Viņš turpināja, it kā nebūtu neko dzirdējis:
— Es staigāju izsūtījuma ceļus, bet joprojām esmu karalis, jo man ir disks. Gribi to redzēt?
Viņš pavēra kaulainās rokas plaukstu. Tur nekā nebija. Plauksta bija tukša. Tajā brīdī es aptvēru, ka viņš vienmēr bija turējis plaukstu ciet.
— Patausti to! — vecis mudināja, cieši veroties acis.
Mazliet jau aizdomīgi ar pirkstu galiem es pieskāros veča plaukstai. Sajutu kaut ko vēsu, samanīju tādu kā mirdzumu. Plauksta acumirkli sažņaudzās. Es neko neteicu. Vecis pacietīgi turpināja stāstu, runājot kā ar bērnu:
— Tas ir Odina disks. Tam ir tikai viena puse. Pasaulē nav otras lietas, kurai būtu tikai viena puse. Kamēr tas būs manā rokā, es būšu karalis.
— Vai tas ir no zelta? —jautāju.
— Nezinu. Tas ir Odina disks, un tam ir tikai viena puse.
Piepeši jutu alkatīgu vēlmi dabūt disku. Ja tas būtu mans, es to pārdotu par zelta stieni vai kļūtu par karali.
— Manā būdā ir paslēpts čemodāns ar naudu. Tās ir zelta monētas un mirdz kā cirvis. Atdod man Odina disku, un es tev atdošu čemodānu ar naudu, — piedāvāju vecajam klaidonim, kuru ienīstu vēl tagad.
— Negribu, — tas cieti noteica.
— Tādā gadījumā, — es bildu, — ej savu ceļu!
Vecis pagrieza man muguru. Ar vienu cirvja triecienu pa pakausi bija gana, lai vecis sašūpotos un sabruktu. Krītot pavērās viņa plauksta un gaisā kaut kas iemirdzējās. Šo vietu es kārtīgi iezīmēju ar cirvi un veci aizvilku līdz upītei, kas bija izgājusi no krastiem. Tur es viņu iegrūdu.
Atgriezies mājās, sāku meklēt disku. Ta nekur nebija. Ta es to meklēju jau vairākus gadus.
SMILŠU GRĀMATA
..thy rope ofsands.4 Džordžs Herberts (1593-1623)
Līniju veido bezgalīgs punktu skaits; plakni — bezgalīgs līniju skaits; grāmatas sējumu — bezgalīgs plakņu skaits; grāmatu grāmatas sējumu — bezgalīgs grāmatu skaits... Tomēr nē, šis more geometrico5 noteikti nav labākais veids, kā sākt stāstu. Šodien ir pieņemts, ka jebkurš fantastisks stāsts sākas ar apgalvojumu, ka tas ir patiess; taču mans stāsts IR patiess.
Es dzīvoju viens kāda nama ceturtajā stāvā Bel-grano ielā. Pirms dažiem mēnešiem kādā pēcpusdienā pie durvīm atskanēja klauvēšana. Es atvēru, un ienāca svešinieks. Garš vīrietis izplūdušiem sejas pantiem. Varbūt vainīga bija mana tuvredzība. Visa viņa āriene liecināja par sirdsšķīstu dvēseli un nabadzību. Ģērbies viņš bija pelēkās drēbēs un rokā nesa pelēku ceļasomu. Acumirklī nopratu, ka šis vīrs ir ārzemnieks. Sākumā
noturēju viņu par sirmgalvi, vēlāk ievēroju, ka mani maldinājuši viņa pašķidrie, gaišie mati, gandrīz balti kā skandināviem. Sarunā, kas nevarēja būt garāka par stundu, noskaidroju, ka viņš ir no Orknejas salām.
Pamāju uz krēslu. Virs kavējās ar sakāmo. No viņa plūda grūtsirdība tāpat kā tagad no manis.
— Es pārdodu Bībeles, — vīrs beidzot teica.
— Sajā namā atrodas vairākas Bībeles angļu valodā, starp citu, ari pirmā, Džona Viklifa Bībele, — ne bez pārākuma vīpsnas attraucu. — Vēl man ir Sipriano de Valares un Lutera Bībeles, šī pēdējā ir vissliktākā no literārā viedokļa, kā ari viens eksemplārs latiņu Vulga-tas. Kā redzat, Bībeles nav gluži tas, kā man trūktu.
Brīdi paklusējis, svešinieks atbildēja:
— Es pārdodu ne tikai Bībeles. Man ir kāda svēta grāmata, kas jūs, iespējams, interesētu. Es to iegādājos tālajā Bikanirā.
Viņš atvēra ceļasomu un uzlika grāmatu uz galda. Tas bija astotdaļlapas sējums, iesiets auduma vākos. Nebija šaubu, ka to skārušas ļoti daudzas rokas. Es to rūpīgi apskatīju; mani pārsteidza tās lielais svars. Uz muguriņas bija rakstīts: Holy Writ*, pašā apakšā — Bombay.
— Acīmredzot deviņpadsmitā gadsimta izdevums, — piezīmēju.
— Nezinu, nekad neesmu zinājis, — skanēja atbilde.
Vēru vaļā uz labu laimi. Burti man bija sveši. Lappuses, kas man šķita ļoti nolietotas, sliktā tipogrāfijā bija apdrukātas divās slejās, līdzīgi kā Bībelē. Teksts bija saspiests un sakārtots pantos. Lappušu augšējā stūrī bija arābu cipari. Ievēroju, ka pēc pāra lappuses, piemēram, 40 514, sekoja nepāra lappuse — 999. Pāršķīru, un nākamās lappuses numerāciju veidoja astoņu ciparu skaitlis. Tajā bija arī neliels zīmējums, kādi mēdz būt vārdnīcās: ar tintes spalvu neveikli, gluži kā ar bērna roku, uzvilkts enkurs.
Tajā brīdī svešinieks teica:
— Ieskatieties labi. Jūs nekad to vairs neredzēsiet.
Ne balss tonis, bet pats apgalvojums ietvēra tādus
kā draudus.
Iegaumēju šo vietu un aizvēru sējumu. Un tūlīt atvēru. Lapu pēc lapas meklēju enkuru, bet veltīgi. Lai slēptu mulsumu, teicu:
— Ir runa par rakstiem kādā no Indostānas valodām, vai ne?
-Jā-
Tad viņš pieklusināja balsi, it kā gribot uzticēt noslēpumu:
— Es to dabūju kādā līdzenuma ciemā, samainīju pret dažām rūpijām un Bībeli. Tas īpašnieks neprata lasīt. Manuprāt, viņš šo Grāmatu Grāmatu uzskatīja par amuletu. Viņš piederēja pie viszemākās kastas; cilvēki nedrīkstēja uzkāpt pat viņa ēnai, lai nenotiktu nelaime. Viņš paskaidroja, ka tā ir “Smilšu grāmata”, jo, tāpat kā smiltīm, tai nav ne sākuma, ne beigu.
Viņš lūdza, lai atrodu pirmo lappusi.
Uzliku kreiso roku uz titullapas, cieši piespiedu īkšķi pie rādītājpirksta un atvēru grāmatu. Mani pūliņi bija nesekmīgi, vienmēr starp titullapu un pirkstiem iegūla vairākas lappuses. Šķita, ka tās izplauka no grāmatas.
— Tagad mēģiniet atrast beigas.
Arī tas man neizdevās; spēju vien aizlauztā balsī nopurpināt:
— Tas nav iespējams.
Joprojām pieklusinātā balsī Bībeles tirgotājs teica:
— Nav iespējams, bet ir. Šīs grāmatas lappušu skaits vienāds bezgalībai. Neviena nav pirmā, un neviena nav pēdējā. Es nespēju izskaidrot, kāpēc grāmatas lappuses numurētas tik patvaļīgi. Iespējams, lai norādītu, ka bezgalīgas rindas locekļiem var būt jebkurš kārtas numurs.
Tālākās pārdomas tirgotājs pavēstīja visnotaļ skaļi:
— Ja telpa ir bezgalīga, mēs varam atrasties jebkurā telpas punktā. Ja laiks ir bezgalīgs, mēs varam atrasties jebkurā laika punktā.
Viņa spriedumi mani kaitināja.
—Jūs esat ticīgais, vai ne? —jautāju.
—Jā, prezbiterānis. Mana sirdsapziņa ir tīra. Esmu pārliecināts, ka iezemieša velnišķīgās grāmatas apmaiņa pret Mūsu Kunga rakstiem nebija blēdība.
Teicu, lai nešausta sevi; apvaicājos, vai viņš mūsu pusē ir tikai caurbraucot. Svešinieks atbildēja, ka pēc dažām dienām grasoties atgriezties dzimtenē. Tad arī uzzināju, ka viņš ir skots no Orknejas salām. Atzinos, ka Stīvensons un Hjūms man likuši iemīlēt Skotiju.
— Vēl jānosauc Robijs Bērns, — viņš palaboja.
Kamēr sarunājāmies, es ne mirkli nepārstāju pētīt bezgalīgo grāmatu. Tēlotā vienaldzībā painteresējos:
— Jūs šo ārkārtīgi saistošo eksemplāru piedāvāsiet Britu muzejam?
— Nē, es to piedāvāju jums, — viņš atteica un nosauca lielu summu.
Godīgi atbildēju, ka tāda summa man nav pieejama, un iegrimu domās. Jau pēc dažām minūtēm mans plāns bija gatavs.
— Es jums piedāvāju apmaiņu, — sacīju. —Jūs šo sējumu ieguvāt par dažām rūpijām un Svētajiem Rakstiem; es jums piedāvāju visu savu pensiju, ko tikko saņēmu, un Viklifa Bībeli gotu burtiem. To es mantoju no vecākiem.
— A black letter Wiclif!6 — svešinieks čukstus novilka.