Kāds reiz rakstīja, ka grāmatai jāsniedz vairāki mazi pārsteigumi. To pašu es gūstu, pavadot stundu kopā ar tevi.
Un vēl šeit ir zaļa zobu suka lentītē.
Savas jūtas es izrādu neadekvāti.
Pat labāka par šokolādi ir pagājusī nakts ar tevi.
Muļķa es, domādams, ka nav nekā labāka par šokolādi.
Ar dziļu un simbolisku žestu es sniedzu tev šo Vosges šokolādes tāfelīti, ko dabūju, kad visi devāmies uz Edgartaunu. Vari to apēst vai arī sēdēt tai blakus un justies pārāka.
Es nerakstīju atbildes, bet zīmēju Getam muļķīgus krītiņu zīmējumus ar mums abiem. Cilvēciņus, kas māj, stāvot pie Ko-lizeja, Eifeļa torņa, kalna virsotnē, pūķa mugurā. Viņš tos visus piesprauda virs savas gultas.
Viņš man pieskārās, kad vien varēja. Zem galda vakariņu laikā, virtuvē, tiklīdz tā bija tukša. Slepeni un smieklīgi, aiz vectēva muguras, kamēr viņš vadija motorlaivu. Starp mums es nejutu nekādu barjeru. Kamēr vien neviens neskatījās, ar pirkstu galiem es pieskāros Geta vaigu kauliem, slidināju pirkstus lejup pa viņa muguru. Es pasniedzos pēc viņa rokas, ar īkšķi uzspiedu uz viņa plaukstas locītavas un jutu, kā asinis plūst viņa vēnās.
12.
Kādu nakti, piecpadsmitās vasaras jūlija beigās, es devos peldēties. Viena.
Kur bija Gets, Džonijs un Mirrena?
Es tiešām nezinu.
Tovakar Redgeitā mēs ilgi spēlējām vārdu spēles. Viņi droši vien bija tur. Bet varbūt viņi bija Klērmontā un, ēdot plūmju ievārījumu ar cepumiem, klausījās, kā tantes strīdas.
Lai vai kā, es devos ūdenī, ģērbusies tikai apakškrekliņā un apakšveļā. Acīmredzot es biju aizgājusi līdz pludmalei, neuzvilkusi neko citu. Smiltīs mēs nekad neatradām citus apģērba gabalus. Ne dvieli, ne ko citu.
Kāpēc?
Kā jau teicu, es tiešām nezinu.
Laikam biju aizpeldējusi tālu no krasta. Tālāk ūdenī ir lielas klintis, raupjas un melnas; vakara tumsā tās vienmēr izskatās draudīgas. Šķiet, mana seja ir bijusi ūdenī, un peldot es sasitu galvu pret kādu no klintīm.
Kā jau teicu - es nezinu.
Es atceros tikai, lūk, ko: es ieniru okeānā lejup, līdz pat akmeņainajam dibenam, un es varēju redzēt Bīčvudas salas pamatni, un manas rokas un kājas bija nejutīgas, bet mani pirksti auksti. Man grimstot, garām peldēja jūraszāles.
Mamma mani atrada smiltis, saritinājušos čokurā un daļēji vēl zem ūdens. Es nepārstāju trīcēt. Pieaugušie ietina mani segās. Viņi centās mani sasildīt Kadldaunā. Viņi deva man tēju un ģērba drēbēs, bet, kad es joprojām nerunāju un nepārstāju trīcēt, mani aizveda uz slimnīcu Vainjārdā, kur es paliku vairākas dienas, kamēr ārsti veica pārbaudes. Hipotermija, problēmas ar elpošanas orgāniem un, visticamāk, arī kaut kāda galvas trauma, lai gan smadzeņu skenējums neko neuzrādīja.
Mamma palika man blakus, rezervēja sev viesnīcā istabu. Es atceros skumjās un noskumušās tantes Kerijas, tantes Besas un vectēva sejas. Es atceros, kā manas plaušas likās pilnas ar kaut ko - vēl ilgi pēc tam, kad ārsti bija apgalvojuši, ka tās ir tīras. Atceros sajūtu, ka nekad vairs nevarēšu sasildīties - pat tad, kad viņi teica, ka mana ķermeņa temperatūra atkal ir normāla. Manas rokas sāpēja. Manas kājas sāpēja.
Mamma atveda mani mājās uz Vermontu, lai varu atveseļoties. Es gulēju savā gultā pilnīgā tumsā un izjutu pret sevi milzīgu žēlumu. Tāpēc, ka biju slima, bet vēl jo vairāk tāpēc, ka Gets nezvanīja.
Viņš arī nerakstīja.
Vai tad mēs nebijām iemīlējušies?
Vai tad nebijām?
Es aizrakstīju Džonijam kādas divas vai trīs stulbas un žēlabainas e-pasta vēstules, jautājot, lai viņš uzzina kaut ko par Getu.
Džonijam pietika prāta tās ignorēt. Galu galā mēs esam Sin-klēri, un Sinklēri neuzvedas tā, kā uzvedos es.
Es pārstāju rakstīt un izdzēsu visas nosūtītās e-pasta vēstules. Tās bija vājas un muļķīgas.
Patiesība bija tāda, ka Gets novērsās, kad es savainojos.
Patiesība ir tāda, ka tā bija tikai vasaras dēka.
Patiesība ir tāda, ka, iespējams, viņš mīlēja Rakeli.
Turklāt mēs dzīvojām pārāk tālu viens no otra.
Turklāt mūsu ģimenes bija pārāk tuvas.
Es nekad nesaņēmu paskaidrojumu.
Es tikai zināju, ka viņš mani pameta.
13.
Laipni lūgti manā galvaskausā.
Pāri manam kaklam un galvai brauc smagā mašīna. Skriemelis salūst, smadzenes pārsprāgst un pil. Tūkstošiem gaismas staru spid manās acīs. Pasaule noliecas.
Es izvemjos. Es atslēdzos.
Tā notiek visu laiku. Nekas cits kā parasta diena.
Sāpes parādījās sešas nedēļas pēc nelaimes gadījuma. Neviens nebija pārliecināts, ka tās būtu saistītas ar notikušo nelaimi, bet neviens nevarēja noliegt vemšanu un svara zudumu, un vispārējās šausmas.
Mamma mani veda uz galvas smadzeņu magnētiskās rezonanses un datortomogrāfijas pārbaudēm. Adatas un ierīces. Vēl vairāk adatu, vēl vairāk ierīču. Viņi veica pārbaudes, lai pārliecinātos, ka nav smadzeņu vēzis, meningīts vai viss cits, ko vien varat iedomāties. Lai atvieglotu sāpes, viņi izrakstīja šīs zāles un tās zāles, un vēl citas zāles, jo pirmās neiedarbojās un arī otrās neiedarbojās. Viņi izsniedza zāļu receptes vienu pēc otras, pat īsti nezinot, kas man kaiš. Tikai lai nomāktu sāpes.
Keidensa, teica ārsti, nedzer pārāk daudz zāļu.
Keidensa, teica ārsti, vēro, vai neparādās atkarības pazīmes.
Un tomēr, Keidensa, noteikti iedzer savas zāles.
Esmu apmeklējusi tik daudz ārstu, ka vairs pat nespēju visus atcerēties. Galu galā ārsti nonāca pie diagnozes. Keidensa Sinklēra īstmana: posttraumatiskas galvassāpes. Migrēnas galvassāpes, ko izraisījis traumatisks smadzeņu ievainojums.
Ar mani viss būšot kārtībā, viņi saka.
Es nenomiršu.
Tikai ļoti sāpēs.
14.
Pēc pavadīta gada Kolorādo tētis atkal vēlējās mani redzēt. Patiesībā viņš uzstāja, ka vēlas aizvest mani uz Itāliju, Franciju, Vāciju, Spāniju un Skotiju - desmit nedēļu ilgā ceļojumā, kas sāktos jūnija vidū un kas savukārt nozīmē, ka sešpadsmitajā vasarā es nedotos uz Bīčvudu.
“Šis ceļojums nāk pašā laikā,” priecīgi teica mamma, pakodama manu čemodānu.
“Kāpēc?” Es gulēju uz guļamistabas grīdas un ļāvu viņai darboties. Man sāpēja galva.
“Vectēvs pārbūvē Klērmontu.” Viņa sarullēja zeķes bumbiņās. “Esmu tev jau to teikusi miljoniem reižu.”
Es neatcerējos. “Kā tā?”
“Tā viņš ir izdomājis. Vasaru viņš pavadīs Vindmērā.”
“Tev nepārtraukti uz viņu gaidot?”
Mamma pamāja. “Viņš nevar palikt pie Besas vai Kerijas. Un tu jau zini, kā viņš uztver rūpes par sevi. Lai nu kā - tu varēsi lieliski izglītoties Eiropā.”
“Es labāk dotos uz Bīčvudu.”
“Nē, nedotos gan,” viņa stingri noteica.
Eiropā es vēmu mazos spainīšos un tiriju zobus ar kaļķainu britu zobupastu. Uz vairāku muzeju labierīcību grīdām es gulēju ar seju pret aukstajām flīzēm, jūtot, kā manas smadzenes pārvēršas šķidrumā un burbuļodamas sūcas ārā pa manu ausi. Migrēna atstāja manas asinis stiepjamies pāri mazpazīstamu viesnīcu palagiem, pilot uz grīdas, iesūcoties paklājos, kruasānu pārpalikumos un itāļu smalkajos cepumos.