— Bet mana laikmeta lielais notikums, ceļojumi kosmosā? Kas ar tiem?
— No šī pārvietošanās veida, kas, bez šaubām, ir apbrīnas vērts, mēs atteicāmies pirms vairākiem gadsimtiem. Aizbēgt no šeit un tagad tā arī nekad neizdevās.
Un jau ar smaidu piebilda:
— Turklāt jebkurš ceļojums ir kosmisks. Doties no vienas planētas uz otru ir tāpat kā aiziet uz kaimiņu sētu. Arī jūs, ienākot šajā istabā, veicāt savdabīgu kosmisko ceļojumu.
— Tā tas ir, — piekritu. — Manā pasaulē daudz runāja arī par dzīvniekiem, kas sastopami tikai zoodārzos, un par ķīmiskām vielām.
Saimnieks pagrieza man muguru un paskatījās pa logu. Tur mēnesgaismā balts vīdēja mēma sniega apsegts lauks.
Es uzdrošinājos jautāt:
— Vai muzeji un bibliotēkas vēl ir?
— Nav. Vakardienu mēs cenšamies aizmirst — lai tā paliek elēģiju sacerētājiem. Mums nav piemiņas dienu, simtgades jubileju un mirušu cilvēku portretu. Katram pašam jāveido tam vajadzīgās zinātnes un mākslas.
— Tādā gadījumā katram pašam jābūt Bernardam Šovam, Jēzum Kristum un Arhimēdam.
Viņš piekrita, bet nebilda ne vārda. Es turpināju tincināt:
Q1
— Kas notika ar valstu valdībām?
— Tradīcija vēsta, ka valdības pakāpeniski kļuva nevajadzīgas. Tas aicināja uz vēlēšanām, pieteica karus, noteica cenas, konfiscēja īpašumus, izsludināja arestus un mēģināja ieviest cenzūru, bet neviens tās neņēma par pilnu visā pasaulē. Prese pārstāja publicēt valdību rakstus un portretus. Politiķiem nācās meklēt godīgāku nodarbi, daži kļuva brīnišķīgi komiķi vai labi dziednieki. Īstenībā viss droši vien notika daudz sarežģītāk, nekā es stāstu.
Tad, mainījis toni, viņš teica:
— Es pats savām rokām esmu uzcēlis šo māju, un tā ir līdzīga visām citām. Es pats savām rokām esmu izgatavojis šīs mēbeles un saimniecības piederumus. Es apstrādāju šo zemi, kuru citi — viņu sejas es neesmu redzējis — droši vien apstrādās vēl labāk. Man ir, ko tev parādīt.
Es gāju līdzi saimniekam uz blakus telpu. Viņš iededza lampu, kas arī karājās pie kailiem griestiem. Kādā stūrī ieraudzīju vecu arfu ar dažām stīgām. Pie sienām bija gleznas taisnstūru rāmjos, gleznās dominēja dzeltenā krāsa. Šķita, ka audekli piederēja dažādiem māksliniekiem.
— Gleznas ir mans darbs, — saimnieks paziņoja.
Apskatīju audeklus, mans skatiens apstājās pie vismazākās gleznas, kurā bija attēlots vai kuru bija iedvesmojis saulriets; tajā bija ietverts kaut kas bezgalīgs.
— Ja tev patīk, vari to ņemt līdzi par piemiņu no kāda nākotnes drauga, — vīrs mierīgi bilda.
Es pateicos, bet dažas citas gleznas manu ziņkāri urdīja vēl vairāk. Es nevarētu apgalvot, ka tās bija tikai baltos toņos, bet, jā, tās tiešām šķita baltas.
— Šīs gleznas tapušas krāsās, ko tavas aizvēsturiskās acis nespēj saskatīt.
Arfas stīgām pieskārās ārkārtīgi smalki pirksti, es tik tikko spēju saklausīt vienu vai otru skaņu.
Tajā brīdī pie durvīm kāds klauvēja. Mājā ienāca gara sieviete un trīs vai četri vīrieši. Viņi izskatījās pēc brāļiem, vai arī tos bija vienādojis laiks. Mans saimnieks uzrunāja sievieti:
— Es zināju, ka šovakar būsi klāt. Vai ar Nilu satiecies?
— Jā, bet ne gluži katru vakaru. Un vienmēr viņš glezno.
— Cerēsim, ka viņam veiksies labāk par tēvu.
Mājās mēs neko neatstājām; paņēmām visu — manuskriptus, gleznas, mēbeles, piederumus.
Sieviete šajā darbā neatpalika no vīriešiem. Man bija kauns, ka esmu tik vājš un tik maz viņiem varu palīdzēt. Durvis palika vaļā, mēs gājām prom, apkrāvušies mantām. Ievēroju, ka mājai bija divslīpju jumts.
Pēc piecpadsmit minūšu gājuma nogriezāmies pa kreisi. Tālumā samanīju tādu kā torni ar kupolu galā.
— Tā ir krematorija, — kāds teica. — Tur iekšā ir nāves kamera. Runā, ka to izgudrojis kāds filantrops, kura vārds, ja nemaldos, bija Ādolfs Hitlers.
Uzraugs, kura raženais stāvs mani vairs neizbrīnīja, atvēra dzelzs vārtiņus.
Mans saimnieks kaut ko tam iečukstēja ausī. Pamājis ardievas, saimnieks nozuda nāves istabā.
— Izskatās, ka būs sniegs, — sieviete paredzēja.
Savā Mehiko ielas rakstāmgaldā es glabāju audeklu, ko pēc vairākiem tūkstošiem gadu kāds mākslinieks uzgleznos ar krāsām, pagaidām vēl izkaisītām plašajā pasaulē.
1
“Pagrimums un krišana” (angļu vai.).
2
Šeit: tas nenotiks (latiņu vai).
“Vecā Edda” — Islandiešu seno tekstu (dzejas) apkopojums, tapis 13. gadsimtā.
3
Ūdens pulkstenis, ko Senajā Grieķijā nosauca par ldep-sidru (ūdens zagli).
It kā viss būtu mūžīgs (latiņu vai.).
VILINĀJUMS
Šis stāsts ir par diviem vīriešiem, precīzāk, par vienu epizodi, kurā iesaistīti divi vīrieši. Pats notikums — nekā ārkārtēja, nekā fantastiska — nav tik svarīgs kā šī notikuma galveno varoņu raksturi. Abi grēkoja ar iedomību, bet izteikti atšķirīgā veidā un atšķirīgām sekām. Stāsta fabula, īstenībā visnotaļ parasta, risinājās pavisam nesen kādā Amerikas Savienoto Valstu štatā. Saprotu, ka nekur citur tā nebūtu varējusi notikt.
1961. gada nogalē Teksasas universitātē man radās izdevība gari un plaši izrunāties ar vienu no personāžiem, doktoru Ezru Vintropu. Viņš bija senangļu valodas pasniedzējs un neatzina jēdzienu “anglosaksis”, kas mudinot domāt par divu dažādu lietu artefaktu. Atceros, kā viņš, ne reizi neiebilstot man, laboja manas neskaitāmās kļūmes un pārgalvīgos minējumus. Runāja, ka doktors, pieņemot eksāmenus, neformulē nevienu jautājumu; viņš aicinot studentu iesaistīties sarunā par vienu vai otru tēmu un ļaujot tam pašam izvēlēties atbilstošu atzīmi. Nācis no senas puritāņu ģimenes, dzimis bostonietis, viņš tikai ar lielām pūlēm pieņēma dienvidnieku paražas un aizspriedumus. Viņš ilgojās pēc sniega, lai gan esmu ievērojis, ka ziemeļu cilvēkiem māca izsargāties no aukstuma tāpat kā mums — no karstuma. Atmiņā palicis jau pabālējis gara auguma, sirmiem matiem, mazliet lēnīga, bet stipra cilvēka tēls. Daudz skaidrāk atceros viņa kolēģi Herbertu Loku, kas man iedeva savu grāmatu “Par kenningu vēsturi”1, kurā var uzzināt, ka sakši bez lielas domāšanas iz-skauda seno poēmu mazliet mehāniskās metaforas (vaļu ceļš —jūra, kaujas vanags — ērglis), kamēr skandināvu dzejnieki tās mistroja un mudžināja, līdz nezinātājs neko nevarēja atšķetināt. Herbertu Loku pieminēju tāpēc, ka viņam ir būtiska loma manā stāstā.
Tagad — par islandieti Ēriku Einarsonu, iespējams, galveno šī stāsta varoni. Nekad neesmu ticies ar viņu. Viņš ieradās Teksasā 1969. gadā, kad es jau biju pārcēlies uz Kembridžu, taču mūsu kopīgā drauga Ramona Martinesa Lopesa vēstules manī radījušas pārliecību, ka pazīstu viņu personīgi. Zinu, ka viņš ir neatlaidīgs, dedzīgs un savaldīgs un ka pat zemē, kur cilvēki ir ražena auguma, viņu dēvē par garu. Gluži dabiski, ka rudā apmatojuma dēļ studenti viņu iesauca par Ēriku Rudo. Viņaprāt, ārzemnieks, kas runā neizbēgami aplamā slengā, kļūst par iznireli, tāpēc viņš nekad nepazemojās līdz šiem vienkāršrunas “okei”. Einarsonam, labam ziemeļu tautu valodu, angļu valodas, latīņu valodas un — kaut arī viņš nekad tam nepiekristu — vācu valodas pētniekam, bija plaši atvērtas visu Amerikas universitāšu durvis. Viņa pirmais darbs bija monogrāfija par četriem De Kvinsija rakstiem, kuros apskatīta dāņu valodas ietekme Vestmorlendas ezeru zemēs. Tai sekoja monogrāfija par Jorkšīras laucinieku dialektu. Abus pētījumus uzņēma ļoti labi, taču Einarsons bija iedomājies, ka viņa karjerai piestāvētu kāds patiesas apbrīnas vērts elements. 1970. gadā viņš Jeilā publicēja apjomīgu “Balādes par Meldonu” izdevumu. Komentāru scholarship* bija nenoliedzama, taču dažas ievadā piedāvātās hipotēzes akadēmiskajās aprindās izraisīja tādas kā pa pusei slepenas diskusijas. Einarsons, piemēram, apgalvoja, ka balādes stils saucams par radniecisku — kaut arī tikai attāli — nevis rāmi plūstošai “Beovulfa” retorikai, bet pacilājošajam “Finnsburgas” fragmentam un ka balādē prasmīgi izmantoto dibenplānu spilgtums pārsteidzošā kārtā pārspēj pamatoti apbrīnotās islandiešu sāgu metodes. Tapat viņš veica vairākus uzlabojumus Elfinstona pārrakstīto tekstu interpretācijās. Jau 1969. gadā viņu iecēla par Teksasas universitātes profesoru. Ir labi zināms, ka amerikāņu universitātēs pastāv sena tradīcija rīkot ģermānistu kongresus. Pēdējā no tiem, Ist-lensingā, bija laime piedalīties doktoram Vintropam. Departamenta šefs, kas Vintropam bija ieplānojis atpūtas gadu, lūdza padomāt par kandidātu nākamajai sanākšanai Viskonsinā. Bet kandidāti, starp citu, bija tikai divi — Herberts Loks un Ēriks Einarsons.