Iestājās ilgs klusums. Pirmais to pārtrauca Vin-trops.
— Tagad man viss ir skaidrs, — viņš bilda. — Es esmu sens Herberta draugs un augstu vērtēju viņa darbu. Bet jūs, tieši vai netieši, man uzbrukāt. Nepiešķirt jums manu atbalstu būtu bijis kas līdzīgs represijām. Es salīdzināju jūsu abu nopelnus, un rezultātu jūs zināt.
Tad, it kā domātu skaļā balsī, piebilda:
— Acīmredzot būšu padevies godkārei nebūt atriebīgs. Jūsu stratēģija, Einarsona kungs, izrādījusies pareiza.
— Stratēģija — tas ir pareizais vārds, — Einarsons atsaucās. — Bet es nenožēloju savu rīcību. Es rīkojos tā, lai būtu labāk mūsu mācību iestādei. Turklāt biju jau izlēmis doties uz Viskonsinu.
— Jūs esat mans pirmais vikings, — teica Vintrops un ieskatījās kolēģim acīs.
— Vēl vieni romantiski māņi. Nepietiek būt skandināvam, lai varētu teikt, ka esi vikingu pēcnācējs. Mani vecāki bija krietni evaņģēliskās baznīcas gani; desmitā gadsimta sākumā mani senči, iespējams, bija labi Toras priesteri. Bet, cik es zinu, manos rados nekad nav bijuši jūras ļaudis.
— Manos rados gan to ir bijis daudz, — Vintrops atzinās. — Un tomēr mēs esam līdzīgi. Viens grēks mums ir kopīgs — godkāre. Jūs ienācāt pie manis, lai palielītos ar savu attapīgo stratēģiju. Es atbalstīju jūsu kandidatūru, lai varētu lepoties, ka esmu godavīrs.
— Mūs vieno kas cits, — Einarsons iebilda. — Tā ir valstiskā piederība. Es esmu Savienoto Valstu pilsonis. Mana dzīve notiek šeit, nevis Ultimā Thulē. Es zinu, jūs teiksiet, ka pase nemaina cilvēka dabu.
Viņi pastiepa viens otram roku un atvadījās.
AVELINO ARREDONDO
Tas notika 1897. gadā Montevideo.
Katru sestdienu draugu pulciņš sēdās pie viena un tā paša malējā galdiņa kafejnīcā Globo, kā jau to mēdza darīt trūcīgi, bet kārtīgi ļaudis, kas nevēlas rādīt savu mājokli vai lūko patverties no sev ierastās vides. Viņi visi bija no Montevideo; sākumā draudzīgas attiecības ar Arredondo, puisi no valsts vidienes, kurš neuzdeva jautājumus un nevienam neuzticējās, tiem prasīja zināmas pūles. Jauneklim bija nedaudz pāri divdesmit; viņš bija iededzis un kārns, paīsa auguma un nedaudz tūļīgs. Seju varētu saukt par gandrīz neizteiksmīgu, ja to neatsvērtu acis — vienlaikus sapņainas un mundras. Jauneklis kalpoja Buenosairesas ielas galantērijas bodē un brīvajos brīžos studēja tiesības. Kad viņa galda biedri sūkstījās par karu, kas bija izpostījis valsti un ko prezidents — tāds bija kolektīva viedoklis — savtīgu iemeslu dēļ arvien paildzināja, Arredondo klusēja. Tāpat viņš klusēja, kad to izsmēja par skopumu.
Drīz pēc kaujas pie Serrosblankosas Arredondo paziņoja draugiem, ka tie kādu laiku viņu neredzēs, esot jādodas uz Mersedesu. Ziņa nevienu neuztrauca. Kāds ieminējās, lai puisis uzmanās no Aparisio Saravijas vadītajiem gaučo, uz ko puisis ar smaidu attrauca, ka no blanko vīriem2 nebaidoties. Kāds cits galda draugs, kas bija iestājies šajā partijā, neko neteica.
Grūtāk bija atvadīties no Klāras, savas līgavas. Arī viņai Arredondo teica gandrīz tos pašus vārdus. Vēl tikai piekodināja, lai negaida vēstules, viņš būšot ļoti aizņemts. Klāra, kurai vēstuļu rakstīšana nebija sirdslieta, pieņēma šo aizrādījumu bez iebildumiem. Viņi abi ļoti mīlēja viens otru.
Arredondo dzīvoja piepilsētā. Viņu apkalpoja mulate ar tādu pašu uzvārdu kā viņam, jo tās vecāki bija bijuši ģimenes vergi Lielā kara laikā. Arredondo viņai pilnībā uzticējās un pavēlēja atbildēt ikvienam cilvēkam, kas viņu meklētu, ka saimnieks aizbraucis uz laukiem. Pēdējo algu galantērijas veikalā viņš jau bija saņēmis.
Arredondo pārvācās uz dibenistabu ar zemes pagalmu aiz loga. Šis piesardzības solis bija gluži lieks, bet acīmredzot palīdzēja īstenot viņa apņēmību doties brīvprātīgā ieslodzījumā.
Guļot šaurajā dzelzs gultā un atkal baudot kādreiz tik ierasto pēcpusdienas atdusu, viņš nedaudz skumīgi vērās tukšajā plauktā. Visas grāmatas Arredondo bija pārdevis, pat mācību līdzekļus tieslietās. Bija palikusi vienīgi Bībele, ko viņš nebija lasījis un ko tā arī neizlasīja līdz galam.
Tagad viņš to apguva lappusi pēc lappuses, aizrautībai mijoties ar apnikumu, viņš pat izvirzīja sev pienākumu iemācīties no galvas kādu nodaļu no Otrās Mozus grāmatas un “Salamana mācītāja” beigas. Arredondo nemēģināja saprast to, ko lasīja. Viņš bija brīvdomātājs, lai gan katru vakaru centīgi atkārtoja “Tēvs mūsu”, kā pirms aizbraukšanas uz Montevideo bija solījies mātei. Dēla dota zvēresta laušana varētu atnest nelaimi.
Viņš zināja, ka mērķis bija divdesmit piektā augusta rīts. Viņš zināja precīzu dienu skaitu, kas te bija jāpavada. Kad izvirzītais mērķis būs sasniegts, laiks apstāsies, precīzāk, viņam bija vienalga, kas notiks pēc tam. Viņš gaidīja šo dienu tāpat, kā gaida laimi vai brīvību. Viņš bija apturējis pulksteni, lai nebūtu visu laiku tajā jāskatās, bet katru nakti, izdzirdot baznīcas torņa divpadsmit dobjos sitienus, norāva kalendāra lapiņu un nodomāja — vēl par vienu dienu mazāk.
Sākumā viņš mēģināja ievērot tādu kā dienas kārtību. Dzert mati, smēķēt cigaretes, ko pats uztina, lasīt un pārlasīt noteiktu lappušu skaitu, mēģināt aprunāties ar Klementīnu, kad tā atnesa uz paplātes ēdienu, un pirms sveces nodzēšanas atkārtot un izpušķot sagatavoto runu. Sarunāties ar Klementīnu, sievieti gados, nebija viegli, visas viņas atmiņas bija iestrēgušas laukos un lauku ikdienā.
Arredondo rīcībā bija arī šaha dēlis, uz tā viņš pavirši izspēlēja vienu otru partiju, neveicot nevienu līdz galam. Iztrūkstošo torni viņš aizvietoja ar lodi vai monētu.
Laika aizpildīšanai Arredondo katru rītu uzkopa istabu ar lupatu un slotu un dedzīgi vajāja zirnekļus. Mulatei nepatika, ka saimnieks pazemojas līdz šiem mājas pienākumiem, kas bija viņas ziņā; turklāt Arre-dondo netika galā ar šiem darbiem.
Viņš labprāt būtu cēlies tad, kad saule jau gabalā, bet iesīkstējis paradums mosties reizē ar pirmo gaismiņu bija stiprāks par šo vēlmi. Viņš ļoti ilgojās pēc saviem draugiem un, neko nenožēlojot, apzinājās, ka tie pēc viņa neilgojas Arredondo nepieveicamās atturības dēļ. Reiz pēcpusdienā viens no bijušajiem galda biedriem apvaicājās pēc viņa, bet turpat priekšnamā tika aizraidīts prom. Mulate viņu nepazina; Arredondo nekad neuzzināja, kurš tas bija. Arredondo, kaismīgam avīžu lasītājam, nebija viegli atteikties no krodziņa, šī ikdienas gaistošo sīkumu muzeja. Viņš nebija no tiem, kas mēdz domāt un svārstīties.
Visas dienas un naktis bija vienādas, bet visgrūtāk bija izturēt svētdienas.
Ap jūlija vidu Arredondo iedomājās, ka bija pieļāvis kļūdu, cenšoties sadrupināt laiku, kas mūs tik un tā aizrauj līdzi. Un ļāva iztēlei apciemot austrumu puses plašumus, šodien asiņu slacītus, Santairenesas paugurainos laukus, kur viņš bija laidis papīra pūķus, lāsaino zirdziņu, kas droši vien jau bija pagalam, gara acīm skatīja ganāmpulka saceltos putekļus, kad lopu tirgotāji to pārdzina uz jaunu vietu, smagnējo diližansu, kas no Fraibentosas katru mēnesi veda veikalam preces, La Agrasiadas līci, kur krastā izkāpa Trīsdesmit trīs, redzēja Ervidero, nažus, kalnus un upes, redzēja Serro kalnu, kurā bija kāpis līdz pat bākai, domājot, ka abos