Jau minēju, ka esmu viens. Pirms dažām dienām
dzīvokļa kaimiņš, kam biju izstāstījis par Ferminu Egurenu, atnesa ziņu, ka šis vīrs bija miris Puntadeles-tes pilsētā.
Lai gan šis vīrs nebūt nebija mans draugs, viņa nāve nebeidza skumdināt mani. Es zinu, ka esmu palicis viens, es — vienīgais tālā notikuma noslēpuma glabātājs, kuram vairs nebūs neviena, ar ko dalīties atmiņās par Kongresu. Esmu palicis pēdējais Kongresa dalībnieks. Jā, par dalībniekiem sevi var saukt visi cilvēki, nav uz mūsu planētas neviena, kas tāds nebūtu, bet es esmu dalībnieks mazliet citādā ziņā. Es zinu, ka esmu Kongresa dalībnieks, un tas mani atšķir no neskaitāmajiem kolēģiem šodien un rīt. Taisnība, 1904. gada 7. februārī mēs zvērējām pie vissvētākā — un kas gan varētu būt svēts uz šīs zemes vai kas gan tāds nevarētu būt? — nestāstīt par Kongresa vēsturi, taču nevar noliegt, ka atzīšanās zvēresta pārkāpšanā piederas stāstam par Kongresu. Mazliet neskaidrs paziņojums, bet es ceru, ka tas aizdegs ziņkārības liesmiņu manos iespējamos lasītājos.
Jebkurā gadījumā apzinos, ka esmu uzņēmies grūtu pienākumu. Turklāt nekad dzīvē, pat ne vēstuļu formā, neesmu ķēries pie vēstījuma žanra, un stāsts, ko grasos pierakstīt, ir pilnīgi neticams — bez šaubām, tas liek saķert galvu. Kā radīta šādam rakstu darbam būtu nepelnīti aizmirstā dzejnieka Hosē Fernandesa Iralas, “Kapakmeņu” autora, spalva, diemžēl ir jau par vēlu. No brīva prāta nesagrozīšu notikumus, bet nojaušu, ka laiskums un iesācēja neveiklība ieviesīs ne vienu vien kļūdu.
Precīzi datumi neko neizsaka. Atcerēsimies vien to, ka esmu ieradies no savas dzimtās provinces Santafē 1899. gadā. Nekad neesmu atgriezies; pie Buenosaire-sas, pilsētas, kas mani neuzrunā, esmu pieradis, tāpat kā pierod pie savas miesas vai vecas kaites. Nekādi ne-saskumstot, paredzu, ka mana nāve vairs nav aiz kalniem, un acīmredzot ir pēdējais brīdis pievilkt grožus tieksmei aizklīst no tēmas un kaut ko pastāstīt.
Gadi mūsu būtību nepārvērš — tiem, kam tāda ir; apsvērumi, kas kādu vakaru lika doties uz Pasaules Kongresu, bija tādi paši, kas jaunībā sauca ierasties “Pēdējās Stundas” redakcijā. Nabaga provinces zēnam avīžnieka liktenis varētu šķist ļoti romantisks, tāpat kā nabaga galvaspilsētas zēnam romantisks varētu šķist gaučo vai lauku viensētas algādža liktenis. Taču es ne-svilstu no kauna, ka gribēju kļūt par žurnālistu, kura ikdiena man šodien šķiet pliekana. Atceros sava kolēģa Fernandesa Iralas sacīto, ka žurnālists raksta aizmirstībai, bet viņš vēlas rakstīt laikam un atmiņai. Toreiz viņš jau bija izkalis — šo vārdu lietoja visi — dažus lieliskus sonetus, kas vēlāk ar vienu otru nenozīmīgu labojumu iekļuva “Kapakmeņu” lappusēs.
Nevaru precizēt, kad pirmo reizi dzirdēju par Kongresu. Iespējams, tas bija tovakar, kad kasieris man izmaksāja pirmo mēnešalgu un es, vēlēdamies nosvinēt šo pierādījumu, ka Buenosairesa mani bija pieņēmusi, uzaicināju Iralu vakariņās. Tas atteicās ar aizbildinājumu, ka nedrīkstot nokavēt Kongresu. Tūlīt sapratu, ka nebija runa par augstprātīgo celtni ar kupolu, kas slējās spāņu apdzīvotās avēnijas pašā vidū, bet par kaut ko noslēpumainu un svarīgu. Ļaudis bieži pieminēja Kongresu, daži ar atklātu žulti, citi čukstus, vēl citi ar ziņkāri vai satraukumu, bet neviens, esmu pārliecināts, neko nezināja. Pagāja dažas sestdienas, un Irala mani uzaicināja nākt līdzi. Nepieciešamās formalitātes, viņš pavēstīja, esot nokārtotas.
Bija deviņi vai desmit vakarā. Tramvajā Irala paskaidroja, ka sagatavošanas sapulces notiek sestdienās un ka dons Alehandro Glenkoe, iespējams, vārdu sakritības aizkustināts, dokumentus jau bija parakstījis. Mēs iegājām Gasa konditorejā. Kongresa dalībnieki, piecpadsmit vai divdesmit cilvēki, bija sasēdušies ap lielu galdu; nezinu, vai skatuve bija īstenībā vai to pielika klāt mana atmiņa. Nekad agrāk nesastapto prezidentu pazinu jau pirmajā brīdī. Dons Alehandro bija cienījams kungs atklātu seju, pelēkām acīm un sirmot sākušu iesarkanu bārdu. Es viņu vienmēr redzēju tumšos, garos svārkos, sēžot viņš rokas salika kopā un atbalstījās uz spieķa. Liela auguma plecīgs vīrs. Pa kreisi no viņa bija ievērojami jaunāks vīrietis, arī sarkanmatis; jaunekļa cirtu uzbrūkošā krāsa atgādināja uguns liesmas, senjora Glenkoes bārda — koku lapas rudenī. Pa labi viņam bija jaunietis iegarenu seju un neparasti zemu pieri, ģērbies kā dendijs. Visi klātesošie bija pasūtījuši kafiju, viens otrs arī absintu. Manu uzmanību tūlīt piesaistīja sievietes, vienas pašas starp tik daudziem vīriešiem, klātbūtne. Galda otrā galā sēdēja desmit gadu vecs bērns jūrnieku kreklā, viņš ilgi nedomāja un iesnaudās. Te bija arī kāds protestantu mācītājs, divi ebreji, kļūdīties nebija iespējams, un kāds melnādainais ar zīda kaklautu un apspīlētās drānās, viens no tiem piparbodīšu ākstiem. Melnādainajam un bērnam priekšā bija tasītes ar šokolādi. Citus neatminos, vēl tikai senjoru Marselo de Maso, lielisku sarunu partneri un apbrīnojami pieklājīgu kungu, diemžēl mums vairs nebija lemts tikties. Esmu saglabājis kādas tikšanās reizes nobružātu, nepilnīgu fotogrāfiju, kuru tomēr nepublicēšu, jo laikmeta ģērbi, matu ērkuļi un ūsas tai piešķirtu izsmejošu un pat nožēlojamu auru, kas nepatiesi izkropļotu ainu. Ikvienam ļaužu grupējumam piemīt nosliece radīt savu runas manieri, savas paražas; Kongress, kas man vienmēr bija licies tāds kā sapnis, šķiet, vēlējās panākt, ka tā biedri savus mērķus un pat savu kolēģu vārdus un uzvārdus izzinātu pamazām, soli pa solim. Visnotaļ drīz aptvēru, ka uzdot jautājumus nebija mans pienākums, un es atturējos iztaujāt arī Fernandesu Iralu, kas pats neko nestāstīja. Es neizlaidu nevienu sestdienu, bet pagāja vismaz pāris mēnešu, iekams sāku kaut ko saprast. Kopš otrās sapulces par manu galda kaimiņu bija kļuvis Donalds Vrens, Dienvidu dzelzceļa inženieris, kas man pasniedza angļu valodas stundas.
Dons Alehandro runāja ļoti maz; ap galdu sēdošie nevērsās tieši pie viņa, bet bija nojaušams, ka stāstīja viņam un gaidīja viņa piekrišanu. Pietika ar sirmā kunga nesteidzīgu rokas mājienu, lai sarunas tēma tiktu mainīta. Pamazām noskaidroju, ka sarkanmati prezidentam kreisajā pusē sauc amizantā vārdā, par Tvirlu5.