“Tev taču ir iekrājumi, vai tad ne?” iestarpināja Mērija Pega.
“Ak jā! Lai tiktu pie tās naudas, es strādāju kā suns. Tā ir atlikta skolai, un lai sasper mani pērkons, ja es to pakāsīšu kaut kādai trakai idejai.”
“Es varētu izņemt savus iekrājumus,” ierosināja Mērija Pega.
“Ko! Un dzīvot no pensijas? Tās ir muļķības! Tu tikko savelc kopā galus ar to, kas ir tagad.”
“Nauda nav problēma,” es ierunājos, un visi palūkojās uz mani, it kā es būtu paziņojis, ka Zeme ir plakana. “Nē, nopietni,” es sacīju. “Man ir diezgan. Un es ar prieku uzņemtu Albertu Anglijā kā savu viesi.”
SESTĀ ŠIFRĒTĀ VĒSTULE (1. FRAGMENTS)
Kāpēc lai Jūs pret mani būtu labvēlīgs? Ka es esmu gājis pret savu karali, bet zvēru, mans kungs, jebkurā gadījumā man Jums jāsaka, ka es to nezināju un mani nodeva un padarīja par nodevēju, kā jau teicu, mana lorda Danbērtona viltības.
Tagad es pastāstīšu, kā tas gadījās, ka mani pašu nodeva, un tā atdošos Jūsu Augstības žēlastībai. Tas notika nu jau pagājušajā ziemā, es domāju, dažas dienas pēc Sveču dienas, kad ievēroju misteru Pigotu ejam pa Fenčērčas ielu. Es gribēju ar viņu apsveicināties, bet viņš slepus deva man zīmi, ka nevajadzētu, un gāja tālāk. Tomēr es tā nebiju pieradis, jo daudzas nedēļas nebiju saņēmis ne vārda no mana lorda I). vai arī mistera Pigota, un man ļoti kremta, ka viņi mani tā neņēma vērā, jo es viņu intrigu dēļ biju ļoti nopūlējies. Es viņam sekoju, un viņš pie Sv. Klemcnta ceļa nogriezās uz upes pusi un iegāja kādā ēkā, ko sauca “Jērs”, lētā, netīrā krodziņā, un es sameklēju puisi, kas tur uzkopa un, iedevis viņam testonu42, liku iet iekšā un nopirkt sev alu, tad iet ar to un apsēsties iespējami tuvu misteram Pigotam, kuru aprakstīju, cik labi vien varēju, pēc tam nākt laukā un pastāstīt, ko viņš dzirdējis un ar ko viņš ticies, ja ticies, un, ja viņš to labi paveiks, tad dabūs vēl 6 pensus.
Tā nu es gaidu ēnā zem dzegas, un pēc kāda laika puisis iznāk un pastāsta man, ka vīrs ticies ar Hariju Krebu un Džonsu Simpsonu, un viņi runājuši klusi, bet viņš dzirdējis, ka makā tiek nodota nauda. Mēs gaidām ēnā, un drīz laukā iznāk misters Pigots, un pēc maza laiciņa iznāk divi vīri ar sliktu reputāciju, viens, kuram ir nogriezts deguns, un viņš tā vietā nēsā ādu, otrs ir ļoti lācīgs, melns sejā, bet ārišķīgi ģērbies ar garu, dzeltenu spalvu pie cepures. Zēns tagad slepus
rāda, sakot, ka tie bija viri, ar ko viņš tikās. Un kas tie tādi par vīriem, es viņam vaicāju, un viņš atbild, Krebs (tas ar lieko degunu) esot trāpīgi nosaukts, jo mīlot krabjus tik ļoti, ka barojot tos ar cilvēkiem, un šo Simpsonu tajā pusē saucot par Jāni Kristītāju, jo viņš kristot Temzas ūdenī un vēl labāk nekā bīskaps, jo tie, ko viņš kristot, vairs šajā pasaulē negrēkojot, ar ko zēns gribēja sacīt, ka viņš tos noslīcinot. Es saku: vai tail tu neko nedzirdēji no viņu plāniem? Viņš saka: jā, es dzirdēju, ka aktierim jāmirst, un Simpsons sacīja, desmit eņģeļi* to izdarīs ar vienu eņģeli, bet jādod vēl desmit, ja grib, lai tas puisis Ričards ir upē viņam blakus, un tavs vīrs piekrita, bet ar skābu ģīmi, un iedeva vēl, un lai tu, mans kungs, esi tikpat dāsns, cik viņš. Tā es viņam samaksāju un pametu to ielu ļoti nobijies un nezinot, kur griezties pēc palīdzības.
Tā apjukušu sirdi es pārceļos pāri upei uz Globu un ķeros tur pie saviem uzdevumiem, bet lielā melanholijā, un citi no tās kompānijas to redz, un, tā kā nav otras tādas sabiedrības, kas tā mīlētu tenkas, kā aktieru sabiedrība, es todien saņemu daudzus dzēlienus, viens saka, viņš ir iemīlējies, cits saka, nē, viņš ir uzzinājis, ka viņam ir sifiliss, vēl cits saka, nē, viņš ir nospēlējis kārtīs visu un ieķīlās savas drēbes pie žīdiem; līdz es metu ar ķeblīti Semjuelam Džilburnam, un drīz pēc tam mēs ar T. Popu gandrīz saejam uz nažiem, kad misters Bērbedžs un daži citi liek mums ķildu pārtraukt, draudot pagrūst zem ūdens, bet mēs nerimsta-mies un mūsu pašu dēļ tiekam iesviesti upē.
Todien vēlāk mums ir Hamleta traģēdija, un man jāspēlē karaļa sulainis, un es iznāku kopā ar visiem pirmā cēliena II ainā, bet, kad paskatos uz sanākušajiem, man sirds gandrīz apstājas krūtīs, jo tur pašā priekšā stāv tie abi ļaundari no “Jēra”, un zvēru, ka es nevaru pakustēties vairāk kā uz izkārtnes uzkrāsotais vīrs un palaižu garām savu tekstu, līdz Harijs Kordels strupi iebiksta man ribās, lai kustos uz priekšu.
16
Kroseti šaubas par šā brauciena lietderību mazliet kliedēja sajūsma par ceļojumu privātā lidmašīnā. Viņš, protams, nekad tā vēl nebija lidojis, nedz arī zināja kādu no saviem paziņām, kas to būtu darījis. Viņš domāja, ka varētu pie tā pierast. Miškins acīmredzot nemaz citādi nekad nebija ceļojis. Viņam bija karte no savas firmas, kas deva iespēju noteiktu skaitu stundu lidot privātā lidmašīnā, un, ja brauciena piedalījās pietiekami daudz cilvēku — kā tagad —, tas izmaksāja tikai mazliet dārgāk nekā biļete pirmajā klasē, ja vien pāris tūkstošus uzskatīja par mazliet. Miškins to bija paskaidrojis Kroseti pa ceļam uz Teterboro. Šķita, advokāts gribēja, lai Kroseti notic, ka viņš ir pavisam parasts cilvēks, nevis neticami bagāta persona. Jā, pēc ienākumiem viņš bija miljonārs, bet tikai nosacīti. Galvenais iemesls izrādījās tas, ka viņš vienkārši fiziski neiederas komerciālajās pasažieru lidmašīnās. Citādi viņš ar prieku darītu kā visi un lidotu kopā ar saviem līdzpilsoņiem. Kroseti nezināja, kāpēc Miškins mēģina viņam to iestāstīt, bet bija pamanījis šo pašu iezīmi pāris cilvēkiem, sastaptiem filmu pasaulē, cilvēkiem, kas pārdeva scenārijus par summām ar sešiem, septiņiem cipariem un līda vai no ādas laukā, lai pierādītu, ka joprojām ir tādi paši parasti pilsoņi kā visi citi: es nopirku Carrera tikai sāpošās muguras dēļ, tai ir ortopēdiski vispareizākais sēdeklis...
Lidaparāts bija Gulfstream 100, kas paredzēts astoņiem pasažieriem, un Kroseti par nelielu izbrīnu braucēji bija seši: bez viņa un Miškina lidmašīnā bija Miškina kundze un divi Miškinu gremoņi (vārds, kas Kroseti ienāca prātā, kad viņi ieradās terminālā, un palika tur kā izkošļāta gumija pielīp teātrī zem sēdekļa), un vēl tips, kas pēc izskata tik ļoti līdzinājās Rutgeram Maueram, ka kļuva mazliet neomulīgi, un kas izrādījās advokāta brālis Pols. Acīmredzot sieva ar bērniem pēc apstāšanās Londonā grasījās doties tālāk uz Cīrihi, bet brālis domāja kopā ar mums piedalīties Balstroda misijā.
Kroseti tas šķita mazliet īpatnēji, bet viņam ari radās iespaids, ka Džeiks Miškins nemaz nav tik nosvērts, kā sākumā likās. Piemēram, kamēr viņi gaidīja Teterboro uzgaidāmajā telpā, kas bija atvēlēta privāto lidmašīnu pasažieriem, ieradās kāds vīrietis, nepārprotami viens no tiem cilvēkiem, no kuriem pilnībā atkarīgas biznesa impērijas, jo šķita, ka viņš ne mirkli nedrīkst būt nesazvanāms. Ka uzņēmēja padotie ir slinki un nepaklausīgi ļaudis, apliecināja viņa vadības stils, kas bija skaļš — gandrīz līdzinājās kliegšanai — un izpušķots ar jēlībām. Viņa sarunu biedriem atkārtoti tika pavēlēts aizvērt žaunas un klausīties un ieteikts sūtīt citus stulbos jampampiņus sev iepūst. Šī persona neapšaubāmi kaitināja misteru Miškinu, tāpat kā pārējos uzgaidāmajā telpā. Beidzot rupeklis pabeidza sarunu ar pavēli: “Pasaki tam idiotam, lai nekavējoties man piezvana! Tūlīt pat!” Viņš gandrīz minūti uzlūkoja aparātu, kaut ko nikni murminādams, un, kad tas atkal iezvanījās, atskaņojot tēmu no Vāgnera “Valkīras”, un vīrietis no jauna atsāka tirādi ar nākamo idiotu, Miškins piecēlās un piegāja pie vīrieša, paceldamies pār viņu kā Jungfrau pār Štehelbergu43. Viņš kaut ko pateica savā klusajā balsī un saņēma atbildi: “Atšujies!” To dzirdot, Miškins izrāva telefonu vīrietim no rokas un, pārlauzis uz pusēm, iesvieda atkritumu tvertnē. Atskanēja pārējo gaidītāju skanīgi aplausi. Miškins atgriezās pie savas grupas, un pēc apstulbuma brīža misters Rupeklis izšāvās no uzgaidāmās telpas, iespējams, pēc jauna telefona vai policista, bet kura no abiem mēs tā arī neuzzinājām, jo šajā brīdī pa durvīm ienāca kopta, jauna sieviete dzeltenbrūnā uniformā un paziņoja Miški-nam, ka tagad viņi var kāpt iekšā lidmašīnā.