Ēteriskā sīkoņa kļuva mazliet skaļāka, kad Dolbijs ķērās pie klaviatūras.
- Deviņdesmit seši, - viņš pavēstīja.
- Spožums - septiņpadsmit, komats, četri triljoni elektronvoltu, - ziņoja Čena.
- Deviņdesmit septiņi… Deviņdesmit astoņi…
Vienība iegrima saspringtā klusumā, ko pārtrauca vienīgi zu- mēšana, kas piepildīja pazemes galveno telpu; sajūta bija tāda, it kā kalns visapkārt būtu sācis dziedāt.
- Stari ir fokusēti, - Čena sacīja. - Spožums - divdesmit divi triljoni elektronvoltu.
- Deviņdesmit deviņi.
"Izabellas" sīkšana kļuva spalgāka, tīrāka.
- Vienu mirkli! - iesaucās Volkonskis, salīcis pār superdatora darbstaciju. - "Izabella" ir… lēna.
Dolbijs apcirtās.
- Iekārtai nav nekādas vainas. Noteikti kārtējā kļūme programmatūrā.
- Programmatūrā nav problēmu, - Volkonskis atcirta.
- Iespējams, vajadzētu apstāties, - Mersera ierosināja. - Vai ir kāda liecība par miniatūru melno caurumu rašanos?
- Nav, - Čena attrauca. - Nav nekādās Houkinga radiācijas pēdas.
- Deviņdesmit deviņi, komats, pieci, - Dolbijs sacīja.
- Redzu lādētu daļiņu plūsmu, divdesmit divi, komats, septiņi triljoni elektronvoltu, - Čena norādīja.
- Kāda tipa? - taujāja Hazēliuss.
- Rezonanse nav zināma. Paskatieties paši.
Abpus ziedam uz vidējā ekrāna bija izveidojušās sarkanas daivas, kas atgādināja traka klauna ausis.
- Grūti izkliedējama, - sprieda Hazēliuss. - Varbūt gluoni. Tās var būt Kalucas-Kleina gravitonu pēdas.
- Nu nē! - Čena nepiekrita. - šādā spožumā tas nav iespējams.
- Deviņdesmit deviņi, komats, seši.
- Gregorij, es uzskatu, ka mums jāaptur jaudas palielināšana, - Mersera iejaucās. - Pārāk daudz notiek vienlaikus.
- Tas, ka mēs novērojam nepazīstamas rezonanses, ir tikai dabiski, - ierunājās Hazēliuss. Viņa balss nebija skaļāka par citām, taču nez kāpēc bija dzirdama vislabāk. - Mēs esam ielauzušies nezināmā teritorijā.
- Deviņdesmit deviņi, komats, septiņi, - Dolbijs skaļi uzsauca. Paša radītajai iekārtai viņš uzticējās pilnībā. Viņš varētu tās jaudu palielināt līdz simts procentiem un vēl vairāk, ja nepieciešams. No domas, ka šajā pašā brīdī "Izabellas" elektrības patēriņš ir ceturtā daļa no Hūvera dambja elektrostacijas saražotā daudzuma viņam pārskrēja līksmas tirpas. Tāpēc iekārtu darbināja nakts vidū, kad elektrību apkaimē patērēja vismazāk.
- Deviņdesmit deviņi, komats, astoņi.
- Šeit ir kāda vērienīga nezināma mijiedarbība, - neatlaidās Mersera.
- Kas par lietu, maita! - Volkonskis uzbrēca datoram.
- Es jums saku, mēs bakstām pirkstu Kalucas-Kleina telpā, - apgalvoja Čena. - Neiedomājami!
Uz lielā, plakanā ekrāna vienlaikus ar ziedu parādījās arī snie- dziņam līdzīga ņirba.
- "Izabella" uzvedas dīvaini, - sprieda Volkonskis.
- Kā tā? - Hazēliuss taujāja no sava posteņa komandtiltiņa vidu.
- Kaut kas neiet, kā nākas.
Dolbijs pārgrieza acis. Volkonskis bija tīrā sodība. - Manā paneli visas sistēmas darbojas.
Volkonskis drudžaini klabināja taustiņus, tad izlamājās krieviski un uzplāja ar plaukstu pa monitora augšu.
- Gregorij, vai tiešām nevajadzētu samazināt jaudu? - Mersera neatkāpās no savas prasības.
- Vēl vienu minūti, - Hazēliuss neatlaidās.
- Deviņdesmit deviņi, komats, deviņi, - Dolbijs nolasīja. Pēdējo piecu minūšu laikā telpā bija pagaisusi parastā miegainība un valdīja ellīgs saspringums. Tikai Dolbijs palika mierīgs.
- Es piekrītu Keitai, - Volkonskis ierunājās. - Man nepatikt, kā "Izabella" uzvedas. Sāksim izslēgšanas procedūru.
- Es uzņemos pilnu atbildību, - pieteicās Hazēliuss. - Viss ir normas robežās. Droši vien nelaime tāda, ka datu plūsma - desmit terabitu sekundē - sāk spraukties rīklē.
- Rīklē? Ko nozīmē - spraukties rīklē?
- Jauda - simts procentu, - sacīja Dolbijs, viņa rimtajā balsī ieskanējās neslēpts apmierinājums.
- Stara spožums - divdesmit septiņi, komats, viens astoņi divi astoņi triljoni elektronvoltu.
Datoru monitorus pildīja ņirba. Dziedošā dūkoņa skanēja visā telpā kā balss no viņpasaules. Zieds vizualizētajā locījās un pletās. Tā vidū parādījās melns punktiņš - kā sprauga.
- Oho! - iesaucās Čena. - Zūd visi nulles koordinātas dati!
Zieds mirguļoja. Tam cauri šāvās tumšas švīkas.
- Vājprāts! - Čena nerimās. - Es nejokoju! Dati izgaist!
- Nav iespējams, - Volkonskis iebilda. - Dati neizgaist. Izgaist daļiņas.
- Liecies mierā! Daļiņas nevar izgaist.
- Es nejokoju! Daļiņas izgaist.
- Kāda programmatūras kļūme? - Hazēliuss jautāja.
- Nav programmatūras kļūmes! - Volkonskis skaļi atcirta. - Aparatūras kļūme!
- Ej dillēs, - Dolbijs noburkšķēja.
- Gregorij, "Izabella", iespējams, plēš nost membrānu, - Mersera norādīja. - Es nudien domāju, ka tūlīt pat jāsamazina jauda.
Melnais punktiņš auga, izpletās un sāka nomākt attēlu uz ekrāna. Gar tā malām mežonīgi mirguļoja spilgtas krāsas.
- Kaut kādi ārprātīgi skaitļi! - Čena iesaucās. - Tieši pie nulles koordinātas sākusies spēcīga telpas un laika deformācija. Kaut kas līdzīgs singularitātei. Man liekas, mēs radām melno caurumu.
- Tas nav iespējams, - iejaucās Alans Edelšteins, projekta matemātiķis, paceldams galvu telpas stūrī, kur visu šo laiku stāvēja, noliecies pār darbstaciju. - Nav nekādu Houkinga radiācijas pazīmju.
- Es zvēru pie Dieva! - Čena skaļi, iecirtīgi atmeta. - Mēs izraujam caurumu telpā un laikā!
Ekrānā, kurā bija redzams programmas kods reālā laikā, simboli un cipari šaudījās kā ātrvilciens. Uz lielā ekrāna mirguļojošais zieds bija pazudis, tā vietā melnēja tukšums. Pēkšņi šajā tukšumā kaut kas sakustējās - rēgaini kā sikspārnis. Dolbijs izbrīnīts blenza tajā.
- Nolādēts, Gregorij, samazini jaudu! - Mersera sauca.
- "Izabella" neļauj ievadīt datus! - Volkonskis auroja. - Es zaudēju pamata programmu!
- Turieties vēl kādu brīdi, lai varam noskaidrot, kas īsti notiek, - Hazēliuss lūdza.
- Nav! "Izabellas" nav! - iesaucās krievs, pasvieda rokas gaisā un atzvēlās krēslā ar riebuma pilnu izteiksmi kalsnajā sejā.
- Man uz paneļa viss notiek, - Dolbijs aizrādīja. - Nav šaubu, ka mums gadījusies apjomīga programmatūras avārija.
Viņš pievērsās vizualizētajam. Tukšumā veidojās kāds attēls, tik dīvains un skaists, ka viņš iesākumā pat īsti to nepiefiksēja. Zinātnieks pavērās apkārt, taču izrādījās, ka pārējie bija iegrimuši katrs savā datorā un uz ekrānu neskatījās.
- Klau, atvainojiet! Vai kāds saprot, kas redzams ekrānā? - Dolbijs taujāja.
Neviens neatbildēja. Neviens nepacēla acis. Visi drudžaini rosījās. Aparāts uzņēma dīvainu dziedošu noti.
- Es esmu tikai inženieris, - Dolbijs ierunājās. - Varbūt kāds no jums, teorijas ģēnijiem, zinās, kas tas īsti ir? Alan, vai tas ir… normāli?
Alans Edelšteins izklaidīgi pacēla galvu no darbstacijas. - Kādi nejauši radīti dati.