Выбрать главу

O. Z. Gāru neviens neiedomātos dēvēt par neinteresantu vai lēmumos nenoteiktu cilvēku, un visi pazina viņa drosmi. Pirms diviem gadiem Lucernas ielejā bija uzdrīkstējies iebrukt nomadu bars, kas slepkavoja zemniekus, zaga lopus un pat nogāja tiktāl, ka iešāva bultu krūtīs kādam Aisetas kadetam. O. Z. Gārs nevilcinādamies sapulcēja mekus soda ekspedīcijai, sasēdināja tos divpadsmit spēka furgonos un devās pa pēdām nomadiem, kuri beidzot tika panākti netālu no Drēnas upes pie Vorstera katedrāles drupām. Nomadi izrādīja negaidītu spēku un veiklību un nebūt nevēlējās bēgt, ko kājas nes. Komandēdams uzbrukumu no sava sēdekļa spēka furgonā, kuru abās pusēs no bultām aizsargāja divi meki ar vairogiem rokās, O. Z. Gārs sevi šai kaujā parādīja no vislabākās puses.

Cīņa beidzās ar nomadu sakāvi. Divdesmit septiņi noliesējuši, melnos apmetņos tērpti līķi palika guļam kaujas laukā, bet meku vidū kritušo bija tikai divdesmit.

O. Z. Gāra pretinieks vēlēšanās bija Kleghorns, Kleghornu • l/imtas vecākais. Tāpat kā O. Z. Gārs, arī Kleghorns Hedždornas sabiedrības izsmalcinātajās paražās un norisēs jutās tikpat brīvi kā /ivs ūdenī.

Erudīcijā viņš neatpalika no O. Z. Gāra, kaut arī nevarēja sacensties ar to daiļrunībā, jo viņa galvenais izpētes objekts bija meki, to fizioloģija, valodas formas un sadzīves modeļi. Kleghorna runasveids bija saturīgāks, taču ne tik saistošs kā O. Z. Gāram un bez viņam raksturīgās dzēlības. Kleghorns savā runā reti izmantoja Gāra iecienītos tropus un alūzijas, un labprātāk izteica savas domas bez liekiem izskaistinājumiem. Kleghorns neturēja fānes, turpretī O. Z. Gāra četras smalkās, savstarpēji saskaņotās tīmeklītes izraisīja vispārēju sajūsmu, un to priekšnesumi Seno apmetņu parādē parasti palika nepārspēti. Galvenā atšķirība starp šiem abiem cilvēkiem slēpās viņu filozofiskajā pasaules uzskatā. O. Z. Gārs, tradicionālā uzskata pārstāvis, bija nelokāms savas sabiedrības aizstāvis un dedzīgi atbalstīja visus tās principus bez jebkādām atkāpēm. Viņu nemāca nedz šaubas, nedz vainas apziņa, un viņš nejuta nekādu vēlēšanos mainīt kārtību, kura ļāva vairāk nekā diviem tūkstošiem kungu un dāmu dzīvot bagātībā un greznībā. Kleghorns, gan nebūdams sirdsapziņas mocīts nožēlnieks, tomēr juta neapmierinātību ar Hedždornas pilī valdošo dzīvesveidu un ritumu un iebilda pret to tik pārliecinoši, ka daudzi pat nevēlējās viņā klausīties, lai nevajadzētu justies neveikli. Taču kaut kur sirds dziļumos arī viņiem brieda neskaidra vainas apziņa, un Kleghornam bija daudz ietekmīgu atbalstītāju.

Kad pienāca laiks balsot, ne O. Z. Gārs, ne Kleghorns nespēja gūt pietiekami plašu atbalstu. Beidzot vadošais postenis tika piešķirts cilvēkam, kurš uz to nebija cerējis pat vispārdrošākā optimisma brīžos: cilvēkam ar nevainojamu uzvedību un pašcieņu, taču bez īsta dziļuma; cilvēkam, kuram nepiemita tukša vīzdegunība, tomēr trūka dzīvīguma; viņš bija patīkams un draudzīgs, taču nelabprāt virzīja samilzušus jautājumus pretī nepatīkamam atrisinājumam, — tāds bija O. S. Šārls, jaunais Hedždorns.

Pusgadu vēlāk, tumšajās nakts stundās pirms rītausmas, Hedždornas meki atstāja savas mītnes un devās projām, paņēmuši līdzi spēka furgonus, darbarīkus, ieročus un elektriskās ierīces. Šī rīcība acīmredzot bija izplānota jau sen, jo tajā pašā laikā un tādā pašā veidā meki aizgāja arī no pārējām astoņām pilīm.

Sākotnējā reakcija Hedždornas pilī bija tāda pati kā visur citur — vispirms neticība, tad mulss niknums, un visupēc — kad tika apsvērta šīs rīcības iespējamā nozīme — bažas un nelaimes priekšnojautas.

Jaunais Hedždorns, cilšu vecākie un vairākas citas Hedždorna izvēlētas amatpersonas sanāca kopā sēžu zālē, lai apspriestos par

notikušo. Visi sasēdās ap lielu galdu, ko sedza sarkans samts: galda galā Hedždorns, pa kreisi no viņa Ksantens un Isets, pa labi Overvlls, Ors un Bjūdrijs; tālāk iekārtojās visi pārējie, to starpā O. Z. Gārs, I. K. Linnuss, A. G. Bernāls — ļoti spējīgs matemātikas teorētiķis, B. F. Vaiess — tikpat izcils senatnes pētnieks, kurš bija atklājis daudzu seno pilsētu atrašanās vietas, starp kurām bija arī Palmīra, Lībeka, Eridu, Zenzvila, Bērtona pie Trentas un Masīlija. Amatpersonu loku noslēdza vairāki dzimtu vecākie: Marūns un Boduns no Oru dzimtas, Kvejs, Rosets un Aidelsijs no Ksantenu dzimtas, Jūgass no Isetiem un Kleghorns no Overvīliem.

Minūtes desmit visi sēdēja klusēdami un centās sakopot domas; šo mēmo psiholoģiskās pielāgošanās procesu dēvēja par «intresiju».

Beidzot Hedždorns sāka runāt. «Pili piepeši atstājuši visi tās meki. Gluži saprotams, ka šāds stāvoklis sagādā lielas neērtības un ka to nepieciešams novērst, cik drīz vien iespējams. Esmu pārliecināts, ka tiktāl mēs visi esam vienisprātis».

Viņš aplaida skatienu galdam. Visi pastiepa uz priekšu savas ziloņkaula plāksnītes, apliecinādami piekrišanu — visi, izņemot Kleghornu, kurš tomēr nenostatīja savu plāksnīti uz galda, kā bija pieņemts darīt pretēju uzskatu gadījumā.

Isets, skarba izskata kungs sniegbaltiem matiem, neparasti skaists, par spīti saviem septiņdesmit gadiem, drūmā balsī teica:

—  Neredzu nekāda pamata spriedelēt vai vilcināties. Darāmais ir pilnīgi skaidrs. Tiesa, zemnieki ir nožēlojams materiāls bruņotu spēku izveidei. Tomēr mums jāsapulcē viņi, jāizsniedz viņiem sandales, virsvalki un ieroči, lai viņi nedarītu mums kaunu, un jānodod viņi prasmīga komandiera rokās — tas varētu būt O. Z. Gārs vai Ksantens. Lai putni nosaka bēgļu atrašanās vietu, pēc tam vajag tos panākt un pavēlēt, lai zemnieki tos pamatīgi noslāna un atdzen atpakaļ mājās.

Ksantens, trīsdesmit piecus gadus vecs vīrietis, kurš neparasti agri bija kļuvis par cilts vecāko un turklāt bija labi pazīstams karstgalvis, papurināja galvu. — Tāda iecere skan vilinoši, taču nav īstenojama. Zemnieki gluži vienkārši nespēj stāties pretī mekiem, lai kā mēs viņus sagatavotu.

Tā bija nepārprotama patiesība. Zemnieki, sīki andromorfi, kas sākotnēji radušies uz Desmitās Spikas planētas, bija visai bikli radījumi un, pats galvenais, nespējīgi uz vardarbīgu rīcību.

Kādu laiku pie galda valdīja saspringts klusums. Beidzot sāka runāt O. Z. Gārs. — Ja šie nelieši nebūtu nozaguši mūsu spēka furgonus, es labprāt tūdaļ pat drāztos viņiem pa pēdām un ar pātagu pārdzītu viņus mājās!

— Nav saprotams, kā būs ar sīrupu, — teica Hedždorns. — Skaidrs, ka visu iespējamo viņi paņēma līdzi. Kas notiks, kad tas

būs iztērēts? Vai tad viņi dzīvos badā? Viņi taču nevar atgriezties pie savas sākotnējās barības — kas tā bija, laikam purva dūņas? Ei, Klcghorn, tu esi speciālists šādos jautājumos. Vai meki var atsākt barošanos ar dūņām?

— Nē, — atbildēja Kleghorns. — Pieauguša meka barības vads ir atrofējies. Taču ja ar dūņām sāktu barot jaundzimušu mazuli, tas droši vien izdzīvotu.

—   Tieši tā es domāju, — Hedždorns pievērsa bargu skatienu savām kopā saņemtajām rokām, cenzdamies neizrādīt, ka viņam nav neviena lietišķa priekšlikuma.

Durvīs parādījās kāds kungs tumši zilajā Bjūdriju ietērpā; nometies uz viena ceļgala, viņš augstu pacēla labo roku un paklanījās.

Hedždorns piecēlās. — Nāc iekšā, B. F. Robart, un ziņo, kādi tev jaunumi! — Ienācēja poza un kustība nepārprotami liecināja, ka viņam kaut kas ziņojams.