Laplatas krastos otra tāda nav. Kādu reizi no līča kalna viņš bija aizgājis līdz kalnam, kas redzams valsts ģerbonī, un tur bija aizmidzis.
Vēja brīzes no jūras katru vakaru atnesa patīkamu vēsumu, kas veicināja miegu. Nevienu nakti Arredondo nepalika nomodā.
Savu līgavu Arredondo mīlēja no visas sirds, bet pakļāvās uzskatam, ka vīrietis nedrīkst sapņot par sievieti, jo sevišķi, kad viņam tās pietrūkst. Dzīvojot laukos, viņš bija saradis ar nevainību. Kas attiecās uz kādu citu jautājumu... Arredondo centās nedomāt par cilvēku, kuru ienīda.
Nereti viņa domām piebalsoja lietus pakšķi pa jumtu.
Ieslodzītajam vai aklajam laiks aizplūst kā straume pa lēzenu tekni. Pavadījis pusi no labprātīgā ieslodzījuma termiņa, Arredondo ne reizi vien bija sajutis šo laiku, kurā laika tikpat kā nav. Pagalmā viņiem bija tilpne lietus ūdenim, un tās dibenā dzīvoja krupis; Arredondo nekad neiedomājās, ka krupja laiks, kas robežojās ar mūžību, bija tas laiks, kuru viņš meklēja.
Kad noliktais datums vairs nebija tālu, nepacietība guva virsroku vēlreiz. Kādu nakti viņš neizturēja un izgāja ielās. Viss izskatījās savādāks, daudz lielāks. Pagriezies ap stūri, viņš ieraudzīja logā gaismiņu un iegāja krogā. Lai attaisnotu savu klātbūtni, palūdza glāzīti rūgtā. Ar elkoņiem atbalstījušies pret koka leti, sarunājās vairāki zaldāti. Viens teica:
— Jūs jau zināt, ka ir stingri aizliegts izplatīt jebkādas ziņas, kas saistītas ar kaujas lauku. Vakar pēcpusdienā atgadījās kas tāds, par ko ir vērts pasmieties. Mēs ar pāris kazarmas biedriem gājām garām avīzei La Razon. Piepeši dzirdam, ka redakcijā kāda balss pārkāpj šo aizliegumu. Ilgi nedomājot, metāmies iekšā. Telpās bija tumšs kā buļļa vēderā, bet mēs bliezām pa runātāju, daudz neskatoties. Kad tas apklusa, gribējām vaininieku kaut kā izdabūt laukā un ieraudzījām, ka tas ir aparāts, ko sauc par fonogrāfu un kas runā pats.
Zaldāti smējās.
Arredondo bija apstājies, lai noklausītos stāstu.
— Vai nav labs joks, čomiņ? — zaldāts tam uzsauca.
Arredondo stāvēja mēms kā kaps. Vīrietis uniformā pieliecās tuvāk un pusbalsī teica:
— Kliedz skaļi: “Lai dzīvo tautas prezidents Huans Idiarte Borda!”Tūlīt!
Arredondo nemēģināja iebilst. Izsmējīgi aplausi viņu pavadīja līdz pat durvīm. Jau uz ielas viņu ķēra pēdējās ķengas:
— Sargies pats, un Dievs tevi sargās!
Jā, Arredondo bija izturējies kā gļēvulis, bet viņš zināja, ka nav gļēvulis. Un lēnā solī mēroja ceļu mājup.
Divdesmit piektajā augustā Avelino Arredondo piecēlās pāri deviņiem. Vispirms viņš iedomājās par Klāru un tikai pēc tam — par datumu. Viņš juta lielu atvieglojumu. “Ardievu, gaidīšanas mokas! Šī diena ir klāt!” viņš bilda sev.
Nesteidzīgi noskuvies un paskatījies spogulī, viņš secināja, ka seja bija tāda pati kā parasti. Viņš izvēlējās krāšņu kaklasaiti un labākās drānas. Brokastoja vēlu.
Pelēkā debess draudēja ar lietu; nez kādēļ viņš bija iedomājies, ka debess vienmēr ir zila un saulaina. Pametot savu drēgno mitekli uz visiem laikiem, Arredondo dvēseli skāra viegla skumības vēsma. Priekšnamā viņš saskrējās ar mulati un atdeva tai pāri palikušos peso. Uz dzelzslietu veikala durvju slēdzenes viņš pamanīja sarkanīgus rombus un saprata, ka par šīm krāsām nebija domājis vairāk nekā divus mēnešus. Arredondo devās uz Sarandi ielu. Bija svētku laiks, cilvēki te nestaigāja.
Vēl nebija trīs, kad viņš ieradās Matrisa laukumā. Te Deum jau bija izskanējis; pa tempļa miklajiem kāpieniem nāca lejup laicīgo kungu, militāristu un garīdznieku bariņš. Uzmetot aci cilindriem, ko dažs labs > 7
vēl turēja rokā, greznajām uniformām, visiem šiem pozamentiem, ieročiem un tunikām, varēja rasties iespaids, ka šis bariņš ir liels; īstenībā tur bija ne vairāk par trīsdesmit cilvēkiem. Arredondo nejuta bailes, drīzāk jau tādu kā cieņu. Viņš apvaicājās klātesošajiem, kurš ir prezidents.
— Tas, kurš iet līdzās arhibīskapam, tas tur ar mitru un spieķi, — viņam atbildēja.
Arredondo izvilka ieroci un izšāva.
Idiarte Borda paspēra dažus soļus, nokrita uz sejas un skaidri pateica:
— Ar mani ir cauri.
Arredondo padevās varas pārstāvjiem. Vēlāk viņš paziņos:
— Es esmu kolorado un esmu lepns par to. Es nogalināju prezidentu tāpēc, ka viņš bija nodevis un
aptraipījis mūsu partiju. Es pametu gan draugus, gan līgavu, lai nebūtu līdzdalībnieku. Es nelasīju avīzes, lai neviens nevarētu teikt, ka mani iespaidojuši. Šis taisnīgais darbs ir tikai mans. Tagad tiesājiet mani.
Apmēram tā viss varēja notikt, bet varbūt tas nebija tik vienkārši; katrā ziņā tā es to iztēlojos.
DISKS
Esmu malkas cirtējs. Kā mani sauc, nav svarīgi. Būdele, kurā piedzimu un drīz miršu, gozējas meža malā. Runā, mežs stiepjoties līdz pat jūrai, kas ieskaujot visu zemi un pa kuru peldot koka mājas, tādas kā mana. Nezinu, neesmu redzējis. Neesmu bijis mežam otrā pusē. Vecākais brālis, kad vēl bijām bērni, lika zvērēt, ka pa abiem gāzīsim mežu tik ilgi, kamēr nepaliks neviens koks. Brālis ir miris, un man ir cits mērķis, ko lūkoju un lūkošu sasniegt. Rietumu pusē burbuļo upīte, kurā esmu iemācījies ķert zivis ar rokām. Mežā dzīvo vilki, bet vilki mani nebiedē, arī cirvis nekad nav pievīlis. Neesmu skaitījis, cik man ir gadu. Katrā ziņā daudz. Acis vairs nerāda. Ciematā, uz kuru vairs neeju, jo baidos apmaldīties, mani dēvē par skopuli. Bet ko gan var iekrāt malkas cirtējs mežā?
Sava namiņa durvis es aizveru ar akmeni, lai nepūš sniegu iekšā. Kādu vakaru izdzirdēju smagus, šļūcošus soļus; pie durvīm kāds klauvēja. Atvēru, un ienāca svešinieks. Tas bija vecs gara auguma vīrs, ietinies nonēsātā apmetnī. Seju vagoja dziļa rēta. Gadi vecajam vīram dāvāja vairāk no varenuma nekā no vārguma, lai gan bez kūjas atbalsta viņš laikam neiztiktu. Pārmijām pāris vārdu; tos es neatminos. Beidzot vecis bilda:
— Man nav sava pavarda, es guļu, kur pagadās. Esmu izstaigājis visu Saksiju.
Vārdi saderēja ar viņa vecumu. Ari mans tēvs vienmēr runāja par Saksiju; tagad cilvēki to sauc par Angliju.
Man bija maize un zivs. Ēšanas laikā nesarunājāmies. Ārā lija. Stūrīti, uz zemes grīdas, kur bija miris mans brālis, uzklāju no zvērādām viesim guļvietu. Pienāca nakts, un mēs aizmigām.
Kad izgājām no būdas, debesis jau metās gaišas. Lietus bija rimies, zemi klāja svaigi uzkritis sniedziņš. Vecim no rokām izšļuka spieķis, un viņš lika man to pacelt.
— Kāpēc gan lai es klausītu? — apvaicājos.
— Tāpēc, ka es esmu karalis, — viņš atbildēja.
Nodomāju, ka vecis bija jucis. Pacēlu spieķi un atdevu viņam. Vecis savādā balsī bilda:
— Es esmu sekhenu3 karalis. Esmu daudzas reizes vedis savu tautu smagās kaujās un uzvarējis, bet liktenīgajā stundā zaudēju karaļvalsti. Mani sauc Iserns, un esmu no Odina dzimtas.
— Es negodāju Odinu, — atteicu. — Es godāju Kristu.