Kroseti iekāpa pēdējais un apsēdās atlikušajā vietā, sēdeklī, kas bija no ādas, tik gludas kā jaunai meitenei, un tik ērts, lai pats par sevi būtu uzskatāms par nāves grēku. Sieviete uniformā apvaicājās, vai viņš nevēlas kaut ko iedzert, un, protams, viņš palūdza šampanieti un, protams, to dabūja — malku Krug, ideāli atdzesētu, un kristāla glāzi, no kuras dzert, un groziņu mazītiņu kre-keru, un keramikas trauciņu ar mīksto sieru. Vīrietis otrpus ejai dzēra alu, bet ari viņam bija mazs groziņš. Tas bija brālis. Kamēr lidmašīna ripoja pa skrejceļiem, Kroseti ar acu kaktiņu viņu nopētīja. Vīrietim mugurā bija tumšs svīteris, zili džinsi un kājās lētas krosenes. Nabaga radinieks? Viņš lasīja rīta New York Times, īstenībā pavirši pārskatīja, it kā ziņas viņu garlaikotu vai viņš jau zinātu, ko tās grasās pavēstīt. Kroseti to saprata, ari viņš pats tā lasīja avīzes, izņemot recenzijas par filmām. Viņš prātoja, vai vīrietis gadījumā nav aktieris, jo īstenībā viņa izskats bija satriecošs, un ļoti nobrīnījās par ģenētiku, kas bija no viena celma izveidojusi šo cilvēku un Miškinu.
Piepeši vīrietis spēji aizvēra laikrakstu, to salocīja un iebāza sēdekļa tīkliņā. Viņš pagriezās pret Kroseti un sacīja: “Esmu zaudējis spēju ziņās atšķirt patiesību no izdomas, izņemot sporta rezultātus. Nezinu, kāpēc vispār cenšos lasīt. Tikai saskaišos bez saprātīga veida, kur dusmas izgāzt.”
“Jūs varētu saplēst laikrakstu strēmelēs un pēc tam driskās samīdīt ar kājām.” Vīrietis pasmaidīja. “Varētu, bet tas vairāk izskatītos pēc kaut kā tāda, kā rīkotos mans brālis.”
“Viņam ir temperaments. Notikums ar mobilo telefonu?”
“Jā, un divu cilvēku nogalināšana. Bet dīvainākais, ka viņam nav temperamenta. Viņš ir maigākais, ilgstošākais cietējs pasaulē. Es ģimenē esmu tas, kam ir temperaments.”
“Nekad nebūtu domājis.”
“Jā, bet viņš nav pats savā ādā,” sacīja Miškina brālis. “Vardarbība reizēm pie tā noved. Cilvēki izveido persona, masku, un sāk ticēt, ka tie tiešām ir viņi, līdz pat kaulu smadzenēm, un tad notiek kas tāds, ko viņi ne mūžam nav gaidījuši, un viss vienkārši izšķīst, atstājot tavas maigās, mīkstās iekšas atsegtas visiem vējiem.”
“Piemēram, posttraumatiskais stress?”
Vīrietis noraidoši atmeta ar roku. “Ja tic psihoblēņām. Kultūrai ir ērti iemest veselu kompleksu nesaistītu simptomu kastē ar šo uzrakstu uz etiķetes, ko pilnīgi dažādu notikumu rezultātā izcieš pilnīgi dažādi cilvēki. Tas ir apmēram tikpat noderīgi un intelektuāli vērtīgi kā pastmarku kolekcionēšana. Mans brālis dzīvoja bezgala kontrolētu dzīvi, kas bija ārkārtīgi veiksmīga, bet tajā pašā laikā atkarība to atgrieza no dzīvības avota. Viņš eksistēja melos, kā mēdz sacīt, un tādas dzīves patiesībā ir visai trauslas. Tajās nav īsta dzīvesprieka.”
“No kā viņam ir atkarība?”
“Ei, tu esi ziņkārīgs eksemplārs!” Tas nebija teikts nelaipni, un Kroseti plati pasmaidīja.
“Vainigs. Tas ir slikts paradums. Es to attaisnoju, sakot, ka darba nolūkos gribu izpētīt cilvēka eksistences dziļumus.”
“Ak, pareizi, tu esi scenārists. Džeiks kaut ko tamlīdzīgu pieminēja. Ko tu domā par Tarantīno?”
“Viņš nav cilvēka eksistences dziļumu pētnieks,” noteica Kroseti, atdarinādams otra vīrieša noraidošo žestu. “Ko dari Eiropā?”
“Ģimenes problēmas.”
“Saistītas ar visu šo? Es domāju rokraksta medības, slepeno manuskriptu?...”
“Netieši.”
“Ahā. Tu arī esi advokāts?”
“Neesmu.”
“Zini, ja tu vēlies saglabāt noslēpumainību, tas jādara, nevis izsakot lakoniskus komentārus, bet pieņemot izdomātu un garlaicīgu persona. Džeimss Bonds vienmēr sacīja, ka viņš ir pensionēts civildienesta ierēdnis. Tikai padoms no kino pasaules.”
“Labi. Es esmu jezuītu priesteris.”
“Uz mani tas iedarbojas. Izskatās, ka mēs paceļamies, bet mums pat nepastāstīja par drošības pasākumiem. Vai tas ir tāpēc, ka viņiem vienalga, vai tāpēc, ka neviens nespēj aptvert, ka arī valdošajām šķirām var gadīties kāda nelaime?”
“Es domāju, pēdējais,” sacīja Pols. “Grūti palikt bagātam, lai neizveidotos līdzjūtīgās iztēles trūkums.”
Kroseti nekad nebija piedzīvojis ātrāku pacelšanos. Motori uz īsu brīdi saspringa, kabīne sašķiebās kā La-Z-Boy kompānija, un, šķiet, dažu sekunžu laikā viņi jau bija virs mākoņiem.
Kad lidmašīna atkal bija izlīdzinājusi gaitu, Kroseti ierunājās: “Pieņemu, ka tu zini visu stāstu, kā tas norisinājies līdz šim. Es domāju, par Breisgērdla vēstulēm, šifru un tā tālāk.”
“Nu, esmu lasījis vēstuli, un Džeiks man mazliet pastāstīja, ko jūs esat uzzinājuši par šifra raksturu.”
“Ko tu domā?”
“Par mūsu izredzēm to atšifrēt un atrast it kā pazudušo rokrakstu? Niecīgas. Es domāju, mums būtu nepieciešams, kā tu saki, režģis, bet kādas ir izredzes, ka gabals perforēta papīra būs saglabājies gandrīz četrsimt gadu? Un vēl — kā mēs to pazīsim? Un ja nav šifra, nav lugas — tas šķiet diezgan skaidrs.”
“Tad kāpēc tu esi šeit?”
“Esmu šeit tāpēc, ka sakarā ar vēstules parādīšanos brālis pirmo reizi visā mūsu mūžā ir lūdzis manu palīdzību. Precīzāk, otro. Gribu viņu iedrošināt. Džeikam vajag īstu palīdzību. Un esmu viņa parādnieks. Viņš bija ļoti labs pret mani, kad sēdēju cietumā un kādu laiku pēc tam, lai gan ārkārtīgi mani nicināja. Tas bija īsts žēlsirdības darbs, un es gribu viņam atmaksāt ar to pašu, ja spēšu.”
“Kāpēc tu biji cietumā?” pavaicāja Kroseti. Taču otrs vīrietis pasmaidīja, īsi, klusi iesmējās, papurināja galvu, izņēma no ceļojumu somas biezu grāmatu mīkstos vākos un uzlika lasāmās brilles. Kroseti ziņkāri palūrēja uz virsrakstu: Hanss Kings “Vai Dievs eksistē?”. Kroseti nosprieda, ka tā ir savāda lasāmviela, ko izvēlēties lasīšanai lidmašīnā, bet ko gan viņš zināja par šo cilvēku? Viņš izcēla no portfeļa savu portatīvo datoru, nolika uz saliekamā galda un ieslēdza. Kroseti par pārsteigumu, iedegās mazā ikona, kas vēstīja par internēta pieejamību. Nu, protams — tā tipa cilvēki, kas licio privātās lidmašīnās, nevar ciest, ja ir atrauti no globālā tīmekļa, kamēr atrodas gaisā. Iespējams, šeit darbojās arī mobilie telefoni. Kroseti uzlika austiņas un ieslidināja celiņā disku ar filmu “Elektriskās ēnas”44. Лк, un, protams, sēdeklī bija arī nepieciešamais kontakts — Dievs nedod, ja bagātajiem jābūt atkarīgiem no portatīvā datora akumulatora! Viņš skatījās filmu, kā parasti juzdams kritisku neapmierinātību, kad debitants bija kāds no viņa paaudzes. Un turklāt sieviete. Un vēl ķīniešu sieviete. Sjao Dzjana bija ļoti laba, un viņš centās pienācīgi viņu novērtēt un nedomāt sliktas domas par to, kas viņai bijis jādara, lai tiktu pie izdevības. Tas bija Cinema Paradise uz Kultūras revolūcijas fona, un šķita, ka galvenā patiesība, ko apliecināja filma, bija — nekāds daudzums sliktas mākslas un valsts kontroles nevar liegt filmām būt krāšņām. Trīsdesmit gadu pārbīde laikā bija parādīta veiksmīgi, un filmai piemita visām ķīniešu filmām tipiskā graciozitāte, bet sižets un aktieru radītās emocijas šķita kā no ziepju operas, — kā rakstot anotāciju, domāja Kroseti, — laba debija talantīgai režisorei, kas, protams, nav salīdzināma ar Albertu Kroseti, kam nekad nebūs izdevības uzrakstīt scenāriju un būt par režisoru mākslas filmai...