— Nē, — es atbildu. — Pierādi tu man — turklāt neapšaubāmi un neapstrīdami —, ka nav nekā tāda, ko mēs nespējam saprast ar vārdu un vienādojumu palīdzību. Un pierādi arī to, ka man nav tiesību neko tādu meklēt. Pierādījumu nasta jāuzņemas jums abiem, jo jūs tik bieži esat mums melojuši. Skaidrā saprāta vārdā jūs no jauna radījāt mītu. Lai labāk varētu mūs pārvaldīt! Atbrīvošanas vārdā jūs saslēdzāt važās mūsu iekšējo pasauli un izkastrējāt mūsu dvēseli. Pienākuma vārdā jūs mums uzlikāt klapes uz acīm un sasējāt mūs virvēs. Sasnieguma vārdā jūs mūs turējāt aplokā, kas šaurāks par jebkuru cūkas aizgaldu. Labdarības vārdā jūs radījāt sāpes, šausmas un tumsu pāri vismelnākajai tumsai. — Es pagriežos pret ļaudīm. — Es biju tur aizgājis. Biju nokāpis pazemes pagrabos! Es zinu!
— Viņš atklāja, ka SUM nevēlas izdabāt viņa īpašajām iegribām uz visu pārējo rēķina! — sauc Tumsas Karaliene. Vai, tiešām Viņas balsī skan griezīgi, satraukti toņi? — Tāpēc viņš apgalvo, ka SUM esot cietsirdīgs.
— Es redzēju savu mirušo, — es viņiem saku. — Viņa vairs necelsies. Arī jūsējie ne, arī jūs paši' ne. Nekad. SUM mūs neatdzīvinās, neradīs no jauna. Tā namā valda nāve. Dzīvība un atdzimšana mums jāmeklē citur — noslēpumainajā nezināmajā.
Viņa skaļi iesmejas un norāda uz manu dvēseles aproci, kas vāri mirgo zilgani pelēkajā, tumstošajā krēslā. Vai Viņai vēl kaut kas sakāms?
— Vai kāds var padot man nazi un cirvi? — es jautāju.
Pūlis sakustas un nošalc. Es sajūtu viņu bailes. Ielu laternas iedegas, it kā tās spētu kliedēt baiso nakts melnumu, kas biezē virs mūsu galvām. Es sakrustoju rokas un gaidu. Tumsas Karaliene man kaut ko saka. Es nepievēršu Viņai uzmanību.
Prasītie rīki ceļo no rokas rokā. Tas, kurš uznes tos augšā, uzšaujas pa kāpnēm kā liesma. Viņš nometas uz ceļgala pie manām kājām un pastiepj tos augšup. Rīki ir labi — medību nazis ar platu asmeni un garš divasmeņu cirvis.
Visas pasaules priekšā es paņemu labajā rokā nazi un triecu zem aproces, kas apņem manu kreiso roku. Savienojumi ar manu iekšējo ķermeni ir pārcirsti. Plūst asinis, nedabiski spilgtas laternu gaismā. Es nejūtu sāpes — esmu pārlieku satraukts un pacilāts.
Tumsas Karaliene iekliedzas: — Tu to domā nopietni?! Spēlmani, Spēlmani!
— SUMā nav dzīvības, — es saku. Izvelku plaukstu cauri aplim un nokratu aproci, kas šķindēdama nokrīt zemē.
Atskan metāliska balss: — Aizturiet šo maniaku un nosūtiet uz labošanu. Viņš ir ārkārtīgi bīstams.
Monitori, kas stāvējuši pūļa malās, mēģina spraukties uz priekšu. Tie sastop pretestību. Daži, kas mēģina tiem palīdzēt, izbauda pūļa dūres un nagus.
Es paņemu cirvi un cērtu sev pie kājām. Aproce sačokurojas. Tās iekšpusē esošā organiskā viela, kuru vairs nebaro mani sekrēti, naksnīgajā āra gaisā izkalst un saraujas.
Paceļu abus rīkus gaisā — labajā rokā cirvi, kreisajā, kas joprojām asiņo, nazi. — Es meklēšu mūžību tur, kur tā atrodama, — es saucu. — Kas nāks man līdzi?
Daži desmiti vai vairāk atraujas no saniknotā pūļa, kas jau kliedz pēc ieročiem un pieprasa citu dzīvības. Viņi aizsedz mani ar saviem augumiem. Viņu acis ir praviešu acis. Mēs steidzamies meklēt sev patvērumu, jo ir jau parādījies viens militārs robots un uz pārējiem
ilgi nebūs jāgaida. Liela, augsta mašīna piesoļo klāt Tumsas Karalienei, lai Viņu aizsargātu, un es Viņu redzu pēdējo reizi.
Mani sekotāji nepārmet man, ka esmu maksājis viņiem pārāk dārgi — visu, kas viņiem piederējis. Viņi ir manējie. Iis esmu kā dievība, kas nevar nodarīt ļaunu.
Un tagad ir sācies atklāts karš starp mani un SUMu. Draugu man ir maz, ienaidnieku — daudz, un tie ir vareni. Es eju pa pasauli kā bēglis. Taču es vienmēr dziedu. Un vienmēr atrodu kādu, kurš klausās, pievienojas mums, tiekdamies pretī sāpēm un nāvei kā mīlētājs savai laimei.
Ar nazi un cirvi es paņemu viņu dvēseles. Pēc tam mēs noturam viņiem atdzimšanas rituālu. Daži tad kļūst par nelikumīgiem misionāriem, vairums uzliek aproču atdarinājumus un atgriežas mājās, lai čukstus nodotu tālāk manu vēsti. Man tas daudz neko neizšķir. Kam pieder mūžība, tam nav, kurp steigties.
Jo manis teiktais vārds ir nokļuvis ārpus laika. Mani ienaidnieki f| saka: es saucot atpakaļ senatnes dzīvnieciskumu un neprātību, es izputināšot civilizāciju, man, jukušajam, neesot nekādas bēdas par to, ka Zemi atkal pārņems karš, bads un epidēmijas. Man ir pa prātam šie apvainojumi. To valoda liecina, ka arī pretiniekos esmu no jauna atmodinājis dusmas. Un šīs emocijas piederas mums tikpat daudz kā visas pārējās jūtas. Šajā cilvēces rudenī varbūt pat vairāk nekā pārējās. Mums vajadzīga vētra, lai satriektu SUMu un visu, kas ar To saistīts. Pēc tam sekos barbarisma ziema.
Un vēl pēc tam pienāks jaunas un (varbūt) cilvēciskākas civilizācijas pavasaris. Mani draugi, šķiet, tic, ka tas pienāks jau viņu mūža laikā: miers, brālība, apgaismība, svētums. Bet es zinu vēl ko citu. Esmu bijis lejā, pašos dziļumos. Cilvēces veselums, ko pašlaik cenšos atjaunot, arī slēpj sevī nenojaušamas šausmas.
Kad kādu dienu
Dievu rijējs atpakaļ nāks
Vilks saraus ķēdi
Jātnieks prom aizauļos
Laikmets beigsies
Atdzims Zvērs
Tad SUM tiks iznīcināts; un tad jūs, stiprie un taisnīgie, varēsiet atgriezties uz zemes un staigāt lietū.
Es jūs gaidīšu.
Mana vientulība ir gandrīz galā, mana Spožā Diena. Palicis vēl tikai viens uzdevums. Dievam jāmirst, lai tā sekotāji ticētu, ka viņš cēlies no mirušajiem un dzīvo mūžīgi. Tad viņi dosies iekarot pasauli.
Ir viņu vidū tādi, kas apgalvo, ka es tos esot nievājis un apvainojis. Arī viņi, ko aiznesis līdzi manis saceltais vilnis, ir izrāvuši savas mašinizētās dvēseles un meklē esības jēgu mūzikā un ekstāzē. Taču viņu dzīslās rit pirmatnīgas asinis, kas aizvedušas viņus savvaļas
zemē; tur viņi no paslēptuvēm uzglūn monitoriem, kas tiek raidīti viņiem pretī, un piekopj cietsirdīgus rituālus. Viņi tic, ka galīgā realitāte ir iemiesota sievietē. Un tomēr viņu sūtņi ir griezušies pie manis ar ierosinājumu slēgt mistisku laulību. No tā esmu atteicies: manas kāzas bija jau sen un tiks svinētas atkal, kad šīspasaules gājums būs noslēdzies. Tāpēc viņi mani ienīst. Bet es esmu teicis, ka iešu un runāšu ar viņiem.
Es nogriežos no ceļa ielejas dziļumā un dziet" kāpju kalnā. Tiem nedaudzajiem, kam esmu atļāvis tiktāl nākt Ik. '^sacīts gaidīt manu atgriešanos. Viņi drebinās vakara vēsumā — pagājušas tikai trīs dienas kopš pavasara ekvinokcijas. Es pats aukstumu nejūtu. Pacilāts eju augšup caur mežrozīšu krūmiem un mūžvecām, žuburainām ābelēm. Ja manas basās kājas atstāj sniegā kādu asins traipu, tas ir labi. Apkārtējās kalnu grēdas klāj tumši meži, un kailie koki tajos gaidīt gaida jaunu lapu dzīvību. Debesis zem vakarzvaigznes kvēl sarkani violetas. Virs galvas pāri plašajam zilumam slīd agri atlidojušu meža zosu bars. Tikko dzirdami līdz manām ausīm nonāk to saucieni. Rietumu pusē virs manis un man priekšā kvēl ugunīgs sārtums. Piķa melni pret to iezīmējas sieviešu stāvi.
Formāts 60x84/ 16. Pas. Nr. 311 Līgumcena. Licences Nr. 2-0691 Iespiests tipogrāfijā a/s «Preses nams» Rīgā, Balasta dambī 3.
paskaidrojumi
[1] hedždornas pils iedzīvotāju skaits bija stingri noteikts: katram kungam un dāmai drīkstēja būt tikai pa vienam bērnam. Ja gadījās piedzimt vēl kādam, vajadzēja atrast cilvēku, kam vēl nav neviena bērna un kas ir ar mieru to ņemt savā gādībā, vai ari atbrīvoties no jaundzimušā citādā ceļā. Visbiežāk šāds bērns tika atdots Atkritējiem.