Piecēlos, un pēc vairākām sekundēm Tao balss kļuva arvien skaļāka. Migla pacēlās un izklīda.
„Ko tu, Mišel, par to domā?”
„Tas patiešām ir komforta kalngals!" iesaucos. „Bet es vēl neesmu redzējis virtuvi. Tu taču zini, cik svarīga tā ir frančiem!”
„Uz šo pusi," Tao smaidot aicināja un paspēra vairākus soļus citā virzienā. „Vai redzi to caurspīdīgo atvilktni? Iekšpusē ir vairāki nodalījumi. No kreisās puses uz labo: zivis, vēžveidīgie, olas, siers, piena produkti, dārzeņi un augļi. Pašā pēdējā ir tas, ko jūs saucat par mannu - tā ir mūsu maize.”
„Vai nu tu mani ķircini, vai nu smejies par mani! Viss, ko redzu atvilktnē, ir krāsas: sarkana, zaļa, zila, brūna un to sajaukumi."
„Tie ir dažādi augstākās kvalitātes pārtikas koncentrāti, ko pagatavojuši pirmklasīgi pavāri, izmantojot dažādas speciālas metodes. Šī pārtika ir lieliska un ļoti barojoša."
Tao kaut ko pateica savā valodā, un pēc brīža man priekšā uzradās paplāte ar acij tīkami izkārtotiem pārtikas paraugiem. Mana garšas sajūta bija izbrīnīta - ēdieni bija lieliski! Neko tādu nekad vēl nebiju baudījis, izņemot mannu, ko biju nogaršojis gaisakuģī. Tagad ēdu to atkal, un tā likās labs papildinājums pārējiem ēdieniem.
„Tu teici, ka uz Zemes šo maizi pazīst kā mannu. Kā tā nokļuvusi uz Zemes?”
„Tas ir produkts, ko mēs vienmēr ņemam līdzi starpgalaktiku gaisakuģos. Tas ir praktiski - to viegli saspiest, un tas ir barojošs. Patiesībā tas ir pats par sevi pilnīgs pārtikas produkts. To ražo no kviešiem un auzām, un ar to vienu pašu var dzīvot mēnešiem ilgi."
Tieši tad manu uzmanību piesaistīja vairāku zem koku zariem zemes līmenī lidojošu cilvēku grupa. Viņi apstājās pie ieejas olā, atsprādzēja taras un nolika uz marmora blokiem, kas neapšaubāmi bija domāti šim nolūkam. Cits pēc cita cilvēki iegāja iekšā. Pazinu Baiestru, Letoli un pārējo apkalpi no gaisakuģa. Viņi bija nomainījuši savus kosmosa formas tērpus pret gariem arābu stila talāriem mirdzošās krāsās. (Vēlāk sapratu, kādēļ katra tērpa krāsa bija tik glaimojoša personai, kura to nēsāja.) Uz mirkli bija grūti noticēt, ka šie ir tie paši cilvēki, kurus biju redzējis un ar kuriem biju runājis lidaparātā, - tik ļoti viņi likās pārvērtušies.
Starojoši smaidīdama, man tuvojās Letoli. Uzlikusi roku man uz pleca, viņa telepātiski vaicāja:
„Dārgais, tu izskaties apmulsis. Vai tev nepatīk mūsu mājokļi?"
Letoli nolasīja manu apbrīnas pilno atbildi, priecājās par to un pārtulkoja pārējiem. Visi runāja reizē, cits caur citu. Tad viņi apsēdās, izskatīdamies daudz ērtāk iekārtojušies savās vietās, nekā es jutos savējā. Šķita, ka esmu kā neveikls pīlēns starp cāļiem tajā nozīmē, ka mani izmēri neatbilda it nekam, kas bija darināts šejieniešu augumiem.
Tao iegāja virtuvē un piepildīja paplāti ar ēdamo. Tad visu rokas pastiepās uz tās pusi. Paplāte lēni pacēlās gaisā un virzījās apkārt istabai, apstājoties pie katra viesa, tam nepieskaroties. Kad pienāca mana kārta, es ļoti piesardzīgi, lai paplāte nenokristu (tas visus uzjautrināja), paņēmu glāzi hidromela. Paplāte atgriezās savā vietā, un visi nolaida rokas.
„Kā tas tika panākts?"
Manu jautājumu telepātijas ceļā saprata visi, un atskanēja smieklu šalts.
„Kā tu, Mišel, to sauc, - ar levitāciju. Mēs varam pacelties gaisā, bet tas der vairāk pašu jautrībai."
Tao, kas bija sēdējusi sakrustotām kājām, nu pacēlās virs savas vietas un slīdēja pa telpu, tad apstājās un palika gaisā. Es cieši vēros viņā. Biju vienīgais, ko apbūris viņas izpildījums. Droši vien izskatījos pamuļķīgi, jo visi raudzījās uz mani, viņus laikam interesēja pārsteiguma pilnā izteiksme manā sejā.
Tao lēni nolaidās savā vietā.
„Šī ir viena no daudzajām prasmēm, ko jūs uz Zemes esat zaudējuši, izņemot tos dažus cilvēkus, kuri vēl spēj to izdarīt," viņa teica.
Tajā pēcpusdienā mēs - mani jaunie draugi un es -, sazinoties telepātiski, patīkami pavadījām laiku, līdz saule noslīdēja zemu debesīs.
„Misei, šis doko, kā mēs saucam savus mājokļus, tavas īsās uzturēšanās laikā uz Tiobas būs tev mājas," sacīja Tao. „Tagad mēs uz nakti tevi atstāsim, lai ļautu izgulēties. Ja gribi nomazgāties, tu zini, kā to darīt. Vari gulēt atpūtas gultā. Tikai papūlies iekārtoties pusstundas laikā, jo mājoklī nav apgaismojuma. Mēs redzam labi gan dienā, gan naktī, tāpēc mums tas nav vajadzīgs."
„Vai ēka ir droša? Vai šeit es esmu drošībā?" bažīgi jautāju.
Tao atkal pasmaidīja.
„Uz šīs planētas tu varētu gulēt zemē pilsētas centrā, un tas būtu drošāk nekā uz Zemes ēkā ar bruņotiem sargiem, suņiem un signalizāciju. Mums ir tikai ļoti attīstītas būtnes, un, protams, nav neviena, kas būtu līdzīgs noziedzniekiem, kādi ir uz Zemes. Mūsu acīs tie ir pielīdzināmi pašiem ļaunākajiem no mežonīgajiem zvēriem. Uz šīs nots - arlabunakti!”
Tao izgāja caur doko sienu. Pārējie droši vien viņai bija paņēmuši līdzi Iitiolaki, jo Tao aizlidoja kopā ar grupu.
Es gatavojos pavadīt savu pirmo nakti uz Tiobas.
6. Septiņi meistari un aura
Dega milzīga zila liesma, tai apkārt - oranži dzeltenas un sarkanas. Briesmīga melna čūska izslīdēja no gaismām un virzījās tieši uz mani. No nekurienes parādījās milži, kas skrēja un centās rāpuli noķert. Bija vajadzīgi veseli septiņi, lai čūsku apturētu, pirms tā sasniedz mani. Bet tad rāpulis pagriezās un norija liesmas, lai tās, līdzīgi pūķim, izspļautu uz milžiem. Tādi, kā bija - uzkāpuši čūskai uz astes -, viņi tika pārvērsti par gigantiskām statujām. Rāpulis kļuva par komētu un aiznesa statuju projām uz Lieldienu salu.5 Pēc tam tās, cepurēm galvās, sveicināja mani. Viena no statujām, līdzīga Tao, saņēma mani aiz pleca.
„ Mišel! MišelL. Mosties!"
Tao purināja mani un smaidīja.
„Ak dievs!" verot vaļā acis, iesaucos. „Es sapņoju, ka tu esi Lieldienu salu statuja un satver mani aiz pleca..."
„Es esmu Lieldienu salu statuja, un es satvēru tevi aiz pleca.”
„Es taču tagad nesapņoju, vai ne?"
„Nē, bet tavs sapnis patiešām bija savāds, jo uz Lieldienu salas ir statuja, kas tika veidota ļoti sen, lai iemūžinātu mani, un tai tika dots mans vārds."
„Ko tu stāsti!"
„Patiesību, Mišel. Bet mēs tev to paskaidrosim, kad pienāks laiks. Tagad uzlaiko drēbes, ko tev atnesu."
Tao man pasniedza bagātīgas krāsu gammas talāru. Pēc siltas un smaržīgas vannas es to uzvilku. Mani atkal pārņēma pacilātība.
Pateicu to Tao, kas mani gaidīja ar glāzi piena un mazliet mannas.
„Tava talāra krāsas tika izraudzītas saskaņā ar tavu auru, tādēļ arī tu tik labi jūties,” viņa paskaidroja. „Ja cilvēki uz Zemes spētu redzēt auras, arī viņi sev izvēlētos piemērotas krāsas, tā uzlabojot savu labsajūtu. Un tad viņi labāk gribētu izmantot krāsas, nevis aspirīnu."
„Kā tu to domā?”
„Vai atceries, ka par kādu cilvēku kādreiz esi teicis: „Šīs krāsas viņam nepiestāv! Viņam galīgi nav gaumes!”?
„Jā, atceros... Es tā bieži saku.”
„Tie cilvēki izvēlējās drēbes nemākulīgāk par citiem vai neveiksmīgi tās sakombinēja. Kā jūs, franči, sakāt, viņi jurent -neharmonē, taču vairāk citu, nevis savās acīs. Un, paši nesaprotot, kādēļ, nejūtas labi. ļa tu ieminētos, ka pie vainas ir krāsas, ko šie cilvēki nēsā, viņi tevi uzskatītu par dīvaini. Tu varētu skaidrot, ka krāsu vibrācijas disonē ar viņu auru vibrācijām, bet arī tas neliktu viņiem tev noticēt. Uz jūsu planētas cilvēki tic tikai tam, ko redz vai kam pieskaras. Tomēr auru var redzēt."
5
Lieldienu sala ir izolēta sala Klusajā okeānā, bez kokiem, vairākus tūkstošus kilometru no Člles krastiem. Uz tās atrodas daudz gigantisku akmens statuju. Dažas no tām ir 50 metru augstas un kopš neatminamiem laikiem tiek uzskatītas par vienu no pasaules septiņiem brīnumiem. Gadsimtiem ilgi to eksistence ir intriģējusi arheologus un vēsturniekus. (Tulk. piezīme.)