Samanta Šenona
Sapņu staigātāja
SAMANTA ŠENONA (1991) ir dzimusi Londonā, studējusi angļu valodu un literatūru Oksfordā. “Sapņu staigātāja” ir rakstnieces pirmais romāns, kurš izpelnījies plašu popularitāti lasītāji un kritika to salīdzinagan ar Harija Potera piedzīvojumu sēriju, gan triloģiju “Bada spēles”. Romāna izdošanas tiesības ir pārdotas vairāk nekā 20 valstīs.
“Žilbinoši gudrs, asprātīgs un valdzinošs romāns par neparastu drosmi, pašaizliedzību, mīlestību un brīvības meklējumiem. ”
Booklist
“Samanta Šenona ir radījusi plaši sazarotu, mītisku stāstu par jaunu pasauli. Mums nebija ne vismazāko šaubu, ka grāmatai ir pasaules mēroga potenciāls. ”
Rahele Manheimera, Bloomsbury redaktore
Žilbinoši gudrs, asprātīgs un valdzinošs romāns par neparastu drosmi, pašaizliedzību, transcendentālu mīlestību un brīvības meklējumiem… Pirmā grāmata vairāku romānu ciklā, ko iecerējusi jauna, lieliska rakstniece.
Booklist
Grāmatā saskatāma gan Dž. Orvela politiskā tirānija, gan Dž. R. R. Tolkīna bukoliskā mītrade.
USA Today
Grāmatā “Sapņu staigātāja” attēlota nākotnes pagrīdes pasaule, kurā mīt gaišreģi; daļēji tā ir fantāzija, daļēji distopija, un viscaur apburoši intriģējošs romāns. Šī ir nepārredzami plaša pasaule ar tolkīniskiem pielikumiem, kartēm, vārdnīcu utt.
Vogue
“Bada spēļu” noskaņa un šis tas no “Greja nokrāsām”.
Vanity Fair
Aizmirstiet visu savu neticību un aizspriedumus un iegrimstiet šajā brīnišķīgajā, episkajā fantāzijas grāvējā… Dāsni, uzbudinoši, iztēles bagāti… Kur ir turpinājums?
The Times
Sapņotajiem
Bez mūsu valstības un bez cilvēku dzimuma vēl pastāv neredzama pasaule un garu karaliste: šī pasaule ir mums apkārt, tā ir it visur.
Šarlote Brontē. “Džeina Eira”
SEPTIŅAS GAIŠREĢU KĀRTAS
Saskaņā ar darbu “Par pretdahiskuma lietderīgumu”
.
1. Lāsts
Man patīk iztēloties, ka sākumā mūsu bija vairāk. Daudz jau droši vien ne. Bet vairāk nekā tagad.
Mēs esam pasaules nepieņemtais mazākums. Ja nu vienīgi mūs pieņem kā fantastikas elementus bet arī tad esam melnajā sarakstā. Mēs izskatāmies tādi paši kā visi citi. Dažreiz rīkojamies tāpat kā visi citi. Daudzējādā ziņā mēs esam gluži kā visi citi. Mēs esam visur, mēs mītam ikkatrā ielā. Mēs dzīvojam dzīvi, ko jūs uzskatītu par gluži normālu, ja vien pārāk cieši nepētītu.
Ne visi no mums zina, kas viņi tādi ir. Daži nomirst, tā arī to neuzzinājuši. Daži zina, un mūs nekad nenotver. Bet mēs esam.
Ticiet man!
Tajā Londonas daļā, ko kādreiz dēvēja par Islingtonu, es biju mitusi kopš astoņu gadu vecuma. Mācījos meiteņu privātskolā un katru dienu pulksten četros devos uz darbu. Tas bija 2056. gadā. Jeb 127. S. ē. pēc Saionas kalendāra. No jauniešiem toreiz sagaidīja, ka viņi paši, kā nu mācēs, nopelnīs sev iztiku; parasti pelnīšana notika aiz tādas vai citādas letes. Pakalpojumu sniegšanas industrijā bija pulka darbavietu.
Mans tēvs domāja, ka dzīvoju vienkāršu dzīvi, uzskatīja, ka esmu gudra, bet pieticīga un apmierinos ar tādu darbu, kādu nu dzīve man piespēlē.
Mans tēvs kļūdījās kā jau parasti.
Kopš sešpadsmit gadu vecuma es strādāju Saionas Londonas -jeb, kā mēs to ielās dēvējām, SaiLo nelegālajā pagrīdē. Es tur darbojos kopā ar citiem cietsirdīgās bandās apvienotiem reģiem, un ikviens no viņiem bija gatavs nolīdzināt ar zemi citus, lai tikai pats izdzīvotu. Šīs bandas piederēja sindikātam, kas bija izpleties visā citadelē un ko vadīja tā sauktais Pagrīdes kungs. Tā kā bijām nostumti pašā sabiedrības malā, mēs bijām spiesti kļūt par noziedzniekiem, lai tiktu pie labākas dzīves. Tāpēc naids pret mums kļuva vēl spīvāks. Mēs padarījām nostāstus par īstenību.
Man šajā haosā bija pašai sava maza vietiņa. Biju kāda reģukunga aizbilstamā viņa favorīte. Mans priekšnieks bija vīrs, vārdā Džeksons Hols, par 1-4 sektoru atbildīgais reģukungs. Viņa tiešā pakļautībā strādājām seši. Mēs sevi dēvējām par Septiņiem Zīmogiem.
Tēvam par to visu stāstīt nedrīkstēju. Viņš domāja, ka esmu izpalīdze kādā skābekļa bārā tāda nodarbe bija slikti apmaksāta, taču legāla. Sameloties bija vienkārši. Tēvs nesaprastu, ja es izstāstītu, kāpēc pavadu laiku kopā ar noziedzniekiem. Viņš nezināja, ka es viņu vidū iederos. Ka mana vieta drīzāk ir tur, nevis pie viņa.
Todien, kad visa mana dzīve mainījās, man bija deviņpadsmit gadu. Tolaik mans vārds ielās jau bija pazīstams. Pēc smagas darba nedēļas melnajā tirgū biju ieplānojusi pavadīt nedēļas nogali kopā ar tēvu. Džeksam nepielēca, kāpēc man vispār vajadzīgas brīvdienas, jo viņa skatījumā ārpus sindikātā nekas neeksistēja; bet viņam jau nebija ģimenes tā kā man. Katrā ziņā nebija dzīvu radinieku. Bet man, kaut ari ar tēvu nekad nebijām bijuši tuvi, vienalga šķita, ka saikni vajadzētu saglabāt. Palaikam paēst kopā vakariņas, savureiz sazvanīties, pasniegt pa kādai dāvanai Novembra svētkos. Vienīgā neērtība bija nebeidzamā jautājumu straume. Kur strādāju? Ar ko draudzējos? Kur dzīvoju?
Es nedrīkstēju atbildēt. Patiesība bija bīstama. Ja tēvs zinātu, ko īstenībā daru, iespējams, pats mani aizsūtītu uz Tauerhilu. Varbūt vajadzēja izstāstīt patiesību. Varbūt tā būtu viņu nogalinājusi. Jebkurā gadījumā es nenožēloju pievienošanos sindikātam. Mans darbs nebija godīgs, taču ienesa labu naudu. Un, kā allaž sacīja Džekss, labāk būt noziedzniekam nekā atstiept kājas.
Todien lija. Bija mana pēdējā darbadiena.
Dzīvības nodrošināšanas sistēma fiksēja organisma svarīgākos rādītājus. Es izskatījos mirusi un savā ziņā tāda arī biju: mans gars bija daļēji atvienots no ķermeņa. Tas bija noziegums, par kuru man draudēja karātavas.
Es teicu, ka strādāju sindikātā. Ļaujiet man paskaidrot. Es biju tāda kā hakere. Ne gluži domu lasītāja-, drīzāk kas līdzīgs prātu radaram, kas darbojas uz viena viļņa ar ēterā notiekošo. Es spēju sajust svešu sapņavu nianses un klaiņojošus garus. To, kas atradās ārpus manis. To, ko parasts reģis nejustu.
Džekss mani izmantoja kā novērošanas instrumentu. Mans pienākums bija uzraudzīt ētera aktivitātes viņa sektorā. Bieži vien man lika pārbaudīt citus reģus, paraudzīt, vai tie kaut ko neslēpj. Sākumā bija runa tikai par cilvēkiem vienā istabā ar mani tādiem, ko varēju redzēt un dzirdēt, un sataustīt, taču jau drīz priekšnieks apķēra, ka varu ko vairāk. Es spēju sajust citur notiekošo: reģi, kas iet pa ielu, garus, kas pulcējas Gārdenā. Ja vien man bija dzīvības nodrošināšanas sistēma, es varēju izpētīt ēteru jūdzes rādiusā no Sevendaialsas ielu krustojuma. Tāpēc ikreiz, kad Džeksonam savajadzējās kādas tenkas par 1-4 notiekošo, viņš, skaidrs kā diena, izsauca jūsu uzticamo draudzeni. Priekšnieks apgalvoja, ka man piemīt potenciāls iet vēl tālāk, bet Niks liedzās ļaut to pamēģināt. Mēs nezinājām, kas ar mani tad varētu notikt.
Gaišredzība, protams, vispār bija aizliegta, bet tāda gaišredzība, kas ienesa naudu, tika uzlūkota par vislielāko grēku. Tās apzīmēšanai bija īpašs termins: reģu noziegums. Tā dēvēja saziņu ar garu pasauli, īpaši finansiāla labuma gūšanas nolūkos. Sindikāts balstījās tieši uz šādiem noziegumiem.