Cīņa plosījās piecpadsmit minūtes, un zemi piesūcināja lietus un asinis. Vienā Īsā, uzvaru nesošā mirkli kadeti noslaucīja vaļņa augšmalu tīru. Ja lielākā daļa no viņiem nebūtu palikusi guļam zem oļu kārtas, iznākums varēja būt ari citāds. Taču meki pārkārtoja spēkus un brāzās uz priekšu. Palika desmit vīru, tad seši, tad četri, tad beidzot viens un visbeidzot — neviens. Pēc tam meki devās lejup pa nogāzi, pārrāpās pāri robotajiem mūriem un ar drūmu apņēmību nogalināja visus, kas atradās pils iekšienē. Žaneija, kas septiņsimt gadu bija kalpojusi par mājvietu elegantiem kungiem un smalkām dāmām, bija pārvērtusies nedzīvā gruvešu kaudzē.
Ja aplūkoja meku kā muzeja vitrīnā izliktu eksponātu, tas bija cilvēkam līdzīgs radījums, kurš savā sākotnējā veidā radies uz Etamīna planētas. Viņa biezā, zeltaini rūsganā āda spīdēja līdzīgi metāla virsmai, it kā ieziesta ar eļļu vai vasku. Izaugumi uz pakauša un kakla mirdzēja kā zelts, un tie patiešām bija pārklāti ar augstas vadītspējas vara un hroma sakausējuma kārtiņu. Viņa maņu orgāni bija sakopoti puduros tajā apvidū, kur cilvēkam atrodas ausis; seju viņam aizstāja sakrunkots muskulis, izskatā diezgan līdzīgs atsegtām cilvēka smadzenēm — ja, staigājot pa zemākajiem gaiteņiem, nejauši gadījās sastapties ar meku, no šī viepļa varēja pārbīties ne pa jokam. Meka barības vads — neregulāras formas vertikāla sprauga «sejas» apakšdaļā — bija atmiris orgāns, jo tagadējiem mekiem plecu apvidū zem ādas bija iestrādāts sīrupa pūslis, bet gremošanas orgāni, kuru sākotnējā funkcija bija uzņemt barības vielas no satrūdējušiem purvāju augiem un zarndobumaiņiem, bija atrofējušies. Apģērbu meki parasti nevalkāja, varbūt vienīgi darba priekšautu vai instrumentu jostu, un rūsgani zeltainā āda saulē mirdzēja ar neparastu spožumu. Tāds izskatījās viens atsevišķs meks, būtībā tikpat meistarīgs dabas produkts kā cilvēks — varbūt pat meistarīgāks savu lielisko smadzeņu dēļ, kuras darbojās arī kā radiouztvērējs. Strādādams barā, vairāku rosīgu tūkstošu vidū, meks vairs neizskatījās ne tik apbrīnojams, ne tik meistarīgs — drīzāk kaut kas viduvējs starp zemākas rases cilvēku un tarakānu.
Daži zinātnieki, it īpaši D. R. Džārdins no Rītagaismas un Salonsons no Tuangas, uzskatīja meku par rāmu un flegmātisku radījumu, taču asredzīgais Kleghorns no Hcdždornas pils bija citādās domās. Meka emocijas, apgalvoja Kleghorns, atšķiras no cilvēka emocijām un cilvēkam ir visai grūti apjaušamas. Pēc cītīgas izpētes Kleghorns atklāja vairāk nekā duci meka emociju veidu.
Par spīti šādiem pētījumiem, meku dumpis visus pārteidza vienlīdz nesagatavotus — gan Kleghornu, gan D. R. Džārdinu un Salonsonu, gan jebkuru citu. — Kāpēc? — visi jautāja cits citam. Kā radījumi, kuri tik ilgi bijuši padevīgi, pēkšņi varējuši īstenot šādu slepkavīgu sazvērestību?
Pats ticamākais no izvirzītajiem iemesliem bija arī pats vienkāršākais: meki necieš verdzību un ienīst Zemes cilvēkus, kas izrāvuši tos no dabiskās vides. Šīs teorijas pretinieki apgalvoja, ka nevarot piedēvēt cilvēciskas emocijas un attieksmes organismiem, kas nav cilvēki; pēc viņu domām, meki varot just vienīgi pateicību pret aristokrātiem, kas glābuši tos no Devītā Etamīna apstākļiem. — Tagad jūs paši piedēvējat tiem cilvēciskas emocijas, — sacīja pirmie. Un oponentu atbilde visbiežāk skanēja tā: — Galīgo patiesību mēs tikpat nezinām, tāpēc visi pieņēmumi ir vienlīdz apstrīdami.
Hedždornas pils atradās uz melnas diorīta klints kores plašas ielejas dienvidu pusē. Tā bija lielāka un majestātiskāka par Žaneiju, un to sargāja trīssimt pēdu augsts mūris, kura kopgarums sasniedza jūdzi. Aizsargvalnis pacēlās veselas deviņsimt jūdzes virs ielejas, un tornīši, sargtorņi un novērošanas punkti atradās vēl augstāk. Klints austrumu un rietumu nogāzes stāvi stiepās lejup līdz pat ielejai. Ziemeļu un dienvidu nogāzes nebija gluži tik stāvas, un uz tām pletās vīnogulājiem, artišokiem, bumbierēm un granātkokiem apstādītas terases. No ielejas augšup veda gatve, kas apmeta loku visapkārt klintij un cauri portālam ieveda galvenajā laukumā. Tam pretī slējās varenā rotonda, un tai abās pusēs — augsti dzīvojamie nami divdesmit astoņām ģimenēm.
Sākotnējā pils ēka, kura bija uzcelta tūdaļ pēc cilvēku atgriešanās uz Zemes, atradās tagadējā pils laukuma vidū. Desmitais Hedždorns bija licis nojaukt vecās pils mūrus un pēc tam sapulcējis milzīgu baru zemnieku un meku, kam vajadzēja uzcelt jaunus. Tolaik — pirms pieciem simtiem gadu — tika uzbūvēti arī tagadējie divdesmit astoņi nami.
Lejpus laukumam atradās treju veidu saimniecības ēkas, izvietotas dažāda augstuma joslās: viszemākajā daļā slējās staļļi un garāžas, mazliet augstāk — meku darbnīcas un dzīvojamās mājas, un virs tām — dažādas noliktavas un visādu nozaru ražotnes: maiznīca, dzērienu darītava, juvelieru darbnīca, arsenāls un tamlīdzīgas nepieciešamas ēkas.
Pašreizējais Hedždorns, divdesmit sestais pēc kārtas, bija viens no Overvīlu cilts Klcghorniem. Šī izvēle bija izraisījusi vispārēju izbrīnu, jo O. S. Šārls, kā viņu dēvēja pirms iecelšanas tagadējā godā, bija kungs, kas nekādu īpašu ievērību nebija izpelnījies. Elegances, stila izjūtas un erudīcijas ziņā viņš atbilda gluži ikdienišķam vidusmēram un nekad nebija izcēlies ar īpašu domāšanas oriģinalitāti. Viņš bija stalti noaudzis vīrs ar paplatu seju, lieliem vaigukauliem un īsu, taisnu degunu; šaurās, pelēkās acis zem augstās pieres lūkojās laipni un labvēlīgi. Viņa sejas izteiksme allaž bija mazliet izklaidīga, un nelabvēļi to mēdza dēvēt par trulu. Taču līdzko biezās, gaišās uzacis tikai mazliet savilkās un plakstiņi nolaidās lejup, šī seja acumirklī kļuva drūma un spītīga, kaut arī pats O. S. Šārls jeb Hedždorns to nemaz neapzinājās.
Tiesa, reālas varas pils galvam bija maz vai pat nemaz, toties viņš allaž spēcīgi ietekmēja visus apkārtējos, un tas, kurš kļuva par Hedždornu, ar savu stilu un personību atstāja manāmu iespaidu uz ikvienu pils iemītnieku. Šī iemesla dēļ Hedždorna izvēle nebūt nebija mazsvarīga un saistījās ar simtiem dažādu apsvērumu, un tikai retais pretendents pirmsvēlēšanu laikā tika cauri bez enerģiskiem pārmetumiem un mulsinošiem atgādinājumiem par kādu sen pieļautu grēciņu runas veidā vai uzvedībā. Kaut arī pretendents nemēdza atklāti izrādīt savu aizvainojumu, šīs norises neglābjami putināja draudzību, vairoja naidu, aptraipīja labo slavu. O. S. Sārla paaugstināšanā izpaudās kompromiss starp divām Overvīlu frakcijām, jo tieši šī cilts bija izpelnījusies godu izvirzīt savu pārstāvi nozīmīgajam postenim.
Abi kungi, starp kuriem O. S. Šārls kļuva par kompromisa iemiesojumu, baudīja lielu cieņu, taču attieksmē pret dzīvi bija nesamierināmi uzskatu pretinieki. Viens no tiem bija talantīgais Gārs no Zumbeldu dzimtas. Šis kungs iemiesoja sevī Hedždornas pils tradicionālos tikumus — viņš bija izcils esenču pazinējs, ģērbās ar nevainojamu eleganci, un Overvīlu cilts iecienītajā rozetē viņam nekad nebija nevienas sagriezušās vai pašķiebušās ieloces. Bezrūpīgs šarms viņā teicami apvienojās ar dižciltīgu pašcieņu. Viņa atjautīgā valoda dzirkstīja no citātiem un spožiem domu graudiem. Sastopot izaicinājumu, šī atjautība pārtapa izsmalcinātā dzēlībā. Gārs spēja citēt no galvas ikvienu pazīstamu literāru sacerējumu; viņš meistarīgi spēlēja deviņstīgu kokli un tāpēc allaž bija gaidīts viesis Seno apmetņu parādē. Viņš bija nepārspējams antīku lietu pazinējs, viņš zināja, kur uz Senās Zemes atradusies ikviena lielāka pilsēta, un stundām ilgi varēja runāt par aizgājušo laiku vēsturi. Kara mākslas gudrībās viņam Hedždornā nebija līdzinieka, un vienīgi D. K. Magda no Deloras pils vai varbūt vēl Brašems no Tuangas pils varēja šai jomā ar viņu mēroties. Trūkumi? Nepilnības? Tās varētu saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem: pārmērīga etiķetes godāšana, kas attiecībā uz citiem izpaudās dzēlīgā pārākumā, un pārdroša neatlaidība, kas robežojās ar nežēlību.