drošā attālumā no pils. Nē, brāl, es ticu burvestībām. Ne vienu vien esmu redzējis un ticu skaidrs, ka līdz zināmai pakāpei, arī magu un ragaņu spējām. Bet visa tā atburšana ir tīrās muļķības, ko izdomājis kuprains, puņķains večuks, kam no gavēņa tuksnesī sašķobījies prātiņš, slima suņa murgi, kuriem neviens netic. Izņemot Foltestu. Nē, Geralt! Ada dzemdēja strigu, jo gulēja ar pašas brāli, tāda ir patiesība, un nekāda burvestība tur nepalīdzēs. Striga ēd cilvēkus, kā jau strigas to mēdz darīt, un viņa ir jānogalē, tur nevar būt divu domu. Klausies, pirms diviem gadiem lauķi no kāda smirdīga aizkakta Mahakamas pusē, kam pūķis bija izrijis visas aitas, sametās uz vienu roku, nosita šo ar sētas mietiem un pat neuzskatīja par vajadzīgu par to skaļi bazūnēt. Bet mēs te, Vizimā, gaidām brīnumu un pilnmēness naktīs slēdzam durvis aiz septiņām atslēgām vai sienam noziedzniekus pie staba pils priekšā, cerēdami, ka bestija pieēdīsies un atgriezīsies zārkā.
- Nav slikts paņēmiens, pasmīnēja raganis. Vai noziedzības līmenis krities?
- Ne par kripatu.
- Kā jāiet uz pili, to jauno?
- Pats tevi aizvedīšu. Kā būs ar prātīgo ļaužu izteikto piedāvājumu?
- Pilsētvaldi, teica Geralts. Kur jāsteidzas? Var taču tiešām notikt negadījums darbā, lai kādas būtu manas ieceres. Tad prātīgiem ļaudīm būs arī laiks padomāt, kā mani paglābt no karaļa dusmām, un sagatavot tos tūkstoš piecsimt orenu, par kuriem tiek baumots.
- Runa bija par tūkstoti.
- Nē, Velerada kungs, stingri teica Geralts. Tas, kuram solījāt tūkstoti, aizbēga, tikai uzlūkojis strigu vien, un pat netaisījās kaulēties. Tātad risks ir lielāks par
tūkstoti. Vai tas nav lielāks par pusotru tūkstoti, to vēl redzēsim. Skaidra lieta, pirms tam es atnākšu pateikt ardievas.
Velerads pakasīja pakausi.
- Geralt? Tūkstoš divsimt?
- Nē, pilsētvaldi. Darbs nav no vieglajiem. Karalis dod trīs, bet man jums jāteic, ka atburt reizēm ir vieglāk nekā nogalināt. Galu galā kāds no maniem priekšgājējiem būtu nogalinājis strigu, ja tas būtu bijis tik vienkārši. Domājat, ka viņi ļāva sevi nomaitāt tikai tādēļ, ka baidījās no karaļa?
- Labs ir, brāl. Velerads skumīgi pamāja. Noruna ir spēkā. Tikai karalim ne pušplēsta vārda par negadījumu darbavietā. Silti iesaku.
III
Foltests bija slaids, glītu pat pārāk glītu seju. Viņam vēl nebija četrdesmit, sprieda raganis. Karalis sēdēja griezta melnkoka atzveltnes krēslā, izstiepis kājas pret kamīnu, pie kura sildījās divi suņi. Blakus uz lādes sēdēja vecāks, bārdains varenas miesasbūves vīrs. Aiz karaļa stāvēja otrs, grezni tērpies, ar lepnu sejas izteiksmi. Bajārs.
- Raganis no Rīvijas, teica karalis pēc klusuma brīža, kurš iestājās pēc Velerada ievadvārdiem.
- Jā, kungs, Geralts nolieca galvu.
- No kā tev galva nosirmojusi? No burvestībām? Redzu, ka neesi gados vecs. Labi jau labi. Tas bija joks, nekas tev nav jāsaka. Pieņemu, ka šo to jau zini?
-Jā, kungs.
- Priecātos uzklausīt.
Geralts nolieca galvu vēl zemāk.
-Jums tomēr, kungs, jāzina, ka mūsu kodekss aizliedz runāt par to, ko darām.
- Ērts kodekss, cienītais ragani, krietni ērts. Bet tā bez detaļām vai ar baraviķeļiem tev bijušas darīšanas?
-Jā-
- Ar vampīriem, mežaiņiem?
- Arī.
Foltests saminstinājās.
- Ar strigām?
Geralts pacēla galvu un ielūkojās Foltestam acīs.
- Arī.
Foltests novērsa skatienu.
- Velerad!
- Klausos, žēlīgais kungs.
- Pastāstīji viņam sīkāk?
- Jā, žēlīgais kungs. Viņš apgalvo, ka princesi var atburt.
-To es jau sen zinu. Kādā veidā, cienītais ragani? Ak jā, aizmirsu. Kodekss. Labi. Tikai viena maza piezīme. Te, pie manis, jau ir bijuši daži rag^ņi. Velerad, vai teici viņam? Labi. Līdz ar to es zinu, ka jūsu amats drīzāk ir nogalināt nekā noņemt lāstu. Tas nav manos plānos. Ja manai meitai no galvas nokritīs kaut mats, tu savu galvu noliksi uz bluķa. Tas īsumā viss. Ostrit un jūs, Segelina kungs, palieciet un pastāstiet viņam tik, cik viņš vēlēsies. Tie ragaņi allaž grib daudz zināt. Pabarojiet viņu, un lai dzīvo pilī. Lai nevazājas pa krogiem.
Karalis piecēlās, uzsvilpa suņiem un devās uz durvju pusi, izspārdot salmus, kuri klāja zāles grīdu. Pie durvīm viņš pagriezās.
- Ja tev, ragani, izdosies, balva būs tava. Varbūt vēl ko piemetīšu, ja labi veiksi darbu. Skaidrs, ka ļaužu pļāpās
par precībām ar karaļmeitu nav ne kripatas patiesības. Tu taču laikam nedomā, ka atdošu savu meitu pirmajam paklīdenim?
- Nē, kungs. Nedomāju.
- Labi. Tas nozīmē, ka esi apķērīgs.
Foltests izgāja un aizvēra aiz sevis durvis. Velerads un bajārs, kuri līdz šim brīdim bija stāvējuši kājās, tūdaļ piesēdās pie galda. Pilsētvaldis izdzēra līdz pusei pilno karaļa kausu, ielūkojās krūzē un izgrūda lāstu. Ostrits, kurš ieņēma Foltesta krēslu, uzlūkoja ragani caur pieri, plaukstām glāstot grieztos krēsla rokturus. Bārdainis Segelins pamāja Geraltam.
- Sēdieties, cienītais ragani, sēdieties. Tūdaļ vakariņas būs galdā. Par ko gribēsiet runāt? Pilsētvaldis Velerads laikam jums jau pateica visu. Pazīstu viņu un zinu, ka viņš jums drīzāk izstāstīja par daudz nekā par maz.
- Man vēl ir tikai daži jautājumi.
- Klausos.
- Pilsētvaldis stāstīja, ka pēc strigas parādīšanās sasaucis krietni daudz zinošo.
- Tā bija. Tomēr nesakiet “striga”, sakiet “karaļmeita”. Tā būs drošāk nekļūdīties karaļa klātbūtnē… un izvairīties no nepatikšanām.
- Vai zinošo vidū bija arī kāds pazīstams? Slavens?
- Tādi bija gan toreiz, gan vēlāk. Vārdus neatceros. Bet jūs, Ostrita kungs?
- Neatceros, teica bajārs. Taču zinu, ka daži bija slaveni un atzīti. Par to tika daudz runāts.
- Vai viņi bija vienisprātis, ka lāstu var noņemt?
- Viņi bija tālu no vienprātības, nosmīnēja Segelins.
- Ikvienā jautājumā. Taču izskanēja arī šāds apgalvojums. Tam vajadzēja būt vienkārši, bez kādas maģijas
pielietojuma, un, kā sapratu, pietika, ja kāds nakti no saulrieta līdz trešajiem gaiļiem pavadītu pazemē pie sarkofāga.
- Ārkārtīgi vienkārši, iespurcās Velerads.
- Es vēlētos dzirdēt… karaļmeitas aprakstu.
Velerads pietrūkās no krēsla.
- Karaļmeita izskatās kā striga! viņš iebļāvās. Visstrigiskākā no strigām, par kādām vien esmu dzirdējis! Viņas augstība, šis nolādētais izdzimums, karaļa meita, ir četras olektis gara, atgādina alus muciņu, mute viņai līdz ausīm un pilna zobiem, asiem kā dunči, acis šai sarkanas un pinkas rudas. Ķetnas nagainas kā meža kaķim velkas pa zemi! Brīnums, ka neesam vēl sākuši izsūtīt viņas portretus uz sabiedroto galmiem! Karaļmeitai, kaut viņu jupis rāvis, jau četrpadsmit gadu, laiks padomāt par izprecināšanu kādam karaļdēlam!
- Pievaldies, pilsētvaldi, Ostrits sarauca pieri, uzmetis skatienu durvīm. Segelins tikko manāmi pasmaidīja.
- Apraksts padevies jo krāšņs, taču gluži patiess, bet tieši to jau, cienīgais ragani, jums vajadzēja, vai ne? Velerads gan aizmirsa piebilst, ka ķēniņmeita ir neticami veikla un daudz spēcīgāka, nekā tas var šķist, uzlūkojot viņas augumu un miesasbūvi. Bet tas, ka viņa ir četrpadsmit gadu veca, ir patiesība. Ja tas ir svarīgi.
- Ir svarīgi, teica raganis. Vai uzbrukumi cilvēkiem notiek tikai pilnmēness laikā?