“Ne gluži.” Es vēlējos doties atpakaļ uz gultu un lasīt grāmatu.
“Lūdzu!” Gets gandrīz nekad neteica “lūdzu”.
“Brauc viens.”
“Es nevaru viens ņemt laivu,” viņš teica. “Tas nebūtu pareizi.”
“Protams, tu vari to ņemt.”
“Ne jau bez kāda no jums.”
Viņš uzvedās smieklīgi. “Kur tu vēlies doties?” es jautāju.
“Es tikai vēlos uz mirkli tikt prom no salas. Dažkārt es nevaru te vairs izturēt.”
Tolaik es nevarēju saprast, kas gan ir tāds, ko viņš nevarēja izturēt, bet es piekritu. Mēs izbraucām jūrā, ģērbušies tikai vējjakās un peldtērpos. Pēc mirkļa Gets apturēja laivas dzinēju. Mēs sēdējām un ēdām pistācijas, un elpojām sāļo gaisu. Saule apspīdēja ūdens virsmu.
“Nopeldēsimies,” es teicu.
Gets lēca, un es sekoju, bet ūdens bija daudz aukstāks nekā krastmalā, un mums aizrāvās elpa. Saulei priekšā aizslīdēja mākonis. Mēs smējāmies histēriskus smieklus un kliedzām, ka lēkt ūdenī bija dumjākā ideja. Ko gan mēs domājām? Ikviens zināja, ka tālāk no krasta ūdenī bija haizivis.
Ak Dievs, nerunā par haizivīm! Mēs rāpāmies atpakaļ laivā, pastumjot viens otru un katrs cenšoties pirmais nokļūt pie pakāpieniem laivas aizmugurē.
Pēc minūtes Gets atliecās atpakaļ un palaida mani pa priekšu. “Ne jau tāpēc, ka tu esi meitene, bet gan tāpēc, ka es esmu labs cilvēks,” viņš man teica.
“Paldies.” Es parādīju viņam mēli.
“Bet, kad haizivs nokodis man kājas, apsoli, ka uzrakstīsi runu un ikvienam pastāstīsi, cik lielisks es biju.”
“Darīts,” es teicu. “Getviks Metjū Patils kļuva par gardu maltīti.” Būt tik nosalušai šķita histēriski smieklīgi. Mums nebija dvieļu. Mūsu pleciem saskaroties, mēs saspiedāmies kopā zem plīša segas, ko atradām zem sēdekļiem, aukstās kājas salikuši vienu virs otras.
“Tas tikai tā, lai mums neiestātos hipotermija,” teica Gets. “Nesāc domāt, ka tu man patīc vai ko tamlīdzīgu.”
“Es zinu, ka nepatīku.”
“Tu esi pievākusi sev segu.”
“Atvaino.”
Klusums.
Gets ierunājās: “Tu man liecies ļoti glīta, Keidij. Es to nedomāju tā, kā tas izklausījās. Patiesībā, pa kuru laiku tu kļuvi tik glīta? Tas ir mulsinoši.”
“Es izskatos tāpat kā vienmēr.”
“Skolas laikā tu esi izmainījusies. Jūtos kā izmests pats no savas spēles.”
“Tev šī ir kāda spēle?”
Viņš nopietni pamāja.
“Tas ir dumjākais, ko jebkad esmu dzirdējusi. Kas tev tā par spēli?”
“Nekas nespēj izlauzties cauri manām bruņām. Neesi pamanījusi?”
Viņa teiktais mani sasmīdināja. “Nē.”
“Sasodīts. Un man likās, ka spēle rit pilnā sparā.”
Mēs mainījām sarunas tematu un runājām, ka vēlāk pēcpusdienā varētu aizvest mazos uz Edgartaunu noskatīties filmu; runājām par haizivīm un to, vai tās tiešām ēda cilvēkus; par spēli Augi pret zombijiem.
Visbeidzot mēs devāmies atpakaļ uz salu.
Neilgi pēc mūsu izbrauciena ar laivu Gets sāka aizdot man savas grāmatas un agrās pēcpusdienās uzmeklēt mani nelielajā pludmalē. Viņš mani uzmeklēja, kad ar zelta retrīveriem gulšņāju Vindmēras zālājā.
Mēs sākām kopā iet pa taku, kas veda apkārt salai, Getam ejot pa priekšu, bet man sekojot viņam. Mēs runājām par grāmatām un iztēlojāmies iedomātas pasaules. Dažkārt mēs vairākas reizes apriņķojām salu, līdz sajutām izsalkumu vai sākām garlaikoties.
Tumši rozā mežrozītes auga gar taku. To smarža bija reibinoša un salda.
Kādu dienu es vēroju Getu guļam Klērmontas šūpuļtīklā ar grāmatu rokās, un man likās, it kā viņš būtu mans. It kā viņš būtu man īpašs cilvēks. Klusējot es ierāpos šūpuļtīklā viņam blakus. Es paņēmu pildspalvu no viņa rokas - viņš vienmēr lasot turēja rokā pildspalvu - un uzrakstīju Gets uz viņa kreisās plaukstas virspuses un Keidensa uz labās.
Viņš paņēma no manis pildspalvu un uz manas kreisās plaukstas virspuses uzrakstīja Gets, bet uz labās - Keidensa.
Es nerunāju par likteni. Es neticu ne liktenim, ne dvēseļu radniecībai un vispār nekam pārdabiskam. Tikai gribu teikt, ka mēs viens otru sapratām. Pilnībā.
Bet mums bija tikai četrpadsmit gadu. Es vēl nekad nebiju skūpstījusi zēnu, lai gan nākamajā skolas gadā dažus noskūpstīju, un kaut kā mēs to nesaucām par mīlestību.
6
Piecpadsmitajā vasarā es ierados nedēļu vēlāk par pārējiem. Mūs bija pametis tētis, un mēs ar mammu bijām aizņemtas iepērkoties, konsultējoties ar interjera dizaineru un darot visu pārējo.
Džonijs un Mirrena sagaidīja mūs piestātnē - abi sārtiem vaigiem un pārpilni ar vasaras plāniem. Viņi jau bija iecerējuši rīkot ģimenes tenisa turnīru un atzīmējuši saldējumu receptes. Mēs dosimies burāt un kursim ugunskurus.
Mazie kā jau vienmēr spietoja apkārt un klaigāja. Tantes smaidīja savus vēsos smaidus. Pēc ierašanās burzmas visi sapulcējās Klērmontā uz kokteiļu stundu.
Es devos uz Redgeitu uzmeklēt Getu. Redgeita ir daudz mazāka māja par Klērmontu, bet tajā tāpat ir četras guļamistabas. Tur dzīvoja Džonijs, Gets un Vils kopā ar tanti Keriju un, protams, Eds, kad viņš šeit bija, bet tas nebija bieži.
Es piegāju pie virtuves durvīm un paskatījos caur logu. Gets mani nepamanīja. Viņš stāvēja pie virtuves letes, un viņam mugurā bija novalkāts pelēks teniskrekls un džinsi. Viņa pleci bija platāki, nekā atcerējos.
Viņš atsēja lenti, kurā pakārts virs izlietnes pie loga kājām gaisā karājās sakaltis zieds. Zieds bija mežrozīte - rozā un trausla, tādas auga gar takas malām, kas stiepās apkārt Bīčvudas salai.
Gets, mans Gets. Viņš bija noplūcis man rozi no mūsu iemīļotās pastaigu vietas. Viņš bija to pakāris un izžāvējis, gaidot, kad es atbraukšu uz salu, lai varētu man to iedot.
Līdz šim es biju noskūpstījusi kādu vienu vai vairākus nenozīmīgus puišus.
Es biju zaudējusi savu tēti.
Es biju ieradusies šajā salā no asaru un melu mājas,
un es redzēju Getu,
un es redzēju rozi viņa rokā,
un tajā mirklī, saulei apspīdot viņu caur mazo logu, ābolus uz virtuves letes, gaisā virmojot koka un okeāna smaržai, es to saucu par mīlestību.
Tā bija mīlestība, un šī apziņa satricināja mani tik ļoti, ka es atspiedos pret virtuves durvīm, kas joprojām bija starp mums, tikai lai spētu palikt vertikāli. Es gribēju viņam pieskarties, it kā viņš būtu mazs trusītis, kaķēns vai kaut kas tik īpašs un mīksts, ka tam nevarēja nepieskarties. Visums bija labs, jo tajā bija viņš. Es mīlēju caurumu viņa džinsos un dubļus uz viņa basajām pēdām, un kreveli uz viņa elkoņa, un rētu, kas stiepās pāri viņa uzacij. Gets, mans Gets.
Man tur stāvot, viņš ielika rozi aploksnē. Viņš meklēja pildspalvu, atverot un aizverot atvilktnes, lidz beidzot atrada vienu pats savā kabatā un sāka rakstīt.
Es neaptvēru, ka viņš raksta adresi, līdz brīdim, kad no kādas atvilktnes viņš izvilka rullīti ar pastmarkām.
Gets uzlīmēja mārku uz aploksnes un uzrakstīja atpakaļadresi.
Tā nebija man.
Es aizsteidzos prom no Redgeitas durvīm, pirms viņš bija mani pamanījis, un aizskrēju pāri pagalmam. Vienatnē es sagaidīju satumstam debesis.
Es norāvu visus rožu ziedus no kāda vientuļa un skumja krūma un pa vienam metu tos bangojošajā jūrā.
7
Tovakar Džonijs man pastāstīja par Ņujorkas draudzeni. Viņu sauca Rakele. Džonijs pat bija viņu saticis. Viņš, tāpat kā Gets, dzīvoja Ņujorkā, tikai Džonijs dzīvoja centra rajonā kopā ar Keriju un Edu, bet Gets - dzīvojamo namu rajonā kopā ar savu mammu. Džonijs teica, ka Rakele esot moderno deju dejotāja un ģērbjoties viscaur melnā.