„Vai tā ir krāsaina?”
„Protams. Aura nepārtraukti vibrē ar mainīgām krāsām. Tev virs galvas ir īsta krāsu buķete, kurā ir gandrīz visas tev zināmās krāsas. Ap galvu ir arī zeltains oreols, bet tas ir acīm redzams tikai ārkārtīgi apgarotiem cilvēkiem un tiem, kas ziedojuši sevi kāda cita labā. Oreols atgādina zeltainu dūmaku, līdzīgi tam, kā gleznotāji uz Zemes attēlo svēto un Kristus oreolu. Viņu gleznās atrodami oreoli tādēļ, ka tajos laikos daži no māksliniekiem patiešām tos redzēja."
„Jā, esmu par to dzirdējis, bet, lūdzu, paskaidro sīkāk.”
„Aurām ir visas krāsas, dažu spīdums ir spēcīgāks, citu - blāvāks. Piemēram, cilvēkiem ar sliktu veselību vai ar sliktiem nodomiem...”
„...es ļoti gribētu redzēt auru!" iesaucos. „ Ir cilvēki, kuri to var.”
„Pirms daudziem gadiem uz Zemes ne mazums cilvēku redzēja auras, bet tagad tādu ir tikai daži. Nomierinies, Mišel! Tu auru redzēsi, pat vairākas, arī savu, bet tagad, lūdzu, seko man, jo mums vēl ir daudz, ko tev rādīt, bet laika atlicis maz.”
Tao uzlika man masku un vadīja uz lidojošo platformu, ko bijām izmantojuši iepriekšējā dienā. Apsēdāmies, un viņa sāka manevrēt aparātu zem koku zariem.
Pēc brīža atradāmies pludmalē. Saule bija tikko uzlēkusi un izgaismoja okeānu un apkārtējās salas. Skats bija burvīgs. Cauri lapotnei starp ziedošiem krūmiem redzēju citus doko. Pludmalē to iemītnieki peldējās dzidrajos ūdeņos vai pastaigājās pa smiltīm. Acīm redzami pārsteigti par mūsu lidojošo platformu, viņi sekoja tai ar acīm. Šķita, ka šis nav salinieku parastais pārvietošanās veids.
Vēl man jāpaskaidro, ka Tiobas iemītnieki vienmēr peldas un sauļojas kaili, bet pastaigājas vai pārvietojas lielākā attālumā apģērbti. Uz šīs planētas nav ne liekulības, ne ekshibicionisma, ne samākslotas kautrības (tas tiks paskaidrots vēlāk).
| Tao, Mišels un gaisakuģis paralēlajā Visumā. |
Drīz nonācām salas otrā malā. Paātrinājusi ātrumu, Tao vadīja braucamo virs paša ūdens. Pie horizonta parādījās liela sala. Apbrīnoju, ar kādu veiklību Tao pilotēja lidaparātu, it sevišķi pie krasta.
Tuvojoties salai, atpazinu milzīgos doko. Kā allaž, tie bija ar smailajiem galiem debesīs. Saskaitīju grupu no deviņiem doko, bet salā to bija papilnam - mazākas un ieslēpušās augu valstībā.
Tao pacēla braucamo augstāk, un mēs lidojām virs (kā viņa to nosauca) Kotra quo doj Doko - Deviņu doko pilsētu. Tad lidaparāts nolaidās skaistā parkā starp doko. Lai gan man bija maska, jutu, ka Tiobu apņemošā zeltainā dūmaka šeit bija blīvāka nekā citur. Tao apstiprināja, ka nekļūdos, bet nevarēja šo parādību izskaidrot, jo mūs jau gaidīja. Viņa ieveda mani zem lapotas arkas un vadīja pa taku gar nelieliem dīķiem, kuros draiskojās brīnišķīgi ūdensputni un čaloja mazi ūdenskritumi. Man gandrīz vajadzēja skriet, lai tiktu līdzi Tao, bet negribējās viņu lūgt palēnināt soli, jo mana pavadone šķita sev neraksturīgi domīga. Lai viņu panāktu un arī izklaidētu sevi, mēģināju lēkt, taču gravitācijas atšķirību dēļ nebiju novērtējis lēcienu. Lai neiekristu ūdenī, nācās pieķerties pie koka, kas auga pašā ūdens malā.
Beidzot sasniedzām centrālo doko un apstājāmies zem ieejas gaismas. Tao pāris sekundes koncentrējās, tad saņēma mani aiz pleca, un mēs izgājām cauri sienai. Viņa uzreiz noņēma man masku, iesakot pievērt acis. Paklausīju. Gaisma plūda caur apakšējiem plakstiņiem, un pēc laika varēju acis atvērt. Sākumā spilgtums, kas bija zeltaināks nekā manā doko, likās diezgan nepatīkams. Tad mani pārņēma ziņkāre, sevišķi tādēļ, ka Tao, kura parasti ar visiem izturējās brīvi, piepeši bija kļuvusi citāda. Kādēļ?
Šī doko diametrs varēja būt simt metru. Centrā puslokā atradās septiņi sēdekļi - visi aizņemti. Sēdētāji likās kā sastinguši, un sākumā es pat domāju, ka tās ir statujas. Viņi bija līdzīgi Tao, tikai ar garākiem matiem un nopietnāku sejas izteiksmi, tāpēc izskatījās vecāki. Viņu acīs atspīdēja iekšēja gaisma, un tas manī radīja nemieru. Visvairāk iespaidoja zeltainā dūmaka - tā bija pat spēcīgāka nekā ārā un kā oreols koncentrējās ap galvām.
Kopš piecpadsmit gadu vecuma es neatceros ne reizi, kad pret kādu esmu jutis godbijību. Man nav svarīgi, cik ievērojams vai
m
ietekmīgs ir cilvēks, mani neiespaido viņa statuss, un man nav problēmu paust savu viedokli jebkuram. Arī valsts prezidents ir tikai cilvēks, un mani uzjautrina tie, kuri sevi uzskata par VIP.6 īsi sakot, sabiedriskais stāvoklis mani neietekmē.
Kad viens no sēdošajiem pacēla roku, tā rādīdams, ka Tao un man jāapsēžas viņiem pretī, jutos godbijības pārņemts (un tas vēl ir maz ko izteicošs vārds!]. Nebiju iedomājies, ka varētu būt tik starojošas būtnes - it kā viņos degtu iekšēja liesma un izstarotu uz āru. Viņi sēdēja akmens sēdekļos, apklāti ar audumu, taisnām mugurām. Katra sēdvieta bija citā krāsā, daža mazliet īpatna, bet citas stipri atšķīrās no blakus esošajām. Arī sēdošo apģērbs atšķīrās ar krāsām un lieliski piestāvēja katram nēsātājam. Viņi sēdēja Būdas pozā, rokas uzlikuši uz ceļiem (mēs uz Zemes teiktu - lotosa pozā], veidojot pusapli. Tā kā viņi bija septiņi, sapratu, ka tas, kurš atrodas centrā, ir galvenais, un katrā pusē viņam ir trīs palīgi. Protams, tajā brīdī biju pārāk satraukts, lai ievērotu tādas nianses, - tas man ienāca prātā vēlāk.
Mani uzrunāja centrā esošais. Viņa balss skanēja melodiski un tajā pašā laikā autoritatīvi. Apmulsu, izdzirdot lielisku franču valodu!
„Mišel, esi sveicināts mūsu vidū! Lai Gars palīdz un skolo tevi!"
Pārējie piebalsoja:
„Lai Gars skolo tevi!"
Viņš sāka celties virs sēdekļa, vēl joprojām lotosa pozā, un slīdēja uz manu pusi. Nebrīnījos, jo Tao man jau bija demonstrējusi šo levitācijas prasmi. Gribēju piecelties šīs neapšaubāmi varenās un apgarotās personas priekšā, tā apliecinot cieņu, bet nevarēju pakustēties - biju kā paralizēts.
Viņš apstājās tieši virs manis, uzlikdams abas rokas man uz galvas - īkšķi savienojās uz pieres virs deguna pret epifīzi,7 bet pārējie pirksti skāra galvvidu. Kamēr viņa rokas atradās man uz galvas, likās, ka man vairs nav ķermeņa. Manī ieplūda maigs siltums un smalks aromāts, izplatīdamies viļņveidīgi un sajaukdamies ar tikko dzirdamu liegu mūziku. Piepeši es spēju saskatīt apbrīnojamas krāsas, kas ieskāva man pretī sēdošos. Kad līderis lēnām atgriezās savā vietā, redzēju ap viņu lielu daudzumu starojošu krāsu - tādas, ko iepriekš nebiju varējis uztvert. Dominēja gaiši rozā, kas kā mākonī iekļāva septiņus stāvus. Viņiem kustoties, šī mirdzošā krāsa apņēma arī mūs.
Atguvies palūkojos uz Tao - arī viņu ieskāva brīnumainas krāsas, bet ne tik lieliskas kā tās, kas apņēma septiņus stāvus.
Jūs būsiet ievērojuši, ka, runājot par šim izcilajām personām, es instinktīvi saku „viņš". Lai to izskaidrotu, varu vienīgi pateikt, ka šo īpašo būtņu personības jutu tik spēcīgi un viņu izturēšanās bija tik iespaidīga, ka es viņos vairāk apzinājos vīrišķo. Es nevēlos apvainot sievietes - mana reakcija bija instinktīva. Tas būtu, it kā jūs Metuzālu8 iedomātos kā sievieti... Lai arī kas šīs būtnes bija, tās mani bija pārveidojušas. Es zināju, ka krāsas, kas neparastās personas ieskāva, ir viņu auras. Es spēju redzēt auras (kas zina, cik tas būs ilgi...), un redzētais mani pārsteidza.
8
Ebreju mitoloģijā - ilga mūža simbols, viens no cilvēces ciltstēviem, Ādama pēctecis, Enoha dēls un Noasa vectēvs, kurš nodzīvojis 969 gadus. (Tulk. piezīme.)