“Tad kāpēc bija jāmaina plāni?” Kroseti pajautāja, kad pēc vairākām jūdzēm kļuva skaidrs, ka brīvprātīgi neviens to paskaidrot negrasās.
“Divi iemesli. Pirmais — mums seko pāris komandas ar ļaudīm. Viņi ir prasmīgi profesionāļi, nevis kā tie idioti, ar kuriem tu niekojies Ņujorkā. Otrs iemesls — pēc Džeika vakardienas uzstāšanās bārā viņu palūdza aiziet no viesnīcas, un mēs nolēmām, ka tā vietā, lai meklētu Londonā jaunu apmešanās vietu, dosimies uz Oksfordu jau tagad, paliksim tur pa nakti un rīt no rīta tiksimies ar mūsu draugu.”
“Es gribu vairāk dzirdēt par profesionāļiem,” ieminējās Kroseti. “Ja viņi ir tik profesionāli, kā jūs uzzinājāt, ka viņi ir te?”
“Tāpēc, ka mēs esam nolīguši vēl prasmīgāku profesionāļu firmu. Pareizi, mister Braun?”
Tas bija adresēts šoferim, kurš atbildēja: “Jā, ser. Viņi sekoja misteram Kroseti no brīža, kad viņš šorīt izgāja no viesnīcas, un, protams, viņi sekoja jums no jezuītu hosteļa līdz Svētajam Olavam. Viņi brauc ar zilu BMW trīs mašīnas aiz mums un sarkanbrūnu Ford Mondeo pa priekšu baltajai kravas mašīnai pa ārējo joslu mums tieši priekšā.”
“Brauns ir ļoti cienījamas un ārkārtīgi dārgas apsardzes firmas darbinieks,” sacīja Pols. “Labi, ka mēs esam taisīti no naudas.”
“Vai gaidama pakaļdzīšanās ar automašīnām?”
“Varbūt. Un vismaz viens pamatīgs purkšķis. Vai gribi zināt, ko es dabūju dzirdēt Sv. Olava baznīcā?”
“Norādes uz Svētā Grāla atrašanās vietu?”
“Gandrīz. Atceries, Breisgērdls rakstīja, ka atslēga šifram ir tur, “kur guļ mana māte”. Un, ka viņa māte tika apglabāta Sv. Katrīnas Kolemančērčā. Diemžēl Sv. Katrīna, kas pārdzīvoja Lielo ugunsgrēku'45, padevās vecās Londonas iedzīvotāju skaita sarukumam un skumjajam ticības zudumam un
1926. gadā tika nojaukta. Draudze 1921. gadā tika apvienota ar Sv. Olavu Hārtstrītā, un tā es devos uz turieni.”
“Tāpēc tev mugurā bija garīdznieka tērps.”
“Pareizi. Tēvs Pols veic nelielus ģenealoģiskus pētījumus. Acīmredzot, kad Sv. Katrīna pārvērtās pīšļos, kapi tika pārcelti uz llfordas kapsētu, bet zem baznīcas bija arī kapenes. Tu zini, ka viduslaikos cilvēkus apglabāja kapsētās, kamēr tie satrūdēja un palika tikai kauli, tad kaulus izraka un ievietoja kremācijas urnās, jo maza pilsētas kapsēta, saprotams, varēja uzņemt draudzes mirušos tikai nedaudzās paaudzēs. Un šim kapenēm bija durvis, kurās bija savdabīgs lodziņš, ko klāja maza, taisnstūrveida misiņa plāksne — perforēta, lai ielaistu nedaudz gaismas. Perforācijas caurumi bija izveidoti sēru vītola formā. Kad Sv. K. nojauca, šī plāksnīte nonāca Sv. Olavā līdz ar citām baznīcas vērtslietām un piemiņas lietām un tika izvietota stikla vitrīnā, kas atradās sakristejā.”
“Vai tu to redzēji?” vaicāja Kroseti.
“Nē. Pēc mācītāja palīga vārdiem, kāds pagājušajā vasarā ielauzās baznīcā un to nospēra. Nepaņēma neko citu, tikai plāksni. Domāju, ka to mēs tad arī varam uzskatīt par režģi. Vēl viena interesanta lieta. īsi pirms plāksnes pazušanas baznīcu apmeklēja kāda jauna sieviete. Viņa kopēja baznīcas misiņa lietas un vaicāja, vai nav pieejamas kādas mēbeles vai misiņa izstrādājumi no Sv. Katrīnas Kolemančērčas. Mācītāja palīgs parādīja viņai dažādas lietas, un viņa daudz ko nofotografēja un nokopēja kapeņu loga plāksnīti. Pēc dažām dienām plāksnīte bija pazudusi.”
Džeiks Miškins sakustējās, nokremšļojās. “Miranda,” viņš sacīja gandrīz tajā pašā laikā, kad Kroseti noteica: “Karolīna!”
sestā Šifrētā vēstule (2. fragments)
Tomēr divi mani tur un, lai kā es cīnos, nevaru tikt brīvībā: un te ir tukšā kaste un visapkārt izkaisītas nodevīgās monētas. Tad misters V. S. paceļ sveci man pie sejas, sakot, Dik, kas tas? Tu zodz. no saviem draugiem? No manis? Viņa sejā ir tāda izteiksme, ka es izplūstu nevīrišķīgās asarās. Tad viņš laipni nosēdina mani uz krēsla un, izsūtījis manu gūstītāju laukā, arī apsēžas un saka, Dik tu neesi zaglis, ja tevi spiež vajadzība, vai tu nevari atnākt pats pie sava brālēna, vai Vils tev nepalīdzēs? Pie šiem vārdiem man nobirst vēl vairāk asaru, kamēr es domāju, ka mana sirds plīsīs, un es saku, nē, tu esi pārāk labs, bet es esmu nekrietns nodevējs un nevis tavs draugs, jo šos daudzos mēnešus esmu strādājis, lai tevi iznīcinātu, un tagad esmu tik ļoti sapinies sazvērestībās, ka nevaru skaidri saredzēt savu ceļu, ak vai, utt. Viņš saka, tagad, Dik, tev man jāizstāsta viss, es būšu tavs priesteris, un neviens neuzzinās, kas tika runāts mūsu starpā.
Tā, mans grāfa kungs, es izstāstu viņam visu, ko esmu stāstījis Jums pirms tam šajā vēstulē, par lordu Danbērtonu, misteru Pigotu, lugu par Mariju un sazvērestībām. Un tālāk to, ko biju šorīt uzzinājis “Jērā”, Sv. Klemensā, un abiem slepkavām, kas mums ir tuvu uz pēdām. Šajā brīdī viņš izskatās visdrūmākais, kādu laiku glauda savu bārdu, un saka: Dik, tu muļķa puika, mums ir stipri jā-doma, lai izbēgtu no šiem tīkliem. Ak, brālēn, es saku, vai tu man piedod, un viņš atbild, jā, tu esi bērns šajās lietās un biji spiests piedalīties šo neliešu intrigās, lai paglābtu sevi no karātavām. Tomēr viss vēl nav zaudēts, jo es neesmu bērns.
Tad viņš daudzas reizes soļo šurpu turpu pa istabu un beidzot saka, zini, lords Vērējs ir sagūstīts Tauerā tāpat kā tu. Viņš it kā esot nesis vēstuli no mana Ročesteras lorda, kas sāka šīs jautrās spēles. Un es atbildu, nē, es nezināju, un ko šis jaunums nozīmē mums? Nu, viņš saka, Vērējs ir mana lorda Ročestera cilvēks, un, ja viņš ir paņemts ciet, tas nozīmē, ka viņš kaut kādā veidā ir atklājis sazvērestības pret spāņu līgavu, nav svarīgi, kā, un drīz tiks nopratināts, un tā viss tiks atklāts, un arī šī lieta ar mūsu lugu nāks gaismā. Tāpēc viņiem ir jāslēpj pavediens, ko viņi ir i/likuši: tevi un mani ir jānovāc, un luga jāsadedzina, tad mans kungs Danbērtons, ja vaicāts, var teikt, nē, mans kungs, tā ir tikai ķerta cilvēka fantāzija, kur es neesmu pielicis roku, un neviens nebūs palicis, kas varētu teikt, ka viņš melo.
Es pavaicāju, kā mēs varam izbēgt no šim nepatikšanām, kas man būtu jādara, un viņš atbild, vai es neprotu cilāt zobenu, un es saku, tikai starp citu, jo esmu lielgabalnieks un nekad neesmu mācījies paukošanos. Tad viņš bilst, tas nav svarīgi, mums būs Speids un misters Vjats, un mūsu pusē būs misters Džon-sons, viņš ir nogalinājis cilvēku, vai tā viņš bieži saka, un es arī. Ko tu? Es prasu. Ak, viņš saka, vai es due|os neesmu cīnījies vairāk nekā puse donu Flandrijā? Jā, bet tikai ar neīstiem zobeniem, es saku. Vai tu tā domā? Atsaka viņš. Šis zobens pie manas siksnas nav smukumam, zēn, un vai es tūkstošiem nakšu neesmu gājis caur Šordiču ar naudas maisu no kases un cīnījies pret maku griezējiem neliešiem ar savu tēraudu? Pavaicā Speidam, vai es protu cilāt zobenu, jo viņš mani mācīja, un varu derēt, ka viņš mani nenosauks par savu sliktāko skolnieku: ho, Šekspīrs šonakt ņems rokā savu zobenu. Drebiet, jūs, slepkavas!
Tā mēs Džordža krogā pie Sautverkas sapulcinām savus spēkus, Speidu un Vjatu, misteru V. Š. un misteru Džonsonu, un mani. Un tajā naktī mēs izejam ar misteru V. Š. vieni paši, un pārējie seko no attāluma, un mums uzbrūk tie nelieši, trīs vai četri, es domāju. Es izvelku zobenu, bet kāds man iesit pa galvu, un es neko neredzu, bet tikai tumšus stāvus un mazas uguntiņas. Kad atkal varu piecelties, es ieraugu, ka misters V. Š. cīnās ar savu zobenu, un dzirdu, kā viens sāpēs iekliedzas, ak, es esmu nogalēts, tu, viltniek, un tad mūsējie nāk mums palīgā un cīnās, bet es neko nevaru darīt, kā vien tupēt uz ceļiem un vemt. Tomēr mēs uzvaram, un abi slepkavas ir beigti, un misters Speids iedod V. Š. ķerru un iekrauj tajā līķus. Viņi baros zivis, viņš saka, un misters V. Š. bilst, mums, Dik, nekādas gaļas, bet kauli vismaz divas nedēļas, lai mūsu paaudze mūs nesauktu par kanibāliem, un nekādu krabju līdz Miķeļiem.
45
Ugunsgrēks, kas Londonas centrālajā daļā plosījās no 1666. gada 2. līdz 5. septembrim, uzskatāms par vienu no traģiskākajiem notikumiem Anglijas vēsturē. Lēš, ka tas, aizsācies Tomasa Farinora maizes ceptuvē, kas atradās Pudingleinā, iznīcināja 13 200 ēku, 87 draudzes baznīcas, Sv. Pāvilā katedrāli un lielāko daļu no valsts pārvaldes iestādēm.