatceros, ko gribēju no šīs nožēlojamās sievietes. Droši vien, lai tiktu izdzēsta pagātne, gribēju tīru reputāciju. Es laikam patiešām nolaidos līdz līmenim, ka apelēju pie viņas kristīgās žēlsirdības: vai viņa domā, ka man pat piedot nevar? Uz tad viņa norādīja uz to, ko es jau ļoti labi zināju, proti, ka nav piedošanas bez nožēlas un ka patiesībā es neko neesmu nožēlojis, tad aprāvās un iekliedzās, ka es to darot jau atkal, liekot viņai justies kā sasodītai, klīrīgai svētdienas skolas skolotājai, viņai neesot jālasa savam vīram lekcijas par morāli, viņam tas viss jau esot jāzina.
Un tā tālāk. Mūsu attiecību pašā sākumā Amēlija man pastāstīja, ka tad, kad viņai bijuši trīspadsmit gadi, viņas mīļotajam tētim atklājās otra ģimene otrpus Monblāna tunelim, mīļākā un divas meitas, t) la Mitterand, viss bija ļoti smalki un civilizēti, protams, ne runas par šķiršanos, tikai lēna mocību turpināšanās ar klusām maltītēm, atsevišķām guļamistabām un bērniem, kas nosūtīti uz internātskolām. Amēlija tādējādi piedzīvoja neuzticības šausmas, kādēļ viņa aizbēga no izsmalcināti dekadentiskās Eiropas uz puritānisko Ameriku; mēs esam resni, stulbi un nekulturāli, bet, iespējams, ka amerikāņu vīrieši nav tādi liekuļi attiecībā uz laulības zvērestu. Un apprecējās ar mani.
Tad viņa piecēlusies mainīja tematu un, soļodama šurpu turpu, pieliecās mazliet uz priekšu un sabāza rokas kašmira jakas kabatās, ko bieži nēsā, kad strādā. Viņa pastāstīja man, ka vīrieši, ko es redzēju izejam, bijuši no Dow Jones'\ Viņi jau kādu laiku bija kaulējušies par “Miškinas arbitrāžas vēstuli”, un Amēlija tikai tagad esot piekritusi to pārdot par summu, kam mazliet pietrūkst, lai nopirktu eskadriļu modernu kaujas lidmašīnu. Viņa piebilda, ka grasās pārdot arī pilsētas māju un pārcelties dzīvot uz Cīrihi. Viņas māte novecoja, jutās vientuļa un nomākta, un viņai nāks par labu rūpes par mazbērniem, un Amēlija bija dusmīga uz manu nāciju, viņa nevēlējās audzināt savus bērnus kristīgi fašistiskā impērijā; ne jau to viņa bija gaidījusi, kad lidoja pāri okeānam uz brīvo Ameriku, turklāt viņa gribēja pilnībā ziedoties labdarības mērķiem pasaules bezcerīgākajos reģionos. Un piemērotā brīdī es izmetu; “Kā tad es?”
Katrā ziņā ir sāpīgi, kad kāds, ko esi mīlējis, skatās uz tevi ar nožēlu, kā tobrīd Amēlija. Tagad, kad par to domāju, saprotu — tobrīd man tas bija 41 jāzina —, ka mīlestība manā sirdī vēl ir dzīva, vai ari nebūtu tik ļoti sāpējis, un es būtu varējis palikt pilsētas lieliskais “šķirti dzīvojošais” vīrietis, kā visi citi, ko svētdienās Manhetenā redz parkos un lepnos restorānos: samulsuši, uzspēlēti jautri, pārspīlēti nelaimīgi kā bērni. Viņa nolaida skatienu, it kā kaunētos par to, ko redz, un, izvilkusi salveti no žūkšņa, kas vienmēr rēgojās viņas jakas kabatā, noslaucīja acis, izšņauca degunu. Es savā ļaunumā nodomāju, ak, viņa raud, tā ir laba zīme! Atklāju, ka lūdzos, lai viņa neaiziet, ka es būšu citāds utt. Viņa sacīja, ka mīlējusi mani un mīlēs vienmēr un ļoti vēlas, kaut varētu uz. mani paļauties, bet nevar, un, ja es kādreiz izlemšot atgriezties savā laulībā uz absolūta goda noteikumiem, viņa paskatīšoties, un es sacīju, labi, labi, es esmu izlēmis. To dzirdot, viņa uzmeta man pētošu skatienu, kā tikai viņa to prot, un noteica, ak nē, Džeik, baidos, ka neesi.
Kas bija patiesība, jo tieši pirms mirkļa, kad nospriedu, ka viņa var mainīt savas domas, es joprojām prātoju, vai kaut kā nevaru atgūt Mirandu un noskaidrot mūsu mazo pārpratumu, un tad manā rīcībā būs gan vecā, gan jaunā Amēlija. Es vairs nespēju rakstīt šo briesmīgo atskaiti par to, kas notika manā divkosīgajā prātā. Tas nav svarīgi.
Ko es darīju pēc tam, kad viņa, gluži pareizi, bija parādījusi man durvis? Es devos uz sporta zāli, kur Arkādijs mani sagaidīja ar sirsnīgu rokas spiedienu, apskāvienu, bet izvairīgu skatienu. Dievs vien zina, kā Švanovs bija dabūjis mani tur atpakaļ, bet viens bija skaidrs — nepiespiestais sporta zāles biedriskums bija zudis uz visiem laikiem. Pabrīdināti acīmredzot bija arī pārējie krievu svarcēlāji, jo pret mani izturējās kā pret radioaktīvo princi — man vairs nebija jāgaida ne uz soliem, ne trenažiericm! Cilāju svarus, kamēr biju gatavs izvemties, pēc tam iegāju sāpīgi karstā dušā. Arkādijs ir pazīstams ar to, ka pie viņa karstais ūdens ir bīstami karsts (dušā ir pat brīdinājuma zīmes), un es prātoju, diez vai iespējams šādā veidā mērķtiecīgi nejauši dabūt galu. Kad biju sarkans kā gaļas šķēle, aizgriezu karstā ūdens krānu pavisam un cietu zem ledusaukstas straumes, kamēr sāka klabēt zobi.
Es ģērbos, kad sāka zvanīt mans mobilais, un tā bija mana māsa. Bez liekiem ievadvārdiem pavaicāju, vai viņa zināja, ka Osips Švanovs pazinis mūsu tēvu. Protams, viņa atbildēja. Viņi pazina viens otru no Izraēlas laikiem. Kas par to?
Patiešām, kas par to? Šis fakts uzdzina man īpatnēji infantilas bailes, kad tu zini, ka kaut kas jānoslēpj vecākiem, nezinot, kāpēc, aptverot tikai to — ja viņi uzzinās, tad rīkosies ļaunprātīgi vai vēl sliktāk, kaut kāda neapzināta impulsa vadīti, lai pretendētu uz gabalu tavas dvēseles, lai nevainīgi tevi apēstu.
“Džeik, vai kaut kas noticis?”
Godīgi, neatceros, ko tādu pateicu, kas lika viņai to vaicāt. Droši vien biju sācis kaut ko neraksturīgi sev vervelēt. Un tas lika man attapties, jo Miriju reti kad interesē, kas noticis viņas mīļajiem, ir taču tik daudz kas noticis ar viņu, par ko viņa grib runāt labprātāk.
"Nekas,” es meloju. "Klausies, Miri, vai tu, tā sacīt, neesi ar kādu apspriedusi visu šo manuskripta lietu, kurā esmu iesaistīts? Ar Švanovu? Vai tēti?”
“Kādu manuskripta lietu?”
“Tu taču zini, tovakar pie Amēlijas es tev par to stāstīju... Šekspīrs, nāve no spīdzināšanas?”
“Ak, tas. Nedomāju vis, bet zini, es nemēdzu sīki, tā teikt, pierakstīt, par ko runāju. Kāpēc tu jautā? Vai tas ir kāds liels noslēpums? Nē, neatstājiet to tur! Nolieciet pie klavierēm!”
“Kā, lūdzu?”
“Ak, viņi kaut ko piegādāja. Klausies, man jaiet, mīļais, citādi šie cilvēki pavisam izpostīs manu dzīvojamo istabu. Atā.”
To teikusi, viņa nolika klausuli, atstājot mani neziņā, ka varbūt miesīgā māsa savā plašajā draugu lokā, ieskaitot dažus, kas mitinājās pasaulē starp biznesu un noziegumu, ir izklāstījusi smieklīgo atgadījumu, kā viņas brālis ir atradis atslēgu uz pasakainu dārgumu krātuvi. Mirija nekad nav īpaši raizējusies par atšķirību starp šīm pasaulēm, kas nozīmēja, ka Švanovs, iespējams, stāstīja patiesību — pilsēta bija pilna ar krievu bandītiem, ko varēja noalgot, un tiem, kas man uzbruka, varēja nebūt nekāda sakara ar Svanova pastarpināto vardarbību. Bet varbūt bija. Varbūt tā bija plaša sazvērestība, kas vēroja, gaidīja izdevīgu brīdi, lai dotos uzbrukumā, un, kāpēc es biju tāds muļķis, ka ierados sporta zālē, kas pilna ar krievu bandītiem? Panika patiesībā ilgi nedzīvo prāta, es domāju, tā ir tikpat pārejoša kā smarža, lai gan tā var atgriezties, ja atgriežas sākotnējais panikas iemesls, — kā Prustam. Es tagad esmu mazliet ķerts un tāpēc diezgan labi varu atsaukt atmiņā savu iracionālo izmisumu, puskailam sēžot pēc mūžzaļiem augiem smaržojošajā ģērbtuvē. Man rokā bija mobilais telefons, un, gandrīz nedomājot, es uzspiedu Mikija Hāsa numuru. Es atstāju īsziņu, pieprasot, lai viņš nekavējoties ar mani sazinās, un droši vien izklausījos kā šķīries no prāta, jo viņš atzvanīja apmēram pēc divdesmit minūtēm, kamēr es ietves malā gaidīju Omāru.