Kad tu stāstīji, ka esi sapņojis par mani statujas formā Lieldienu salā un es to apstiprināju, tu domāji, ka runāju metaforās, bet tā tikai daļēji bija patiesība. Redzi, Mišel, dažus sapņus (kā noteikti arī tavējo) ietekmē lakotina. Tas ir kaut kas tāds, kam nevienā Zemes valodā nav atbilstoša vārda. Tev nav jāizprot šis fenomens, bet tā iespaidā sapnis ir īsts."
Tao atkal pasmaidīja un piebilda:
„Ja tev radīsies grūtības to visu atcerēties, kad pienāks laiks, es tev palīdzēšu."
Viņa piecēlās, un mēs visi darījām tāpat.
8. Iegremdēšanās psihosfērā
Mēs sekojām Lationusi uz citu doko daļu - atpūtas zonu, kur iespējams relaksēties un kur neieplūst skaņas no ārienes. Letoli un divi no vecajiem mūs atstāja, bet Lationusi, Tao, Baiestra un es palikām.
Tao paskaidroja, ka mani psihiskie spēki nav pienācīgi attīstīti un izkopti, tādēļ, lai es varētu piedalīties svarīgā specifiskā eksperimentā, man būs jāiedzer īpašs eliksīrs.
Jautājums bija par iegremdēšanos planētas Zeme psihosfērā Mu izzušanas laikā pirms 14 tūkstošiem gadu. Mana izpratne par terminu psihosfērā ir šāda. Kopš tās radīšanas ap katru planētu ir psihosfērā vai vibrējošs kokons, kas griežas ar septiņas reizes lielāku ātrumu nekā gaismai un darbojas kā dzēšlapa, absorbējot un atceroties visu uz planētas notikušo. Kokona saturs uz Zemes nav pieejams, tāpēc mēs nevaram nolusīt stāstu.
Zināms, ka ASV zinātnieki un inženieri tiek nolīgti laika mašīnas radīšanai, bet līdz šim viņu pūles nav vainagojušās ar panākumiem. Pēc Tao domām, grūtības rada pielāgošanās kokona vibrācijām, nevis viļņu garumiem. Cilvēks, kas ir neatņemama Visuma daļa, ar savu astrālo ķermeni un pareizi vingrināts, zināšanas atrod psihosfērā. Protams, tas prasa lielu treniņu13.
„Mišel, šis eliksīrs tev ļaus pieeju psihosfērai,” teica Tao.
Visi četri ērti iekārtojāmies īpašā gultā. Tā atradās Tao, Baiestras un Lationusi izveidotā trīsstūra centrā. Man pasniedza biķeri ar šķidrumu. Es to izdzēru. Baiestra un Tao viegli pieskārās manai rokai un saules pinumam, bet Lationusi uzlika rādītājpirkstu man uz epifīzes. Viņi man lika atbrīvoties un nebaidīties, lai kas arī notiktu. Tātad mēs ceļosim astrālajā ķermenī, un viņi mani vadīs.
Notikušais uz visiem laikiem man ir iespiedies dziļi atmiņā. Tao klusi un lēni runāja, un bailes manī izplēnēja, lai gan sākumā biju ļoti nobijies. Caur aizvērtām acīm jutu, ka mani apžilbina visas spektra krāsas. Tās vizuļoja un laistījās. Savus trīs draugus redzēju krāsās starojošus un tajā pašā laikā caurspīdīgus. Zem mums lēni slīdēja neskaidras ciemata kontūras. Mani pārņēma dīvaina sajūta, ka četras sudraba auklas saista mūs pie fiziskajiem ķermeņiem, kas pamazām pieņem kalnu proporcijas.
Pēkšņi vīziju pārtrauca žilbinoši zeltains uzliesmojums. Kādu laiku es vairs ne redzēju, ne dzirdēju. Kosmosā parādījās spīdoša bumba - kā saule, tikai sudrabota - un neiedomājamā ātrumā tuvojās mums. Mēs steidzāmies... precīzāk, es steidzos tai cauri, jo neapzinājos savu biedru klātbūtni. Iespiedies sudrabainajā atmosfērā, visapkārt redzēju tikai miglu.
Nezinu, cik ilgs laiks pagāja, bet piepeši tā izklīda, atklājot taisnstūrveida istabu ar zemiem griestiem. Kājas sakrustojuši, uz brīnišķīgu krāsu spilveniem telpā sēdēja divi vīrieši. Sienas bija no smalkiem akmens blokiem, ainas no mūsdienu civilizācijas ar šķietami caurspīdīgu vīnogu ķekariem, man nezināmiem augļiem un dzīvniekiem, no kuriem dažiem bija cilvēku galvas. Bija arī cilvēku figūras ar dzīvnieku galvām. Tad arī ievēroju, ka mēs četri veidojām vienību, kas bija gāzveida masa, tomēr cits citu varējām atšķirt.
„Mēs esam Savanasas piramīdas galvenajā telpā," paskaidroja Lationusi.
Neticami! Viņš nebija atvēris muti, bet runāja ar mani franču valodā! Skaidrojums nāca spēji:
„Tā ir īsta telepātija, Mišel. Neko nejautā, viss atklāsies pats no sevis, un tu iemācīsies to, kas tev jāzina."
Rakstot šo grāmatu, mans pienākums ir vēstīt par piedzīvoto, tāpēc centīšos izskaidrot, ka tādā stāvoklī, kādā atrados - mans astrālais ķermenis bija iegājis psihosfērā -, vārdi „redzēt”, „dzirdēt” un „just” nebija atbilstoši (tikai noderīgi), jo sajūtas tiek uztvertas spontāni pavisam atšķirīgi un pat citādi, nekā ceļojot astrālajā ķermenī. Viss risinās kā sapnī, dažreiz ļoti lēni, bet citreiz mulsinošā ātrumā. Pēc tam man tas šķita pašsaprotami. Tikai vēlāk uzzināju, ka tā tas bija mana tābrlža stāvokļa un ciešās uzraudzības dēļ, par ko gādāja mani pavadoņi.
Drīz griestos ieraudzīju atveri un galā zvaigzni. Abi stāvi ar to apmainījās redzamām domām. Pavedieni, kas vijās no viņu epifīzēm, atgādināja sudrabainus cigaretes dūmus, kas plūda cauri atverei griestos un pievienojās zvaigznei tālajā Visumā. Abi stāvi bija pilnīgi nekustīgi, un ap viņiem virmoja maigi zeltaina gaisma. Pateicoties nepārtrauktajai apmācībai, uzzināju, ka šīs figūras mūs neredz, jo atrodamies citā dimensijā. Nopētīju abus pamatīgāk.
Viens no viņiem bija vecs vīrs ar sirmiem, pāri pleciem krītošiem matiem. Uz pakauša viņš nēsāja safrāndzeltena auduma micīti, līdzīgu tai, kādu valkā rabīni. Mugurā šai figūrai bija plandoša zeltaina tunika ar garām piedurknēm. Pozā, kādā viņš sēdēja, kājas nebija redzamas, bet es zināju, ka tās ir basas. Rokas bija saliktas kopā, bet tā, ka saskārās tikai pirkstu gali, un es skaidri saskatīju mazus, zilganus plankumus ap pirkstiem - tas liecināja par ārkārtīgu koncentrēšanās spēku.
Otrs stāvs, ģērbies spilgti oranžā tunikā, likās tikpat vecs, lai gan viņa mati bija spoži melni.
Abi bija nekustīgi, šķita, ka pat neelpo.
„Viņi atrodas komunikācijā ar citām pasaulēm, Mišel,” man tika paskaidrots.
Piepeši šo ainu jau aizstāja cita - pagodas veida pils ar torņiem, portāliem un zelta jumtu, milzīgie logi vērsti uz brīnišķīgiem dārziem un baseiniem ar glazētām apmalēm, kuros šļācās ūdenskritums, veidojot varavīksnes zem zenītā esošās saules stariem. Bezgalīgajā parkā laidelējās simtiem putnu, pievienojot košus krāsu triepienus jau tā maģiskajai apkārtnei. Dažādu fasonu un krāsu tunikās tērpti cilvēki grupās pastaigājās zem kokiem vai baseinu tuvumā, daži meditēja zem ziedošām lapenēm. Tālumā aiz pils neskaidri iezīmējās gigantiska piramīda. Es zināju, ka mēs tikko esam aizgājuši no tās, un tagad apbrīnoju Mu galvaspilsētas Savanasas brīnišķīgo pili. Apkārt tai pletās plakankalne, par kuru bija stāstījusi Tao. Vismaz četrdesmit metru plats celiņš, kas, likās, sastāvēja no viena akmens bloka, veda ārā no dārzu centra uz plato. To norobežoja divas rindas lielu, ēnu metošu koku, kam pa vidu slējās milzīgas stilizētas statujas. Dažām no tām bija sarkanas vai zaļas platmales.
13
Liels treniņš nozīmē, ka daudzi cilvēki piedzīvo nejaušu kontaktu ar psihosfēru sapņu laikā. Sapņu tēli parasti ir hieroglifi, arhitektūra un daba. Nepieciešamas plašas zināšanas, lai kontrolētu pieejamību psihosfēras informācijai.