Bet es taču drīkstu ar viņu runāt! Es varu pārliecināt apmulsušo, mēmo, pusmirušo būtni, ka esmu atnācis, lai aizvestu viņu atpakaļ saulē. Vai tad cs nedrīkstu runāt? Pajautāju robotam. Tas neatbild. Es nevaru atcerēties, vai man ir atļauts runāt vai nav. Nezinu, vai man par to kas vispār tika sacīts. Streipuļoju uz priekšu.
Ietriecos sienā un apdullis nokrītu zemē. Robota ķetna satver manu plecu. Otra roka māj uz priekšu. Es redzu alai līdzīgu eju — ļoti garu un šauru akmens tuneli. Man vajadzēs rāpties pa to uz priekšu. Durvis, durvis, galā gaida durvis! īstā, mīļā Zemes krēsla plūst pa tām iekšā šai tumsā. Jūtos piepeši zaudējis redzi un dzirdi.
Vai dzirdēju viņu iekliedzamies? Vai tā bija pēdējā pārbaude, vai arī mani vīla paša samocītais, pagurušais prāts, vai varbūt pastāv liktenis, kurš ar mums rīkojas tāpat kā SUM, izvēlēdamies par saviem rīkiem gan saules, gan SUMus? Es nezinu. Zinu tikai to, ka pagriezos atpakaļ, un tur viņa stāvēja. Viņas mati gari un vaļēji plūda pār pleciem, ietverdami labi pazīstamo seju, kura pašlaik modās no transa un kurā atplaiksnījās prieks un mīlestība pret mani; rokas pastiepās uz priekšu, kājas spēra soli man pretī, un tad viņu apturēja neredzams spēks.
Lielais, drūmais robots viņai aiz muguras satver viņu ciet. Tas itin kā raida zibeni caur viņas smadzenēm. Viņa pakrīt. Tas aiznes viņu prom.
Mans pavadonis neliekas ne zinis par maniem kliedzieniem. Ar neatvairāmu spēku tas izgrūž mani cauri tunelim. Durvis aizcērtas tieši man acu priekšā. Es stāvu pie sienas, kas paceļas virs manis kā kalns. Sauss sniegs sīkdams sitas pret betonu. Debesis saullēktā kvēlo asiņaini sarkanas, rietumpusē joprojām mirdz zvaigznes, pār mašinēto līdzenumu vietvietām spīguļo varavīkšņaini atspulgi.
Mani pārņem truls stingums. Es kļūstu gandrīz vai mierīgs. Kas tad vairs man ir atlicis, kas būtu jebkādu jūtu vērts? Durvis ir no ^ dzelzs, siena no akmens, kas sakausēts vienveidīgā bazalta masā. Es paeju gabaliņu saltajā vējā, tad pagriežos atpakaļ un noliecu galvu, gatavs triecienam. Lai manas smadzenes izšķīst uz Tā vārtiem un atstāj tur mana neremdināmā naida zīmi!
Mani no mugurpuses kaut kas satver. Svešādais spēks ir nepārvarami liels. Ticis vaļā, es sarāvies nokrītu zemē un redzu savā
priekšā mašīnu ar putnam līdzīgiem nagiem un spārniem. No tās atskan mana balss: — Šeit ne. Es tevi aiznesīšu uz drošāku vietu.
— Ko tu včl vari manā labā darīt? — es izgrūžu.
— Atlaist tevi. Tu netiksi pCc manas pavēles ieslodzīts vai sakropļots.
— Kāpēc ne?
— Acīmredzot tu tagad uz visiem laikiem pasludināsi sevi par manu ienaidnieku. Tā ir bezprecedenta situācija, vērtīga iespēja gūt jaunus datus.
— Vai tu man to stāsti ar nolūku, gribēdams brīdināt?
— Protams. Skaitļotājs rāda, ka šie vārdi iedarbosies uz tevi, izraisot tevī maksimālu atdevi.
— Tu man viņu vairs nedosi? Tu negribi manu mīlestību?
— Šajos apstākļos ne. Tā ir pārāk nekontrolējama. Bet tavs naids, kā jau teicu, būs man vērtīga eksperimenta līdzeklis.
— Es tevi iznīcināšu, — es saku.
Tas vairs nepūlas atbildēt. Mašīna satver mani un paceļas gaisā. Tā mani atstāj nelielas dienvidu pilsētiņas nomalē. Tad cs zaudēju saprašanu.
Nezinu, kas notiek šajā ziemā, un man tas nerūp. Pārāk skaļas ir sniega vētras manā galvā. Es staigāju pa Zemes ceļiem, gar staltiem torņiem, zem rūpīgi cirptiem kokiem, pa gādīgi koptiem dārziem, cauri viesmīlīgām, laipnām pilsētiņām. Esmu nemazgājies, nesukājies, neskuvies; skrandas plīvo ap manu miesu, un kauli spiežas cauri ādai; cilvēkiem nepatīk skatīties šajās dziļi iekritušajās acīs, un varbūt tāpēc viņi dod man ēst. Es viņiem dziedu:
No raganas un izsalkušā rūķa, Kurš kāri sīkās driskās plēstu jūs, Un kailā vīra klejojošā rēga Jums Mēness Grāmatā gan aizsardzība būs! Nekad jūs piecas maņas nepametīs — Būs stingri vienmēr savā vietā tās; Nedz ari dosities no sevis projām Pēc kumosa, kurp jūs kāds aicinās.
Šādi vārdi un melodijas viņus satrauc, tie neiekļaujas viņu hromētās pasaules ietvaros. Tāpēc mani bieži padzen ar lāstiem, un reizēm esmu spiests bēgt no tiem, kas gribētu mani ieslodzīt un ieviest kārtību manās smadzenēs. Pilsētu senākajās daļās man reizēm izdodas atrast kādu aleju, un tā ir laba slēptuve; tur varu nomesties zemē un gaudot kopā ar kaķiem. Arī mežs ir labs. Mani vajātāji necieš vietas, kur jaušams kaut kas no savvaļas.
Tomēr daži ir citādi. Viņi ir staigājuši pa parkiem, rezervātiem, pa īstu savvaļas zemi. Viņu mērķis ir pilnīgi apzināts — gribēta, plānota pirmatnība, kur vienīgais civilizācijas priekšmets ir pulkstenis, lai uzzinātu, kad laiks doties mājās, — bet viņi vismaz nebaidās no klusuma un nakts tumsas. Pavasarim tuvojoties, daži no viņiem sāk klejot kopā ar mani. Sākumā tā ir vienkārša ziņkārība. Taču palēnām, vairāku mēnešu gaitā mans vājprāts sāk viņos — it īpaši jaunākajos — kaut ko modināt.
Trakojoša pulka priekšā, Kuram pavēlēt es spēju, Šķēpu rokā, vētras zirgā Cauri plašumiem es skrēju. Rēgu bruņinieks tur rīko Turnīru, un jābūt mums Jūdzēm vēl aiz zemes malas. Tas nav nieka ceļojums.
Viņi sēž man pie kājām un klausās manas dziesmas. Viņi griežas neprātīgās dejās manas arfas pavadībā. Meitenes spiežas man klāt, stāsta, kā es viņas valdzinot, un aicina mani gulēt. No tā es atsakos, un, kad pasaku, kāpēc, viņas izskatās apjukušas, varbūt mazliet izbiedētas, taču bieži vien cenšas mani saprast.
Jo līdz ar vilkābeļu ziedēšanu mans saprāts atjaunojas. Es nomazgājos, apgriežu matus un noskujos, sameklēju tīras drēbes un sāku ēst to, kas manam ķermenim nepieciešams. Arvien retāk es izkliedzu savas vaimanas ikvienam, kurš gatavs klausīties; arvien biežāk es meklēju vientulību un klusumu zem plašās zvaigžņu velves un kavējos domās.
Kas ir cilvēks? Kādēļ viņš pastāv? Mēs esam aprakuši aizmirstībā šādus jautājumus, esam zvērējuši, ka tie ir miruši un apglabāti, ka tie nekad īsti nav pastāvējuši, jo tiem nav empīriskas nozīmes, — un esam baidījušies, ka tie var novelt akmeņus, ko esam sakrāvuši tiem virsū, un atkal naktīs klejot pa pasauli. Būdams viens, es tos saucu pie sevis. Tie nevar kaitēt citiem mirušajiem, pie kuriem es tagad pieskaitu ari sevi.
Es dziedu tai, kura ir aizgājusi. Jaunie cilvēki klausās un brīnās. Reizēm viņi raud.
Saules svēles vairs jābīstas nav, Nedz arī ziemas saltuma spalga; Paveikts zemes uzdevums tavs, Atgriezies mājās, kur gaida alga: Zelta zēni un meitenes pelna Tā kā skursteņslauķi — tik pelnus.
— Bet tā tas nav! — viņi protestē. — Mēs nomirsim, mazliet pagulēsim un tad mūžīgi dzīvosim SUMā!
Es atbildu, cik saudzīgi spēju: — Nē. Atcerieties, ka es biju tur aizgājis. Tāpēc zinu, ka jums nav taisnība. Un pat tad, ja jums būtu taisnība, tas nebūtu pareizi, ka jums ir taisnība.
Kā?
— Saprotiet taču, nav pareizi, ka lieta valda pār cilvēku. Jūs neesat mašīnas sastāvdaļas, un jums jādzīvo labākam mērķim, nevis tādēļ, lai palīdzētu mašīnai raiti darboties.
Es viņus pametu un eju prom — atkal viens dodos aizā, kur skanēdama skrien upe, vai kāpju augšup kāda smaila kalna virsotnē. Atklāsme nedodas man rokās. Es cīnīdamies rāpjos un laužos uz taisnības pusi.