Tūlīt pat kļuvu par liecinieku neparastai sanāksmei. To vadīja karalis, piedaloties sešiem padomniekiem. Man paskaidroja - ja viņš tiekas tikai ar šīm amatpersonām, tad stāvoklis ir nopietns. Karalis izskatījās novecojis, jo laikā bijām pārlēkuši divdesmit gadiem. Klātesošie pārrunāja seismogrāfu tehniskos rādījumus un izskatījās drūmi. Sekundes simtdaļas laikā es visu sapratu un varēju sekot apspriedei. Kāds padomnieks norādīja, ka uz šo aprīkojumu arī agrāk ne vienmēr varēja paļauties un tagad nav iemesla raizēm; cits apgalvoja, ka seismogrāfs ir absolūti precīzs un šis modelis sevi attaisnojis jau pirmās, kontinenta rietumos notikušās katastrofas laikā. Tikmēr pils sāka trīcēt kā koku lapas vējā. Karalis piecēlās, viņa acīs atspoguļojās pārsteigums un izbailes. Divi no 15 padomniekiem nokrita no sēdekļiem. Šķita, ka no pilsētas šurp veļas skaļš, nepārtraukti disonējošs troksnis.
Nomainījās dekorācija, un mēs atradāmies laukā. Pilnmēness izgaismoja pils dārzus, viss bija mierīgi... pārāk mierīgi. Vienīgā dzirdamā skaņa bija no pilsētas nomales nākošā dobjā dārdoņa. No pils izskrēja kalpotāji un metās, kur nu kurš. Kolonnas, kas bija balstījušas avēniju apgaismojošās lodes, sašķīdušas gulēja zemē. Karalis ar pavadoņiem steidzās uz lidojošo platformu, lai nokļūtu lidostā. Mēs viņiem sekojām. Ap lidojošajām ierīcēm uz lauka un terminālī valdīja sajukums. Daži cilvēki kliegdami un grūstīdamies centās tikt pie braucamajiem. Karaļa lidojošā platforma ātri tuvojās gaisakuģim, kas stāvēja atstatu no pārējiem. Viņš ar pavadoņiem tajā iekāpa. Citi lidaparāti jau pacēlās, kad no Zemes dzīlēm atskanēja troksnis - savāda, nepārtraukta, pērkonam līdzīga apdullinoša skaņa. Lidlauks piepeši pārplīsa kā papīra lapa, un mūs apņēma milzīgs uguns stabs. Gaisakuģi, kuri bija tikko pacēlušies, iekļuva uguns centrā un uzsprāga. Cilvēki, kas skrēja pa lidlauku, pazuda dziļajā plaisā. Karaļa lidaparāts, kas vēl joprojām atradās uz zemes, aizdegās un eksplodēja, it kā karaļa nāve kalpotu par signālu, mēs redzējām, ka lielā piramīda sabrūk un pazūd plaisā, kas strauji kļūst arvien platāka. Mirkli balansējusi uz aizas malas, tad konvulsīvi nodrebējusi, piramīda tika ierauta liesmās.
Nākamajā ainā redzējām ostu un pilsētu. Šķita, ka tā šūpojas viļņos. Skanot šausmu kliedzieniem, ēkas bruka, tās aprija uguns liesmas. Apdullinošie sprādzieni nāca no zemes dzīlēm. Veselas pilsētas pazuda pazemē, tad tām sekoja lielas kontinenta daļas. Plašās aizas aizklāja okeāns. Savanasas plakankalne izgaisa ūdeņos kā milzīgs grimstošs tvaikonis. Es redzēju, kā izveidojas vareni atvari un cilvēki izmisīgi turas pie atlūzām, pūloties palikt dzīvi. Bija briesmīgi būt par aculiecinieku tādai kataklizmai, pat zinot, ka tā notikusi pirms vairāk nekā 14 tūkstošiem gadu.
Devāmies ļoti ātrā braucienā pa kontinentu un visur redzējām postu. Milzīgi viļņi pārplūdināja līdzenumus. Tuvojāmies tikko izvirdušam vulkānam. Akmeņi tā tuvumā sāka kustēties, it kā gigantiska roka tos paceltu virs lavas straumes, un mūsu acu priekšā radās kalns. Tas aizņēma tikpat īsu bridi, cik Savanasas plato pazušana.
Aina atkal mainījās. Saņēmu informāciju:
„Misei, tagad mēs esam Dienvidamerikā, kuru lielā dabas katastrofa vēl nav skārusi. Apskatīsim Tiakuano jūras krastu. Laika ziņā esam tieši pirms pirmā grūdiena, kad Mu karalis tikās ar saviem padomniekiem."
Mēs atradāmies ostā. Bija nakts, un zemi apspīdēja pilnmēness, kam drīz bija jānoriet. Austrumos debesīs blāva gaisma vēstīja jaunas dienas tuvošanos. Viss bija kluss. Sargi apstaigāja piestātnes, kur bija pietauvots daudz laivu. Vairāki trokšņaini līksmotāji iegāja vāji apgaismotā namā. Tur varēja redzēt dažas no sfēriskajām Mu lodēm.
Pārlidojām pāri kanālam, pa kuru vairāki kuģi devās iekšzemes jūras (tagad Brazīlija] virzienā, un apstājāmies uz jauka burinieka komandtilta. Maiga brīze no rietumiem dzina kuģi uz priekšu. Tam nebija daudz buru, uz klāja bija vairākas laivas. Ievēroju arī trīs modernus, apmēram septiņdesmit metru garus mastus. Spriežot pēc kuģa korpusa, atklātos ūdeņos tas varēja attīstīt ievērojamu ātrumu.
Mirkli vēlāk jau atradāmies plašā telpā ar kādu duci vai vairāk koju. Tās visas bija aizņemtas. Jūrnieki gulēja, izņemot divus. Šiem vīriešiem bija ap trīsdesmit gadu; spriežot pēc izskata, viņi varēja būt no Mu. Abi sēdēja pie galda, pilnīgi nodevušies, šķiet, madžongam16. Nevarēju ne acu atraut no vecākā - viņam bija gari, tumši, ar sarkanu šalli sasieti mati. Šis vīrietis mani burtiski magnetizēja. Ejot viņam cauri atkal un atkal, jutu gandrīz elektrisku uzbudinājumu. Un mīlestība - tā bija tāda, kādu nekad nebiju piedzīvojis! Apzinājos neizsakāmu tāpatību ar jauno vīrieti.
„Mišel, izskaidrojums ir vienkāršs. Šajā cilvēkā tu tiec atkalapvienots ar savu astrālo ķermeni. Tas esi tu vienā no savām iepriekšējām dzīvēm. Taču pašreiz tu esi šeit kā novērotājs, atdzīvināt šo laiku nav mūsu nodoms. Neiejaucies."
Ar nožēlu atgriezos uz komandtilta. Piepeši tālumā rietumu pusē atskanēja sprādziens, tad vēl viens - jau tuvāk. Debesis iekvēlojās. Vēl tuvāk, starp daudz spalgākām eksplozijām, vērojām
vulkāna izvirdumu, kas aizdedzināja debesis trīsdesmit kilometru rādiusā. Kanālā un ostā sākās drudžaina rosība, skanēja kliedzieni un gaudoja sirēnas. Dzirdējām soļu rīboņu - no lejas uz komandtilta skrēja jūrnieki. Starp viņiem bija ar mans astrālais ķermenis - šis vīrietis izskatījās tikpat izbiedēts kā viņa biedri. Mani pārņēma milzīga līdzjūtība pret panikas pārņemto sevi.
Pilsētas nomalē vulkāna atblāzmā pamanīju mirdzošu lodi, kas zibenīgi aizlidoja un pazuda no skata.
„Tas bija viens no mūsu gaisakuģiem," paskaidroja Tao. „Lidaparāts novēros kataklizmu no ļoti liela augstuma. Uz borta atrodas septiņpadsmit cilvēku, kuri darīs visu iespējamo, lai palīdzētu izdzīvojušajiem. Skaties!"
Zeme sāka drebēt un dārdēt. No okeāna dzīlēm krasta tuvumā iznira vēl trīs vulkāni, kurus uzreiz apņēma ūdeņi. Tajā pašā laikā izauga paisuma vilnis četrdesmit metru amplitūdā un ar apdullinošu troksni triecās pret krastu. Pirms tas sasniedza pilsētu, zeme mums zem kājām sāka celties. Osta, pilsēta un lauki aiz tās -vesela kontinenta daļa ātri izvirzījās, nobloķēdama viļņu triecienu. Lai labāk redzētu, mēs pacēlāmies augstāk. Tas, ko ieraudzīju, atgādināja milzu dzīvnieku, kas pēc izlīšanas no alas staipās, kūkumu uzmetis. Cilvēku kliedzieni sasniedza mūs kā Dante aprakstīja izmisīgos saucienus no elles17. Ļaudis bija kā sajukuši no panikas. Viņi cēlās kopā ar pilsētu, it kā atrastos liftā. Likās, ka tas nekad nebeigsies.
No okeāna izmestie akmeņi laivas bija sašķaidījuši driskās. Redzēju, kā jūrnieks, kuru atstājām, tika burtiski saberzts pulverī. Viena no manām patībām tikko bija atgriezusies pie sava pirmsākuma.
Likās, ka Zeme pilnībā pārveido savas kontūras. Pilsēta nozuda, tumšiem, bieziem mākoņu vāliem veļoties no rietumiem un noklājot zemi ar izvirdušo lavu un pelniem. Man prātā bija divi vārdi - grandiozs un apokaliptisks.
Viss aizmiglojās. Jutu līdzās savus biedrus. Apzinājos sudrabpelēku mākoni galvu reibinošā ātrumā attālināmies no mums. Parādījās Tioba. Šķita, ka velkam sudrabainus pavedienus, lai ātrāk atgrieztos savos fiziskajos ķermeņos. Likās, ka tie mūs gaida.
16
Ķīniešu galda spēle četriem dalībniekiem ar 144 kauliņiem vai kārtīm; radniecīga domino, taču daudz sarežģītāka. (Tulk. piezīme.)
U2
17
Atsauce uz itāļu renesanses dzejnieka Dantes Aligjēri ievērojamo darbu Dievišķā komēdiju. (Tulk. piezīme.)