17
Nākamajā dienā pēc miroņu vakara es sarīkoju braucienu uz Angliju, kurā piedalās mana ģimene un ari Kroseti. Amēlijai patīk pavadīt brīvdienas Cīrihē, un, kaut ari viņa pati būtu varējusi nolīgt čarterreisu, sieva pieņēma manu piedāvājumu aizvest pa ceļam arī viņu. Man tikai bija mazliet jāparaud un jāiežēlina viņa par traumu, kādu tikko biju pārdzīvojis, turklāt tie bija ievērojami ietaupījumi, un, kā lielākā daļa bagātu cilvēku, Amēlija lepojas, ka iztiek ar mazumiņu.
Policija — Šeit nekādu problēmu, bet ari nekādas informācijas. Sagūstītie gangsteri tikai smējās par viņiem, kad šiem tipiem vaicāja, kam viņi strādā. Firma — priecīga, ka es dodos projām jauki atpūsties, un sajūsmināta, ka izmantoju lidmašīnas karti, lai Londonā paveiktu kādu nenozīmīgu darbu jurisprudencē. Es viņiem nestāstīju, ka dodos apciemot Balstroda mantinieku.
Aizgāju ciemos pie Pola, jauka saruna par nogalināšanu, gribējās raudāt, bet 2 mg Xanax man palīdzēja noturēties. Viņš pieteicās braukt līdzi, lai, ka pats teica, piesegtu mani. Nekad agrāk nebiju dzirdējis šo frāzi lietojam burtiski un sāku smieties, pēc tam pārdomāju. Apvaicājos par viņa svēto misiju. Nekādu problēmu, Dievs visu pieskatīs, un turklāt viņš gribēja Ziemassvētkus pavadīt ar Amēliju un bērniem, viņš bija pelnījis atvaļinājumu no Tā Kunga laukiem. Tā nu es piekritu. Laiku pa laikam, kā tobrīd, man rodas priekšstats, ka mans brālis tiešām mani mīl, ka es neesmu tikai nicināms traucēklis. Tas vienmēr, nezinu, kāpēc, izraisa kaut ko līdzīgu paniskām bailēm. Omārs arī gribēja braukt līdzi, bet, tā kā viņš ir visos teroristu sarakstos, man viņa dēļ rodas neērtības, šķērsojot robežas. Viņš sacīja, ka lūgsies par mani.
Nākamajā dienā pašā rīta agrumā mēs iebraucām pēc Kroseti viņa būdā un katram gadījumam pārliecinājāmies, ka viņam ir šifrēto vēstuļu kopijas.
Viņš sacīja, ka oriģināli glabājas pie uzticama drauga Ņujorkas publiskajā bibliotēkā aiz bronzas durvīm; labs gājiens. Satikos ar pārējiem Teterboro, biju uzvilkts līdz pēdējam, nepatīkams starpgadījums ar idiotu, kas lamājās mobilajā telefonā, visi uzgaidāmajā telpā to novērtēja atzinīgi, bet Amēlija raudzījās izbiedēti. Kas ir? Es noņurdēju. Mēs pārmijām dažus vārdus. Lidmašīnā: parastā lieliskā apkalpošana, un, vajadzēja tieši gadīties, — stjuarte ir Kārena Slaidkāje Makalistere, un mēs abi izturamies vēsi šajos apstākļos, lai gan iepriekšējos lidojumos esam vairākas reizes pabijuši astotajās debesīs46. Amēlija, dabiski, to ir izošņājusi. Kā? Vai es atstāju nospiedumus uz sievietēm? Vai seja mani nodod, pašam to nezinot? Lai kā, mums bija asaru lēkme, klusējošā, pati ļaunākā, viņa mani ignorēja, nevarēju to izturēt, aizgāju projām, izmetu Kroseti no vietas un runājos ar Polu.
Atceros, ka žēlojos par sievu, apnicīga pentere, ko šeit neatstāstīšu, un viņš mani uzklausīja, bet tad nezin kā mūsu saruna pārgāja pie tētiņa un Mutti, un tā, kurš bija vismazāk un kurš visvairāk mīlētais dēls,—parastā tēma tajos nedaudzajos gadījumos, kad runājām par mūsu abu kopīgo pagātni,— un jautri atcerējāmies starpgadījumu, kurā Pols, apmēram septiņu gadu vecumā, bija saplēsis dārgu Meisenes figūriņu un Mutti metās viņam pakaļ ar matu suku, mūsu parasto disciplinēšanas rīku. Tā, starp citu, bija nevis viens no jūsu lētajiem plastmasas modeļiem, bet gan kārtīgs Deutsche kļavas gabals, aprīkots ar Švarcvaldcs mežakuiļa sariem, ierocis, kas piemērots Jeruzalemes glābšanai no saracēņiem. Tajā reizē Pols mēģināja patverties, skriedams apkārt ovālam ēdamistabas galdam un histēriski brēkdams, Mutti dzinās viņam pakaļ, draudēdama vāciski, un mēs, mazākie bērni, kā apburti noskatījāmies. Pēc tam, kad bijām pasildījušies atmiņās par šo epizodi, man gadījās izteikt, ka atšķirībā no viņa un Mirjamas, es nekad nebiju izjutis Mutti matu suku, es taču biju labais dēls. Pols dīvaini uz mani paskatījās un sacīja: “Jā, viņa mēdza tevi sist ar roku. Guļamistabā.”
“Par ko tu runā? Viņa nekad man nepieskārās.”
“Tu tiešām to neatceries? Gandrīz katru reizi, kad tētis Mutti iekaustīja, viņa uzsāka ar tevi kašķi, tad aizveda uz guļamistabu, kur nogāza pār celi un sadeva pa pliko dibenu, un tu vaimanāji kā pazudusī dvēsele. Tad viņa paņēma tevi gultā, šūpoja un murmināja mīļvārdiņus, kamēr tu apklusi.
Mēs ar Miriju slepus noskatījāmies pa atslēgas caurumu. Viņa mēdza tevi saukt par mein klāties Judchen.”
“Kādas blēņas! Tu to visu izdomāji.”
Viņš paraustīja plecus. “Ja, netici man, pavaicā Mirijai. Mēs vēl toreiz domājām, ka tas ir savādi pat salīdzinājumā ar parasto trakomāju, kāda pie mums valdīja.”
“Tu domā, ka es esmu sublimējis šo vardarbību? Лк Dievs, cik neiedomājami banāli! Un tas izskaidro visas manas pašreizējās problēmas mīlestības un ģimenes frontē?”
“Nē, izskaidrojums ir, ka Dievs tev devis brīvu gribu, un tu esi izlēmis to lietot, lai grēkotu, nevis atmestu savu briesmīgo lepnumu un pakļautos Dieva gribai. Tu pats prasīji.”
Vai kaut kas tādā stilā, kas man bija pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Vēl viena interesanta lieta no tās sarunas — mazliet vēlāk es domīgi vaicāju Polam, kāpēc mūsu vecāki pirmām kārtām vispār sagāja kopā, un viņš atkal uz mani dīvaini paskatījās un sacīja: “Tu tiešām nezini?”
“Es vienmēr biju domājis, ka tā ir kara laika kaislība. Taču viņi nekad nerunāja par jūtām.”
“Nejoko. Tev nekad nav šķitis savādi, ka nacistu princese izvēlējās apprecēties ar ebreju? Un turklāt ar ļoti ebrejisku ebreju.”
“Eksogāmijas noslēpumi?”
“Nē, viņa vienkārši bija laba nacistc.”
Droši vien izskatījos apmulsis, jo Pols paskaidroja: “Redzi, viņi šo kungu rases lietu ņēma nopietni, llerrensvolk ir tiesības iekarot jebkuru citu, jo viņi ir spēcīgi, vai ne? Un kas ir galvenais konkurents par pasaules kundzību?” “Krievi?”
“Nē, krievi ir lopi. Ebreji ir vienīgā konkurējošā rase. Viņi kontrolē Krieviju, un viņi kontrolē Rietumu lielvalstis, it īpaši Savienotās Valstis. Karš tika izkarots pret ebrejiem. Un ebreji uzvarēja.”
“Kā? Ebreji tika iznīcināti.”
“Viņi uzvarēja. Viņi, protams, zaudēja sešus miljonus, bet viņi nokļuva atpakaļ Jeruzalemē, taču vācieši zaudēja septiņus miljonus. Un armijas, kas iedzina Vāciju zemē, kontrolēja ebreju rases slepenās mahinācijas. Tu nekad to neesi no viņas dzirdējis?”
“Nekad.”
“Tad, ak, es laimīgais. No tā izriet — tā kā ebreji uzvarēja, ebreju rase izrādījās pārāka, piedodiet par nometnēm, un tālāk seko, ka āriešu jaunavai pienākas savienot savu klēpi ar tiem, kas nāk no pārākas rases. Tam visam ir dziļa jēga, ja vien tu esi traks.”
Jāsaka, tas man 11c reizes nebija ienācis prātā, un ne Pols, ne mana māsa nekad par to netika runājuši. Protams, vecāki cīkstējās kā ienaidnieki, bet es to apviju ar romantiku, ko biju ieguvis no kino. Cilvēki iemīlējās, viņiem piedzima bērni, vīrietis bija neuzticīgs, un sieva plēsa šķīvjus. Šajā brīdī vīrietis pārvērtās un saprata, ka mājas ir tās, kam pieder viņa sirds, vai arī aizgāja, un māmiņa atrada jaunu un labāku vīru (Robertu JangiT), un aizraidīja slikto veco vīru projām, kad viņš, uz ceļiem lūgdamies, nāca atpakaļ vai (vēl labāk) nomira.
46
Žargona termins, ko attiecina uz indivīdiem, kas nodarbojas ar seksu lidojuma laikā vismaz vienas jūdzes augstumā virs zemes.