Pret mani un Fernandesu Iralu dons Alehandro izturējās ar siltumu, varbūt tāpēc, ka mēs bijām vienīgie, kas viņam neglaimoja. Viņš mūs ielūdza dažas dienas pavadīt fazendā La Caledonia, kur vaiga sviedros strādāja ķieģeļu licēji.
Pēc ilgas kuģošanas augšup pa upi un lavierēšanas ar plostu, gaismai austot, izkāpām līča otrā pusē. Turpmākās naktis nācās pārlaist noplukušās bodelēs, vērt vaļā un ciet daudzus jo daudzus Kučiljas Negras žogu vārtiņus. Mēs ceļojām vecmodīgos ratos ar diviem riteņiem; lauki izskatījās lielāki un klajāki nekā miestiņā, kur biju dzimis.
Par fazendu man prātā joprojām divi iespaidi: tas, ko biju iztēlojies, un tas, ko beidzot ieraudzīju pats savām acīm. Pilnīgi nepamatoti, gluži kā sapnī, biju sa-fantazējis neiespējamu salikumu no Santafē līdzenuma un Aguasas Korjentesas pils. Bet La Caledonia bija garumā izstiepusies nededzinātu ķieģeļu māja ar divslīpju salmu jumtu un slēgtu galeriju gar sienu. Varēja redzēt, ka māja celta pamatīgi, ilgam laikam. Grubuļainie mūri biezumā sasniedza turpat vienu varu7, durvis bija pavisam šauras. Iestādīt kādu koku pie mājas nevienam nebija ienācis prātā. Pirmie un pēdējie saules stari sitās tieši logos. Aploki bija no akmens; ragulopu ganāmpulks liels un izkāmējis, savēlušās zirgu astes stiepās līdz zemei. Pirmo reizi uzzināju, kā garšo tikko kauta lopa gaļa. Strādnieki nēsāja līdzi sausiņu kules; darbu uzraugs vēlāk atzinās, ka svaigu maizi nav redzējis. Irala apjautājās, kur ir labierīcības, un dons Alehandro lepnu rokas mājienu norādīja uz visu pasauli. Naktī spīdēja mēness; izgāju mazliet ārā un biju pārsteigts, ka apkārtni pieskata nandu.
Karstums bija neizturams, tas neatslāba arī naktī, un visi prātoja par vēsāku stūrīti. Istabiņu bija daudz un zemas, izskatījās kā pamestas; mums tika atvēlēta istaba dienvidu pusē, un tajā bija divas mazas gultas, kumode ar mazgājamo bļodu un sudraba krūka. Grīda bija no zemes.
Nākamajā dienā aizgāju uz bibliotēku un sameklēju Kārlaila sējumus, lai iepazītos ar lappusēm, kas slavināja sludinātāju visas cilvēces vārdā — Anaharsisu Klotcu, jo tieši viņš man bija sagādājis šo rītu un vientulību. Pēc brokastīm, kas bija tādas pašas kā vakariņas, dons Alehandro mums izrādīja savus darbus. Kādu jūdzi pieveicām jāšus pa klaju lauku. Irala, kura jāšanas māka raisīja bažas, piedzīvoja nepatīkamus brīžus; uzraugs tomēr bez jebkāda smaida atzina:
— Pilsētnieks tiek zemē ļoti labi!
Darbalauku ieraudzījām jau pa gabalu. Ap divdesmit vīru bija uzslējuši kaut ko līdzīgu sagrautam amfiteātrim. Atceros sastatnes un kāpnes, caur kurām vīdēja zila debess.
Vairākas reizes mēģināju uzsākt valodas ar gaučo vīriem, bet pūliņi bija velti. Viņi kaut kā nojauta, ka esmu no citas pasaules. Gaučo savā starpā izmeta skopus vārdus pa brazīliešu modei lauzītā spāņu mēlē. Viņu dzīslās ritēja indiāņu un melnādaino asinis, to varēja redzēt. Spēcīgi un zema auguma; La Caledonia es biju garš vīrs, pirmo reizi mūžā. Gandrīz visiem kājās bija čiripas8 un dažiem — arī bombačas9. Šiem gaučo nebija nekā kopēja ar Ernandesa vai Rafaela Obligado aprakstītajiem mūžīgajiem cietējiem. Sestdienās, sadzērušies spirtoto, tie laida spalvas pa gaisu par katru sīkumu. Te nebija nevienas sievietes, un es nekad nedzirdēju skanam ģitāru.
Taču vairāk par šiem pierobežas vīriem mani saistīja neticamās pārmaiņas, kas bija notikušas ar donu Alehandro. Buenosairesā nosvērts pretimnākošs kungs, La Caledonia bargs klana barvedis, tāds pats kā viņa senči. Svētdienu rītos viņš lasīja algādžiem Svētos rakstus, tie, protams, nesaprata ne pušplēsta vārda. Kādu vakaru darbu uzraugs, jauns puisis, kas amatu bija mantojis no tēva, atskrēja ar ziņojumu, ka kāds no jauniņajiem un kāds no vecajiem algādžiem saķērušies ar nažiem. Dons Alehandro lēnām pieslējās kājās.
Ieradies trača vietā, viņš noņēma no pleca šauteni, ko allaž nēsāja līdzi, atdeva to uzraugam, kuram, šķiet, drebēja kājas, un pavēra ceļu starp asmeņiem. Acumirklī dzirdēju pavēli:
— Nometiet nažus, puiši!
Un tikpat mierīgā balsī piebilda:
— Tagad paspiediet viens otram roku un liecieties mierā. Man te jezga nav vajadzīga!
Vīri paklausīja. Nākamajā dienā uzzināju, ka dons Alehandro uzraugu bija atlaidis.
Mani sāka mocīt vientulība. Bailes, ka nekad neatgriezīšos Buenosairesā. Nezinu, vai Fernandess Irala juta ko līdzīgu, bet mēs bieži sākām atcerēties Argentīnu un domājām, ko darīsim atgriežoties. Mani pārsteidza vārtu lauvas Huhui ielā vai gaismiņa pie kāda veikala ar neskaidru topogrāfiju, nekad tās nebija parastas, bieži redzēta' '"-tas. Es esmu labs jātnieks; par ieradumu kļuva uzlēkt zirgā un aplaist lielāku līkumu. Vēl tagad atceros plankumaino melni, kuru mēdzu apseglot un kurš jau būs miris. Ta vien šķiet, ka reiz pēcpusdienā vai pavēlāk vakarā nokļuvu Brazīlijā, jo robežas līniju iezīmēja vien pāris robežstabu.
Biju jau iemācījies neskaitīt dienas, kad dons Alehandro agrā pievakarē negaidīti brīdināja:
— Tagad iesim gulēt. Rīt izbraucam ar pirmo rasu.
Laižoties lejup pa upi, es jutos tik laimīgs, ka par
La Caledonia domāju ar mīļumu.
Atjaunojām sestdienu sapulces. Jau pirmajā reizē Tvirls lūdza vārdu. Ievērojot parasto puķaino retoriku, viņš paziņoja, ka Pasaules Kongresa bibliotēka nedrīkst apmierināties tikai ar izziņas literatūru un ka nelikša-nās zinis par visas pasaules tautu un valodu klasikas daiļdarbiem, kas bija vispatiesākā sava laikmeta liecība, varēja beigties bēdīgi. Jaunais uzstādījums tika apstiprināts tūlīt pat; Fernandess Irala un doktors Kruss, latīņu valodas profesors, uzņēmās godpilno misiju izvēlēties nepieciešamos tekstus. Savukārt ar Nierenšteinu Tvirls jau bija sarunājis.
Tajos laikos nebija neviena argentīnieša, kura lielā utopija nebūtu pilsēta Parīze. Iespējams, dedzīgākie sapņotāji no mums bija Fermins Egurens un Fernandess Irala, lai gan iemesli abiem bija krietni atšķirīgi. “Kapakmeņu” autoram Parīze nozīmēja Verlēnu un Lekontu de Lilu; Egurenam — Hunina ielas uzlabotu variantu. Man ir aizdomas, ka Egurens kaut ko bija sarunājis ar Tvirlu. Mūsu gudrā galva jau nākamajā sapulcē izvirzīja jautājumu par valodu, kādā būtu jāsazinās kongresmeņiem, un par divu delegātu sūtīšanu uz Londonu un Parīzi situācijas izzināšanai. Lai izliktos par malā stāvētāju, Tvirls vispirms nosauca manu vārdu, tad, tikko manāmi saminstinājies, savu draugu Egurenu. Dons Alehandro, kā parasti, piekrita.
Manuprāt, es jau rakstīju, ka Vrens apmaiņā pret dažām itālipšu valodas stundām mani bija iesvaidījis angļu valodas studijās, kurām neredzēju ne gala, ne malas. Cik nu vien iespējams, viņš vairījās no gramatikas un skolēnu vajadzībām īpaši veidotiem teikumiem, un mēs taisnā ceļā devāmies pie poēzijas, kuras forma paģēr kodolīgumu. Mana pirmā saskarsme ar valodu, kas mani pavadīs visu mūžu, bija Stīvensona vīrišķīgais “Rekviēms”; pēc tam nāca Persija balādes, šī skaistā dāvana krietnajam astoņpadsmitajam gadsimtam. Neilgi pirms došanās uz Londonu iepazinos ar Svinbērna žilbinošajām vārsmām, kas raisīja — neatstājoties vainas izjūtai — pirmās šaubas par Iralas alek-sandrieša spozmi.