Pēc kāda laika, kas šķita ļoti ilgs, un arī lidmašīna nenokrita no debesīm, es vārgi ievaicājos: “Ko tu īsti saki, Pol? Ka mēs esam fāze numur divi plānā izaudzēt kungu rasi? Es domāju, ka krustošanās ar zemākām rasēm bija tas, no kā viņi centās izvairīties.”
“Jā, bet jaukteņi un ideja par selekciju nacistus fascinēja. Viņi pat izglāba āriska izskata ebreju bērnus no krāsnīm un atdeva viņus audzināt labām nacistu ģimenēm, ko viņiem nekādā gadījumā nebūtu vajadzējis darīt, ja viņi tiešām ticēja savai rases tīrības līnijai. Un visa tā galvaskausu mērīšana un Meņģeles eksperimenti ar dvīņiem...”
Es atcerējos, ko Pols tikko bija teicis, un viņu pārtraucu: “Ko tu domāji tikko sacīdams “Ak, es laimīgais”?”
“Hm, tikai to, ka Mutti mums ar Miriju nolasīja lekciju par gēniem, kas tev acīmredzot gājusi secen. Gribu vaicāt, vai tiešām tev liekas, ka es to visu pats izdomāju?”
“Viņa tev teica, ka apprecēja tēti, lai attīstītu Trešā reiha rasu teorijas?”
“Ne gluži tādos vārdos, bet mums bieži tika norādīts, ka nacisti zaudēja tāpēc, ka bija pārāk tīri un cildeni, un tā viņa upurēja sevi, lai nedaudz papildinātu maisījumu ar viltīgi gudro ebreju gēniem. Es domāju, vai tev nešķiet, ka konkrētajam fizisko īpašību kopumam mūsu ģimenē bija kaut kāds sakars ar veidu, kā viņa pret mums trijiem izturējās? Ak, pareizi, tu taču daļu no tā esi aizmirsis. Jebkurā gadījumā mēs sagādājām vilšanos 47
Obertnensch daļā, lai gan mums bija nevainojams āriešu izskats: es biju bandīts un Mirija palaistuve, bet tu, tā sakot, biji zelta jauktenis, kura dēļ tas viss bija kaut kā vērts. Tāpēc viņa izdarīja pašnāvību. Mēs divi bijām nesasniedzami, un viņa negribēja tevi atraut no studijām ar rūpēm par vecu sievu. Ritterkreuz mit Eichenlaub, Schwertern und Brillianten47 varonīgajai Mutti. Tu izskaties pārsteigts, Džeik. Tu nekad to neesi iedomājies?”
“Nē, un gribu tev pateikties, ka pievērsi tam manu uzmanību. Mums vajadzētu biežāk tā brālīgi izrunāties — es tagad jūtu tādu satriecošu uzmundrinājumu. Sasodīts, un cik žēl, ka Mutti nepakavējās ilgāk, kamēr triumfs atgriežas ar uzviju, lai tiesātu dzīvos un mirušos. Viņa būtu tā lepojusies!” Pols gandrīz kā vienmēr nelikās dzirdam manu sarkasmu un atbildēja saudzīgi: “ļā, es vienmēr esmu to nožēlojis. Starp citu, vai esam beiguši šo tēmu? Tāpēc ka man ir dažas domas par tavu pašreizējo situāciju.”
Pēc tam mēs runājām par stratēģiju, un viņš attīstīja tālāk savu ideju par to, ka visa šī lieta ir krāpšana un kā tas ietekmē mūsu rīcību, kamēr atrodamies Anglijā, un, manuprāt, viņam bija taisnība. Protams, ta bija krāpšana. Vai tad viss nebija tikai un vienīgi krāpšana?
Lidmašīna nolaidās. Mēs braucām uz Londonu limuzīnā, kuru bija piegādājis “Osborna drošības dienests”, apsardzes firma, ko bija iesaistījis Pols. Vadītājs, kāds Brauns, bija minētās firmas aģents un, kā stāstīja Pols, bijušais SAS48 49 “klavierstīgu mākslinieks”. Viņš uz mani neatstāja iespaidu, jo pēc izskata drīzāk bija sīks un bailīgs. Viesnīcā es mazliet par daudz iedzēru — kas, domājams, šādos apstākļos ir saprotams — un likos gultā. No rīta, daudz par agru, mani pamodināja trakas galvassāpes, riebīga, sausa mēle un brālis, kas, ģērbies mācītāja drēbēs, pavēstīja, ka nekavējoties dodamies ceļā. Acīmredzot viņa apsardzes komanda bija pamanījusi kādus sliktos zēnus, un mums vajadzēja viņus pabiedēt. Es Polam atļāvu sevi dabūt pie dzīvības, un drīz vien mēs bijām savākuši arī Kroseti, kas pa nakti bija pārvērties naidīgā, mazā nekauņā. Pa ceļam uz Oksfordu viņš bija labi ja pieklājīgs.
Laikam biju iesnaudies, bet pamodos no Pola balss, kas stāstīja par to, ko bija atradis senā vecpilsētas baznīcā. Viņš domāja, ka tas ir režģis, ko
Breisgērdls bija izmantojis, šifrējot vēstules. Tas, pieņemu, bija svarīgs atradums, bet, godīgi sakot, tobrīd nespēju par to izrādīt īpašu interesi. Esmu cilvēks ar saviem ieradumiem, kā, domājams, esmu jau minējis, un šaudīties apkārt automašīnās pa svešām malām man nešķiet pievilcīgi. Taču ievēroju, ka jaunā Kroseti acis spīd, un es būtu varējis atkal turpināt snaudu, ja vien Pols nebūtu pieminējis, ka režģi nočiepusi jauna sieviete. Kas vēl to varēja izdarīt? Es tūlīt pat noliedzu Kroseti domas, ka tā varētu būt Karolīna Rollija. Uz nozieguma viscaur bija Mirandas pirkstu nospiedumi: nevainīga tuvošanās, iespējams, vientuļā mācītāja palīga uzticības iegūšana, ātrs, vardarbīgs atrisinājums... Miranda! Es pat nepūlējos ar Kroseti strīdēties. Atceros, tobrīd iedomājos to, ka mums ir šifri, tāpēc viņai ar savu režģi būtu jānāk pie mums, un vēl atceros gaidas, izjūtu, kāda pārņem bērnu ceļā uz karnevālu.
Oksfordas nomalei mēs tuvojāmies jau gandrīz pusdienlaikā, un es sāku just izsalkumu. Ieminējos par to Polam, un viņš pavēstīja, ka ar Oliveru Māršu mums jātiekas lauku krogā. Drīz vien pēc tam, kad šī informācija bija nodota, Brauns sāka braukt kā mēnessērdzīgs, nogriezdamies pāri četrām M40 joslām, lai pēdējā brīdī šautos uz A40 un tad ātri to pamestu un nogrieztos uz vietējā ceļa tūlīt uz rietumiem no Oksfordas.
Kroseti pavaicāja, vai viņš mēģina atbrīvoties no vajātājiem, un Brauns atbildēja: “Nē, tikai no viena.” Pēc tam mēs traucāmies pa mazākiem ceļiem, šķiežot pa gaisu ūdens šļakatas un dubļus, un bez žēlastības tikām mētāti uz visām pusēm. Ar acu kaktiņu paskatījos uz saviem ceļabiedriem, kam brauciens, manuprāt, patika un vēl prieku sagādāja arī mans augošais nelabums. Tad pēc sevišķi strauja pagrieziena, šķiet, izbraucot uz kādas saimniecības zemes ceļa, Brauns apturēja mašīnu, izlēca no tās, atrāva vaļā bagāžnieku un izvilka no tā garu, melnu neilona somu. Es arī izkāpu no mašīnas, aizstreipuļoju līdz zemam žogam un labu laiku vemstījos. Kad atguvos, izdzirdēju tuvojošās automašīnas troksni un, paskatoties tajā virzienā, ieraudzīju, ka mūsu Brauns, atbalstījis pret kaila ceļmalas vītola stakli milzīgu eksotiska izskata šaujamieroci, mērķē uz ceļa pusi. Viņam strauji tuvojās zils BMW, un, kad tas bija apmēram simts jardu attālumā, viņš uz to izšāva. Dzinējs izdvesa pēdējos elpas vilcienus, un mašīna, kuras motora pārsegs bija sācis kūpēt, ripodama apstājās. Brauns ielika ieroci atpakaļ somā un ieraudzīja mani, kas stāvēja un brīnījās, ar kabatlakatiņu susinādams muti.
“Vai jums, ser, viss kārtībā?” viņš vaicāja.
“Man nekas nekait. Vai tu tikko kādu nošāvi?”
“Nē, scr, tikai sašāvu automašīnu. Šī ir Barrett šautene; lai apstādinātu mašīnu, nav nekā labāka. Tēvs Pols gribēja, lai tikšanās notiktu privāti.”
Es skatījos uz Braunu ieplestām acīm, un viņš paņēma mani zem rokas. “Mums tagad vajadzētu kāpt atpakaļ mašīnā, ser.”
Mēs iekāpām un izbraucām vēl pa dažiem maziem celiņiem, kamēr nonācām līdz akurātam mazam angļu ciematiņam, kura nosaukumu esmu piemirsis: Dorkingsmīdlcja? Inčingtvīdla? Kaut kas tamlīdzīgs. Iebraucām kāda krodziņa pagalmā, kas izskatījās gluži kā no cepumu iesaiņojuma: meldru jumts, melnas Tjūdoru laika sijas, smagnējs, violetas nokrāsas stikls ar svina profiliem, viena no vietām, kādas varēja būt iecienījis Diks Breisgērdls, kad sakāroja iedzert kādu pinti malvāzijas. Mēs visi sabrukām iekšā, izņemot Braunu, kas palika gaidīt pie mašīnas un runāja pa sprakšķošu rāciju.
47
Roberts Jangs (Robert Young) — galvenais tēls Eda Džeimsa (Ed James) situāciju komēdijā “Tēvs zina labāk” (Father Knows Best), kas atspoguļoja vidusšķiras dzīvi Amerikā 50.—60. gados un tika translēta radio un TV.