Atmiņā iespiedusies viņa nedrošā gaita, kas dažkārt piemīt ļoti gariem cilvēkiem — viņš staigāja, uzmetis kūkumu, it kā tam reibtu galva no sava auguma. Atceros, viņa pirksti mēdza spēlēties ar vara kompasu, ko viņš reizēm aizmirsa uz galda. 1914. gada beigās sarkanmatis krita kā ierindnieks kādā Iru armijas kājnieku pulkā. Tas, kurš prezidentam allaž sēdēja labajā pusē, jauneklis ar zemo pieri, bija Fermins Egurens, prezidenta radinieks. Esmu vīlies reālisma paņēmienos, nezinu nevienu samākslotāku žanru par reālismu, tāpēc atklāšu vienā paņēmienā visu, ko izdibināju tikai ilgā laikā. Vispirms gan vēlos lasītājam atgādināt, kādā situācijā toreiz atrados. Tatad es biju nabadzīgs zēns no Kasildas, zemnieku dēls, kurš nesen bija ieradies Buenosairesā un vienā mirklī iesviests, tā es jutos, pašu slēptāko pilsētas — un, kas zina, varbūt pasaules — notikumu virpulī. Pagājis turpat pusgadsimts, un es joprojām izjūtu šo sākotnējo apžilbumu, kas, protams, manā dzīvē nebija pēdējais.
Te būs daži fakti, uzskaitīšu tos pavisam īsi. Mūsu prezidents dons Alehandro Glenkoe bija lielu zemju īpašnieks austrumu pusē6, viņa lauku saimniecība robežojās ar Brazīliju. Viņa tēvs, pēc izcelsmes aberde-nietis, bija nogruntējies mūsu kontinentā pagājušā gadsimta vidū. Šis kungs bija atvedis līdzi kādu simtu grāmatu, un uzdrošinos sacīt, ka tās bija vienīgās, kuras dons Alehandro savas dzīves laikā bija lasījis. (Runāju par šīm dažāda satura grāmatām, kuras pats esmu turējis rokās, tāpēc, ka vienā no tām meklējamas mana stāsta saknes.) Nomirstot pirmais, Glenkoe atstāja meitu un dēlu, kurš vēlāk kļuva par mūsu prezidentu. Meita apprecējās ar kādu Egurenu un kļuva par Fer-mina māti. Dons Alehandro reiz sapņoja kļūt par deputātu, bet politiskie līderi viņam aizcirta durvis uz Urugvajas Kongresu. Tad cilvēks iekaisa un nolēma dibināt citu Kongresu ar visplašāko pārstāvniecību. Kādas Kārlaila grāmatas mutuļojošo notikumu lappusēs viņš bija lasījis par tāda Anaharsisa Klotsa, Saprāta dievietes pielūdzēja, likteni — nostājies trīsdesmit sešu ārzemnieku galvgalī, viņš Parīzes asamblejai vēstīja, ka “sludina visas cilvēces vārdā”. Sī karstgalvja iedvesmots, dons Alehandro aizrāvās ar domu organizēt Pasaules Kongresu, kurā būtu pārstāvēti visi cilvēki no visas pasaules. Par sagatavošanās sapulču centru tika izraudzīta Gasa konditoreja; kongresa atvēršanas svētki bija ieplānoti pēc četriem gadiem, un tiem vajadzēja notikt dona Alehandro lauku saimniecībā. Mūsu prezidents, tāpat kā daudzi urugvajieši, nebija Artigas piekritējs un jūsmoja par Buenosairesu, bet noteikti vēlējās, lai Kongress pulcētos viņa dzimtenē. Interesanti, ka sākotnēji noteiktie termiņi tika ievēroti gandrīz ar brīnumainu precizitāti.
Sākumā mēs visi saņēmām pieklājīgas komandējuma naudas, bet sirdīs kūsājošā degsme panāca, ka Fernandess Irala, tikpat nabadzīgs kā es, atteicās no pabalsta, un viņa piemēram sekoja citi. Piemērs izrādījās svētīgs, jo palīdzēja graudus atdalīt no pelavām;
kongresmeņu skaits samazinājās un palika tikai uzticamākie. Vienīgais algotais amats bija mūsu sekretārei Norai Erfjordai, kurai nebija citu ienākumu un kuras darbs bija smags. Iestādes, kas aptver visu zemeslodi, dibināšana nav joka lieta. Vēstules un telegrammas, aizsūtītās un saņemtās, plūda straumēm vien. Atbalsta vārdi nāca no Peru, Dānijas un Indostānas. Kāds bolī-vietis vēstīja, ka viņa dzimtenei izpalikusi pieeja pie jūras, un šo sāpīgo trūkumu vajadzētu izvirzīt par pirmo debašu tēmu.
Tvirls, kurš izcēlās ar spīdošu prātu, ievēroja, ka Kongress izvirzījis filozofiskas dabas jautājumu, ko būtu grūti atrisināt. Iecerēt asambleju, kas pārstāv visas pasaules ļaudis, nozīmē precizēt Platona arhetipu skaitu, bet tā bija mīkla, kas gadsimtiem ilgi mulsinājusi domātājus. Viņš ieminējās, ka dons Alehandro Glenkoe — lai nebūtu tālu jāmeklē — varētu pārstāvēt zemes īpašniekus, kā arī visus austrumniekus un lielos priekštečus, un sarkanbārdaiņus, un tos, kas sēž krēslos. Nora Erfjorda bija norvēģiete. Ko viņa pārstāvēs — sekretāres, norvēģietes vai vienkārši jaukas sievietes? Vai pietika ar vienu inženieri, kas pārstāvētu visus inženierus, tajā skaitā no Jaunzēlandes?
Šķiet, ka tieši šajā brīdī iejaucās Fermins.
,— Ferri mums pārstāv visus gringo! — tas ierēcās smieklos.
Dons Alehandro uz viņu bargi paskatījās un uzsvērti rāmi bilda:
— Senjors Ferri mums pārstāv emigrantus, kuru darbs veicina valsts uzplaukumu.
Fermins Egurens mani neieredzēja ne acu galā. Viņa lielmanlba izpaudās ļoti dažādi: redzi, es esmu austrumnieks, redzi, es esmu kreols, redzi, es patiku visām sievietēm, redzi, man ir visdārgākais šuvējs, redzi, es esmu cēlies — bet to es nekādi nesapratu — no baskiem. Manā izpratnē šie ļaudis vēstures nomalē nav darījuši neko citu kā vien slaukuši govis.
Mūsu naidīgumu nostiprināja kāds gluži ikdienišķs notikums. Pēc kārtējās sapulces Egurens piedāvāja brītiņu izklaidēties Hunina ielā. Viņa piedāvājums man nešķita pievilcīgs, bet es piekritu, lai nebūtu jāklausās parastās dzēlības. Mēs gājām kopā ar Fernandesu Iralu. Ejot laukā no nama, saskrējāmies ar kādu milzeni. Egurens, mazliet vairāk ieķēris, viņu pagrūda. Svešinieks mums aizšķērsoja ceļu un teica:
— Tam, kurš gribēs tikt ārā, būs jātiek garām šim nazim!
Atceros tērauda asmens zibsni priekšnama pustumsā. Egurens pārbijies atsprāga atpakaļ. Es arī nejutos īsti labi, bet naids izrādījās stiprāks par bailēm. Pabāzu roku aiz žaketes atloka, it kā meklēdams ieroci, un cieti noteicu:
— Nokārtosim to uz ielas!
— Šādi vīri man patīk! Ta bija pārbaude, draugs! — svešinieks atbildēja, bet nu jau citā balsī.
Un labvēlīgi iesmējās.
— Nezinu gan, kurš te jums ir draugs! — atcirtu, un mēs aizgājām.
Vīrietis ar nazi iegriezās ielasmeitu mājā. Vēlāk man teica, ka viņu sauc par Tapiu vai Paredesu, vai kaut kā tā un ka viņam ir dauzoņas slava. Jau uz ietves Irala, kas bija turējies braši, uzsita man uz pleca un jūsmīgi paziņoja:
— Starp mums trijiem tikai viens bija īsts musketieris! Lai dzīvo d’Artanjans!
Es biju liecinieks Fermina Egurena vājumam, un viņš to nemācēja piedot.
Tagad, diemžēl tikai tagad, sākas mans stāsts. Iepriekšējās lappusēs ir aprakstīti vienīgi apstākļi, kādus liktenis vai gadījums bija sarūpējis, lai varētu notikt kaut kas neticams, kaut kas tāds, ko otrreiz, iespējams, nepiedzīvošu. Visu notikumu centrā allaž bija dons Alehandro Glenkoe, bet pakāpeniski un ne bez izbrīna un satraukuma sapratām, ka mūsu patiesais prezidents bija Tvirls. Šis savdabis degošām ūsām glaimoja ne tikai Glenkoem, bet arī Ferminam Egurenam un to darīja tik uzkrītoši un skaļi, it kā gribētu pajokot, līdz ar to izglābdams savu godu. Glenkoe ļoti lepojās ar savu bagātību; Tvirls ātri apķērās, ka pietika ieminēties par kāda projekta sasodīti augstām izmaksām, kas diez vai viņiem būtu pa kabatai, lai Glenkoe projektu atbalstītu. Ta vien šķiet, ka sākumā Kongresa vārds bija tikai tukša skaņa, bet Tvirls cēla un cēla priekšā nebeidzamas paplašināšanās iespējas, ko dons Alehandro vienmēr finansēja. Bija tāda sajūta, ka tu atrodies vidū nepārtraukti pieaugošam aplim, kas bezgalīgi paplašinās un attālinās. Tvirls, piemēram, paziņoja, ka Kongress nevarot iztikt bez labu izziņas grāmatu bibliotēkas. Kādā grāmatu veikalā strādājošais Nierenšteins mums sagādāja Justusa Pertesa atlasus un dažādas apjomīgas enciklopēdijas, sākot ar Pllnija Historia na-turalis un Vincenta no Boves Speculum līdz slaveno franču enciklopēdistu valdzinošajiem labirintiem, Bri-tannica, kā arī Pjēru Larussu, Brokhauzu, Larsenu, Montaneru un Simonu. Atceros, kādā pazemībā manas rokas glāstīja kādas ķīniešu enciklopēdijas sirmos sānus, ar otu daiļi izvilkto hieroglifu zīmes, kas man šķita noslēpumainākas par leoparda ādas plankumiem. Es vēl nenojautu, kādu galu šīs grāmatas ņems un ka man it nemaz nebūs to žēl.