Mazais robots ved mani tālāk cauri tumšiem, dūcošiem gaiteņiem, kuros strāvo nedzīvais vējš. Noņemu no pleca arfu un piespiežu to cieši sev klāt kā savu vienīgo draugu un ieroci. Tātad man ieplānotā miera un saprāta vara tomēr nav absolūta. Nospriežu, ka Tas gluži vienkārši nevēlas, lai To apgrūtinātu ar ciešanām. (Nē, tā nav taisnība; Tam nepiemīt tik cilvēciskas vājības, Tam nav nekādu vēlmju; aiz spriešanas spējām neslēpjas vairāk nekas.)
Beidzot mūsu priekšā atveras siena, un mēs ieejam kādā telpā, kur tronī sēž Viņa. Šeit nav jaušams miesas un metāla starojums, jo telpa ir apgaismota; baltā, neizteiksmīgā spožuma avots nav nosakāms. Tikpat balta ir apslāpētā skaņa no daudzajām mašīnām, kas ietver Viņas troni.
Balts ir Viņas ietērps, balta ir Viņas seja. Es novēršos no neskaitāmajām mašīnu acīm, kas pētoši urbjas manī, un ielūkojos Viņas acīs, taču šķiet, ka Viņa mani nepazīst. Vai Viņa mani vispār redz? SUM ir izstiepis savus neredzamos elektromagnētiskās indukcijas pirkstus un ievilcis Viņu atpakaļ sevī. Es nedrebu un nesvīstu — es to nespēju —, bet iztaisnoju plecus, nostrinkšķinu vienu brāzmainu akordu un gaidu, kad Tas mani uzrunās.
Tas ierunājas no nezināmas, nenosakāmas vietas. Es pazīstu balsi, kuru Tas sev izvēlējies: tā ir manējā. Intonācija, vārdu galotnes — viss ir pareizs un atbilstošs, tieši tāds, kāds būtu man, sarunājoties ar otru, sev līdzīgu saprātīgu cilvēku. Un kāpēc ne? Izskaitļojot, ko ar mani iesākt, un sevi attiecīgi ieprogrammējot, SUM noteikti ir lietojis tādu milzumu informācijas daļiņu, ka atbilstošs runasveids ir pavisam nenozīmīgs blakusapstāklis.
Nē… esmu atkal maldījies… SUM nedara neko tādu, bez kā varētu iztikt. Šai sarunai ar manis paša balsi noteikti iecerēts konkrēts iespaids. Es nezinu, kāds.
— Tu esi nobraucis tālu ceļu, vai ne? — Tas laipni saka. — Es priecājos. Esi sveicināts!
Mani instinkti griež zobus, dzirdot šos cilvēciskos vārdus atskanam no nedzīva, nejūtīga veidojuma. Mans loģiskais saprāts apsver, vai neatbildēt ar ironisku «Paldies!», tad nolemj tomēr to nedarīt un liek ciest klusu.
— Redzi, tu esi unikāls gadījums, — SUM turpina pēc dūcoša klusuma brīža. — Piedod, ja runāšu mazliet paskarbi! Tava seksuālā monomānija ir tikai viens no kopumā atavistiskas, māņticīgi iecentrētas personības aspektiem. Un tomēr, atšķirībā no parastu noviržu gadījumiem, tu esi gan stiprs, gan pietiekami reāli domājošs, lai stātos pretī pasaulei. Šī iespēja tikties ar tevi, analizēt tevi, kamēr tu gulēji, ir devusi man jaunu ieskatu cilvēku psihofizioloģijā. Tas var palīdzēt uzlabot cilvēces un tās evolūcijas pārvaldīšanas tehnoloģiju.
— Ja tā, — es atbildu, — tad dod man balvu!
— Redzi, — SUM pieļāvīgi saka, — tev labāk par daudziem citiem būtu jāsaprot, ka es neesmu visvarens. Sākotnēji es tiku uzbūvēts, lai palīdzētu pārvaldīt civilizāciju, kas kļuvusi pārāk sarežģīta. Pamazām, īstenojoties manai pašizveides un paplašināšanās programmai, es pārņēmu savā pārziņā arvien vairāk lēmējfunkciju. Tās tika man atdotas. Cilvēki priecājās, ka var atbrīvoties no atbildības, saprazdami, ka es pārvaldu pasaules norises ievērojami labāk, nekā tev spētu jebkurš mirstīgais. Taču līdz pat šai dienai mana vara ir atkarīga no vispārēja vienprātīga atbalsta. Ja es sāktu dāvāt izredzētajiem privilēģijas — piemēram, atdzīvinātu tavu meiteni, — es nokļūtu nepatikšanās.
— Vienprātīgu atbalstu nodrošina drīzāk bijība, nekā saprāta apsvērumi, — es saku. — Tu neesi likvidējis dievus. Tu vienkārši esi iemiesojis tos sevī. Ja tu vēlētos veikt brīnumu manis, sava pravietiskā dziedoņa labā, — un es patiesi būšu tavs pravietis, ja tu to izdarīsi, — tas taču vēl vairāk nodrošinās tev visu pārējo uzticību.
— Tā tev šķiet. Bet tavs viedoklis nav balstīts ne uz kādiem konkrētiem datiem. Vēsturiskās un antropoloģiskās ziņas no pagātnes, no laikiem, kad manis nebija, ir nepilnīgas. Es tās jau esmu izslēdzis no programmas. Vēlāk, kad kultūras līmenis būs pielāgots šādam solim, es likšu tās iznīcināt pavisam. Tās ir pārāk maldinošas. Redzi pats, ko tās nodarījušas tev.
Es smīnēdams skatos pētošajos redzokļos.
— Tātad cilvēki tiks radināti pie domas, — es saku, — ka jau pirms pasaules rašanās pastāvēja SUM. Nu labi. Man tas nerūp, ja vien cs dabūju atpakaļ savu meiteni. Dāvā man brīnumu, SUM, un es galvoju, ka tev tiks labi atlīdzināts!
— Bet man nekādu brīnumu nav. Vismaz ne tādā nozīmē, kā tu domā. Tu zini, kā darbojas dvēsele. Metāla aproce ietver pseidovīrusu, milzīgu kopumu protcīnmolckulu, kas tieši savienotas ar asinsriti un nervu sistēmu. Tās reģistrē hromosomu modeli, sinaptiskos signālus, pastāvīgās izmaiņas — vārdu sakot, visu. Kad cilvēks nomirst, aproce no viņa tiek atdalīta! Spārnotie Papēži atnes to šurp, un ietvertā informācija tiek nogādāta uz vienu no manām atmiņas tilpnēm. Es varu izmantot šādu ierakstu, veidojot tvertnēs jaunu organismu — tādu, kurā ieprogrammēti visi iepriekšējie paradumi un atmiņas. Taču tu nesaproti, cik šis process sarežģīts, Spēlmani. Lai atjaunotu savu cilvēcisko sakarnieci, man ik pēc septiņiem gadiem tam jāveltī vairākas nedēļas un jāizmanto visi iespējamie bioķīmiskie līdzekļi. Un arī tad process nenorit ideāli. Uz konkrēto modeli iespaidu atstāj uzkrātā pieredze. Var teikt, ka šis ķermenis un šīs smadzenes, ko tu redzi savā priekšā, atceras ikvienu nāvi. Un tās ir īsas nāves. Bet ilgāka nāve — cilvēk, apdomā ar prātu! Iztēlojies, ko tas nozīmē!
To es varu, un barjera starp prātu un jūtām sāk manī šķobīties. Es tiku dziedājis par savu mirušo mīļoto:
Ir viņas gaita rimusi, Ne viņa dzird, ne redz. Ar Zemi kopā riņķo nu, Ko klintis, meži sedz.
Beidzot miers. Taču, ja atmiņu tilpne nav pastāvīga, bet plūstoša, ja šajos caurulīšu un vadu drūmajos kambaros, kur valda viņpasaules saltums, vēl kaut kur zib un pulsē kāda drusciņa no viņas psihes — vientuļa, bez atmiņas, ar vienīgo apziņu, ka tā nav vairs dzīva… nē!
Es sagrābju arfu un iekliedzos tā, ka visā telpā noskan atbalsis: — Dod man viņu atpakaļ! Citādi es tevi nositīšu!
SUM uzskata par mērķtiecīgu klusi pasmieties, un Tā smaids īsu brīdi baismi atplaiksnās uz Tumsas Karalienes lūpām, kaut gan citādi Viņa ir pilnīgi nekustīga. — Un kā tu ceri to izdarīt ? — Tas man jautā.
Es zinu, ka Tas zina, ko domāju sevi, tāpēc atbildu ar pretjautājumu: — Un kā tu ceri mani atturēt?
— Tas nebūs vajadzīgs. Tevi noturēs par nejēgu. Kāds nolems, ka tev nepieciešama psihiatriska ārstēšana. Viņi pārbaudīs manus diagnostiskos izejas datus. Es ieteikšu konkrētas ekscīzijas.
— No otras puses, tagad tu jau esi caurskatījis un izpētījis manu prātu, un, tā kā tu zini, cik spēcīgi cilvēkus ietekmē manas dziesmas — pat šo Kundzi, pat Viņu, — vai tev nebūtu labāk, ja es strādātu tavā labā? Ar tādiem vārdiem kā «Jel raugiet, cik cildens ir mūsu Kungs, lai svētīts ikviens, kas Tam tic; jel bīstieties Kungu un godiniet To, tad rūpju vairs nezināsiet,» es varu padarīt tevi par Dievu.
— Savā ziņā es jau esmu Dievs.
— Un savā ziņā arī neesi. Vēl neesi. — Es vairs nespēju izturēt.
— Kādēļ te diskutējam? Tu taču pieņēmi lēmumu, kamēr es vēl nebiju atmodies. Pasaki man to un atlaid mani!
Ar dīvainu piesardzību balsī SUM atbild: — Es joprojām vēl pētu tevi. Varu to atzīt bez bažām. Manas zināšanas par cilvēku psihi aizvien vēl ir nepilnīgas. Atsevišķas jomas nepakļaujas programmēšanai. Es skaidri nezinu, ko no tevis var sagaidīt, Spēlmani. Ja šai neskaidrībā es pievienoju potenciāli bīstamu precendentu…