Patiesību sakot, Semjons apbrīnoja profesoru. Tāds ietiepīgs krupis! Atgādināja Semjona kādreizējo komandieri spec- nazā - pulkvedi Alekseju Latipovu. Aleksejs krievu speciālo uzdevumu vienībā bija dienējis gandrīz trīsdesmit gadus. Veikls, gudrs un nežēlīgs. Viņš Semjona vienību bija izvedis cauri briesmīgākajiem Čečenijas kara gadiem, mācījis saviem vīriem pārspēt un uzveikt kaujiniekus. Taču kādā uzbrukumā čečenu nometnei snaiperis sašķaidīja Alekseja smadzenes. Briesmīgi, taču ne negaidīti. Semjons atcerējās vārdus, ko reiz bija teicis komandieris: "Dzīve nav nekas cits kā mēslu bedre, un tas, kas nāk pēc tam, iespējams, ir vēl ļaunāks."
Tetra klucīši krājās mobilā telefona ekrāna apakšā, veidojot stūrainu klinti ar dziļu aizu kreisajā pusē. Tad lejup sāka slīdēt taisnstūra I klucītis. Semjons pavirzīja to pa kreisi, un četras rindas pēc ieprogrammētā elektroniskā pīkstiena izzuda. Ļoti labi. Kā ar nazi nogriezts.
Pēc brīža Semjons ievēroja, ka pa Amsterdamas avēniju tuvojas melns Chevrolet Suburban ar tonētiem stikliem. Tuvodamās slimnīcai, mašīna samazināja ātrumu un apstājās pie uzbrauktuves. No mašīnas izlēca trīs vienādos uzvalkos ģērbušies vīri un taisnā ceļā devās uz dienesta ieeju, kur sarga deguna priekšā novēcināja savus žetonus. Lai gan viņi bija teju trīsdesmit metru attālumā, Semjons pēc gaitas pazina, kas tie tādi ir, - bijušie jūrnieki un reindžeri devušies kārtējā FIB uzdevumā. Acīmredzot par profesoru Klainmanu interesējās arī amerikāņu izlūkdienests. Tagad ir skaidrs, kāpēc policisti tik ātri ieradās pie viņa mājas. Federālie aģenti droši vien dzīvokli salikuši noklausīšanās ierices un izdzirdējuši Semjona sarunu ar Klainmanu.
Aģenti iegāja slimnīcā - laikam jau tādēj, lai nopratinātu veco vīru, iekams tas nav devies pie tēviem. Semjonu šis pavērsiens neiepriecināja, taču arī uztraukties nebija vērts. Lai gan viņš cienīja amerikāņu aģentus - tie bija lieliski trenēti un disciplinēti -, šos trīs likvidēt nebūs ne mazāko grūtību. Semjons saspringa - tā kā viņš strādāja viens, instinkti bija attīstīti līdz maksimumam. Tā bija viena no divām līgum- strādnieka priekšrocībām.
Otra priekšrocība bija nauda. Aizgājis no specnaza, Semjons varēja dienā nopelnīt vairāk nekā viss krievu gaisa desantnieku vads gada laikā. Galvenais bija atrast klientus, kam ir daudz naudas un nav laika gaidīt. Šiem kritērijiem atbilda pārsteidzoši daudz cilvēku, korporāciju un valdību. Daži alka varas, citi - ietekmes. Dažiem bija vajadzīgas raķetes, citiem - plutonijs. Taču Semjonam tas nerūpēja. Viņam visi līgumi bija vienādi.
Gaidīdams, kamēr atgriezīsies FIB aģenti, Semjons apsvēra, vai nevajadzētu sazināties ar pašreizējo klientu. Viņam bija nācies krietni novirzīties no sākotnējā plāna, un klienti par šādām izmaiņām parasti vēlējās zināt. Beigu beigās viņš tomēr nolēma nezvanīt. Šis klients, iespējams, bija daudz lielākā izmisumā nekā visi citi, ar kuriem nācies strādāt. Kad vīrs piezvanīja pirmo reizi, Semjons nosprieda, ka tas ir joks; šķita smieklīgi, ka tāda nauda tiek maksāta par zinātnisku teoriju. Taču, uzzinājis vairāk par savu misiju, Semjons sāka saprast šīs teorijas potenciālu - gan militāro, gan pārējo. Un atjauta, ka šis darbiņš dos daudz vairāk nekā tikai naudu.
Negaidīti slimnīcas rezerves izejas durvīs parādījās trīs FIB aģenti. Līdzi viņi veda aizturēto - mazliet īsāku par aģentiem, taču labi veidotu un atlētisku, ģērbušos sporta apavos, džinsos un teniskreklā ar beisbola komandas simboliku, kas amerikāņiem tā patika. Gūstekņa rokas bija saslēgtas rokudzelžos, un viņš visu laiku grozīja galvu kā izbiedēts putns, bet divi aģenti stūma viņu uz savas automašīnas pusi. Trešais aģents nesa rokā rotaļu ieroci spilgtās krāsās. Semjons iespurdzās - vai tiešām FIB aģenti tagad izmēģina ūdenspistoles? Aina šķita diezgan savada, un Semjons jau sāka prātot, ka šis arests nekādi nav saistīts ar Klainmanu. Varbūt arestētais ir tikai kāds ekscentrisks ņujorkietis, kas draudējis ārstiem ar savu ūdenspistoli. Taču pirms aizturētā iesēdināšanas mašīnā aģenti uzvilka viņam galvā melnu maisu un sasēja to zem zoda. Tātad, Semjons secināja, tas nav parasts ķertais. Aģenti vēlas viņu nopratināt.
FIB automašīnas šoferis ieslēdza bākugunis un sāka braukt. Kad mašīna slīdēja garām, Semjons ieslīga dziļāk sēdeklī. Viņš ļaus aģentiem atrauties par pāris kvartāliem un tad sekos. Pie slimnīcas dirnēt vairs nebija jēgas - tas, ka aģenti aizbrauca bez Klainmana, apliecināja, ka vecais ir miris. Par laimi, izskatījās, ka profesors šo to pastāstījis savam jaunākajam kolēģim.
Semjons izslēdza mobilo telefonu, lai izbeigtu tetra spēli. Iekams aparāts izslēdzās, ekrānā nozibēja fotogrāfija, kas ieprogrammēta parādīties ikreiz, kad telefons tiek ieslēgts vai izslēgts. Muļķīga rīcība - glabāt personīgu fotogrāfiju telefonā, ko izmanto darbam. Taču Semjons nevēlējās aizmirst šīs sejas. Sergejs ar salmiem līdzīgajiem matiem un spoži zilajām acīm. Larisa ar gaišajām cirtām - mēnesi pirms savas ceturtās dzimšanas dienas.
Ekrāns kļuva melns. Semjons ielika telefonu kabata un iedarbināja mersedesu.
Tā bija sievietes balss ar spēcīgu dienvidniecisku akcentu.
- Labi, Holij, tagad to var noņemt.
Kad maiss tika noņemts, Deivids kāri tvēra gaisu. Tik ilgi elpojot zem melnā auduma, kas bija kļuvis mikls no paša sviedriem, viņam palika nelabi. Viņš samiedza acis - tās spožo lampu gaismā sāpēja.
Deividu apsēdināja pie pelēka galda tukšā telpā bez logiem. Līdzās krēslam stāvēja aģents Holijs, kurš sarullēja melno maisu un ielika kabatā. Holija kolēģi pētīja ūdenspistoli, metodiski atvērdami visus rezervuārus un ieskatoties katrā caurumiņā. Pretī sēdēja apmēram sešdesmit gadus veca sieviete ar platiem pleciem, kuplām miesām un iespaidīgu platīnblondu matu sakartojumu.
- Ar jums viss kārtībā, Svifta kungs? - viņa jautāja. - Izskatāties mazliet izspūris.
Ar Deividu nekas nebija kārtībā. Viņš bija nobijies, nezi- naja, kur atrodas, un rokas joprojām bija savažotas. Un - pāri visam - viņš bija totāli apmulsis. Šī sieviete nelīdzinājās FIB aģentei. Koši sarkanajā žaketē un brīvi krītošajā baltajā blūzē viņa vairāk izskatījās pēc vecmāmiņas, kas sagatavojusies bingo spēlei.
- Kas jūs esat? - Deivids jautāja.
- Lūsīla, dārgumiņ, Lūsīla Pārkere. Bet jūs varat mani saukt par Lūsiju. Tā visi dara. - Viņa pasniedzās pēc ūdens krūzes un pāris glāzītēm, kas atradās uz galda. - Holij, noņem Svifta kungam rokudzelžus!
Aģents Holijs negribīgi paklausīja. Deivids paberzēja notirpušās rokas uņ nopētīja Lūsīlu, kas lēja papīra glāzītēs ūdeni. Viņas lūpu krāsa bija precīzi pieskaņota žaketes tonim. Seja bija mīlīgi grumbaina, ap acīm neskaitāmas smieklu krunciņas, bet ķēdītē uz krūtīm karājās lasāmās brilles. Savukārt aiz kreisās auss viņai bija redzama tāda pati spirāle, tāds pats rācijas aparātiņš, kādu lietoja visi drošībnieki.