— Taisnību sakot, nē, — skanēja nedaudz izbrīnīta cilvēka atbilde.
Gribēju zināt, pie kāda darba viņš strādā, un saņēmu atbildi, ka viņš kārtojot dzejoļu grāmatu, ko sauks “Sarkanās himnas”. Esot domājis arī par “Sarkanajiem ritmiem”.
— Kāpēc gan ne? — nopriecājos. — Varēsi atsaukties uz cienījamiem priekštečiem. Rubenam Dario ir zilais dzejolis, Verlēnam — pelēkā dziesma.1
Viņš nelikās zinis par manu piezīmi un paskaidroja, ka dzejoļu grāmatā būs apdziedāta cilvēku brālība. Mūsdienu dzejnieks nedrīkst pagriezt muguru savam laikam.
Mazliet padomāju un jautāju, vai viņš tiešām jūtas kā visu cilvēku brālis. Piemēram, brālis visiem sēru ceremoniju vadītājiem, visiem pastniekiem, visiem ūdenslīdējiem, visiem tiem, kas dzīvo ielas pāru numuru mājās, visiem, kas zaudējuši balsi utt. Viņš atbildēja, ka dzejoļi vērsīsies pie apspiesto un zemākās šķiras milzīgās masas.
— Tava apspiesto un zemākās šķiras masa, — atsaucos, — ir tukša abstrakcija. Šajā pasaulē dzīvo tikai indivīdi, ja te vispār kāds dzīvo. Vakardienas cilvēks nav šodienas cilvēks, sprieda kāds grieķis. Iespējams, ka mēs abi uz šī soliņa Ženēvā vai Kembridžā esam tam labākais pierādījums.
Ievērojami darbi iztiek bez ievērojamiem vārdiem, izņēmums varētu būt skarbās vēstures lappuses. Sirmgalvis uz nāves gultas pūlas atminēties kādu bērnībā nejauši manītu bildīti; kareivji pirms kaujas sarunājas par niekiem un seržantu. Mūsu tikšanās bija neticama, un, taisnību sakot, mēs tai nebijām gatavi. Kā par nelaimi spriedām tikai par literatūru, un es baidos, ka sarunāju tādas pašas blēņas kā žurnālistiem. Mans alter ego ticēja jaunu metaforu radīšanai vai izgudrošanai, savukārt es ticēju tām, kas ir būtiskas un radniecīgas manai dvēselei un ko iztēle ir jau atzinusi. Cilvēka novecošana un saulriets, sapņi un dzīve, laika un ūdens aiztecēšana. Es viņam izklāstīju šo viedokli, par kuru pēc vairākiem gadiem sarakstīju grāmatu.
Bet viņš tikpat kā neklausījās. Un piepeši ierunājās:
— Ja jūs esat bijis es, tad paskaidrojiet, kā tas ir iespējams, ka esat aizmirsis tikšanos ar pavecāku kungu 1918. gadā, kas jums apgalvoja, ka arī esot Borhess?
Par šādu sarežģījumu nebiju iedomājies.
— Varbūt gadījums bija tik neparasts, ka to centos izmest no atmiņas, — es nepārliecinoši bildu.
Tad viņš saņēmās, lai bikli jautātu:
— Un kā ir ar jūsu atmiņu?
Sapratu, ka jauneklim, kas vēl nebija pārkāpis divdesmit gadu slieksnim, vecis pāri septiņdesmit bija tikpat kā mironis.
— Atmiņa mēdz līdzināties aizmirstībai, taču pagaidām tiek galā ar uzdevumiem, ko tai uzticu. Es mācos anglosakšu valodu un neesmu pēdējais skolnieks klasē, — atbildēju.
Mūsu saruna bija pārāk ieilgusi, lai to uzskatītu par sapni.
Piepeši galvā iešāvās spoža doma.
— Es zinu, kā viegli un ātri pierādīt, ka tu mani nesapņo, — teicu. — Ieklausies labi dzejoļa rindā, kuru es atceros, bet kuru tu nekad neesi dzirdējis.
Un lēnām noskandēju slaveno rindu:
—L'hydre — univers tordant son corps écaillé d'astres. *
Jutu, ka jauneklis no izbrīna gandrīz pamirst. Viņš klusām atkārtoja teikumu, izbaudot katru žilbinošo vārdu.
— Jā, — viņš nopurpināja, — es tādu rindiņu nekad nesacerēšu.
Viktors Igo mūs bija satuvinājis.
Tagad atminos, ka pirms brīža viņš bija kaislīgi citējis Voltu Vitmenu — nelielu fragmentu, kurā Vitmens apraksta kādu divatā pavadītu nakti pie jūras, kurā bijis patiesi laimīgs.
— Ja jau Vitmens to apdziedājis, — es piebildu, — tas nozīmē, ka viņš pēc šādas nakts ļoti alcis, bet nav to piedzīvojis. Dzejolis iegūst, kad uzminam, ka tas ir ilgu atspoguļojums, nevis notikušā atstāstījums.
Jaunais cilvēks ieurbās manī acīm.
— Jūs viņu nepazīstat! — tas iesaucās. — Vitmens neprot melot!
Pusgadsimts dara savu. Ieklausoties mūsu — divu cilvēku ar nevienādu lasīšanas pieredzi un gaumi — sarunā, aptvēru, ka saprasties nebūs iespējams. Mēs bijām pārāk atšķirīgi un pārāk līdzīgi. Mēs nespējām vilties viens otrā, un tas sarežģī jebkuru sarunu. Smieklīgs otra pakaļdarinājums, tādi mēs bijām. Situācija bija slimīgi nedabiska un ilgi turpināties nevarēja. Bija veltīgi censties kaut ko pamācīt vai apstrīdēt, jo šim jauneklim bija lemts kļūt par mani.
Tajā brīdī atminējos Kolridža fantāziju, kurā viņa tēls sapnī ieklīst paradīzē, un viņam par pierādījumu notikušajam iedod ziedu. Viņš pamostas un redz, ka zieds ir blakus. Man ienāca prātā līdzīga viltība.
— Klausies, — es bildu. — Vai tev nav kāda nauda?
— Ir, — viņš atbildēja. — Vajadzētu būt divdesmit frankiem. Šovakar uzaicināju uz “Krokodilu” Simonu Jičlinski.
— Pasaki Simonām, ka viņš strādās par ārstu Karužā un izdarīs daudz laba...Tagad iedod vienu monētu.
Viņš izvilka no kabatas trīs sudraba eskudo un dažas sīkākas monētas. Nesaprazdams kāpēc, viņš pasniedza vienu sudraba monētu.
Savukārt es iedevu viņam vienu no tām nenopietnajām amerikāņu naudaszīmēm, kurām mēdz būt ļoti dažāda vērtība, bet kuras visas ir viena izmēra. Viņš to alkatīgi nopētīja.
— Nevar būt! — jauneklis iesaucās. — Uz tās ir gads —1974!
(Pēc dažiem mēnešiem uzzināju, ka uz Valsts bankas naudaszīmēm gadus nedrukā.)
— Tas viss ir neredzēts brīnums, — jauneklis ar pūlēm izdabūja. — Un brīnumainais biedē. Tos, kas pieredzēja Lācara augšāmcelšanos, droši vien pārņēma baisas šausmas.
Cilvēku nekas nespēj mainīt, secināju. Mūžīgās atsauces uz grāmatu gudrībām.
Viņš saplēsa sīkos gabalos naudaszīmi, bet monētu atstāja manā ziņā. Es to grasījos iesviest upē. Sudraba eskudo slaidais loks, nozūdot sudrabainos upes ūdeņos, dāvātu manam stāstam skaistu tēlu, bet liktenis bija lēmis citādi.
Es viņam atbildēju, ka divreiz piedzīvots brīnums vairs nav tik briesmīgs. Un ierosināju satikties nākamajā dienā pie šī paša soliņa, kas atrodas divos laikos un divās vietās.
Jauneklis nedomājot piekrita un, nepaskatījies pulkstenī, apgalvoja, ka viņš kavējas. Mēs abi gvelzām niekus, un abi zinājām, ka sarunas partneris melo. Teicu, ka arī man drīz nāks pakaļ.
— Nāks pakaļ? — viņš noprasīja.
— Jā. Kad sasniegsi manu vecumu, gandrīz pilnībā būsi zaudējis redzi. Varēsi saskatīt tikai kaut ko dzeltenīgu, tikai ēnas un gaismas. Bet neuztraucies. Pakāpeniska redzes zaudēšana nav tik traģiska. Kaut kas līdzīgs lēnam vasaras saulrietam.
Mēs atvadījāmies nesaskārušies. Nākamajā dienā uz tikšanos neaizgāju. Arī viņš diez vai atnāca. Esmu daudz lauzījis galvu par šo tikšanos, lai gan nevienam par to neesmu stāstījis. Manuprāt, esmu atradis izskaidrojumu. Tikšanās patiešām notika, bet šis otrs sarunājās ar mani sapnī un, pilnīgi iespējams, bija šo sapni aizmirsis. Es ar viņu sarunājos nomodā, un šīs atmiņas man joprojām neliek mieru.
Jā, šis otrs mani redzēja sapnī; taisnību sakot, ne gluži mani. Tas, ko viņš nosapņoja, — un to es saprotu tikai tagad — bija gada skaitlis uz dolāra zīmes.
ULRIKA
Hann tekr sverthit Gram ok leggr i methal theira bert.2
Volsunga Saga, 27
Šis stāsts būs godīgs pret īstenību, katrā ziņā pret to īstenību, ko glabā mana atmiņa, bet tas ir tas pats. Notikumi risinājās gluži nesen, bet es zinu, ka literārā tradīcija ir arī tradīcija, kas mudina iestarpināt nebūtiskus sīkumus un paspilgtināt būtisko. Vēlos pavēstīt par tikšanos ar Ulriku (neuzzināju viņas uzvārdu un diez vai kādreiz uzzināšu) Jorkas pilsētā. Notikumu hronika aptvers vienu vakaru un vienu rītu.