Putni pagriezās mazliet uz austrumu pusi, lai apmestu loku Balarata kalniem, kuru rietumpusē atradās lielas, nekad īsti neizzinātas pilsētas drupas. Lejā stiepās Lucernas ieleja, kas bija lepojusies ar auglīgiem laukiem. Ciešāk ieskatoties, vietām varēja izšķirt dažādu zemes gabalu robežas. Priekšā jau bija saskatāmi kosmosa angāri, kur meku tehniķi uzturēja lietošanas kārtībā četrus kosmosa kuģus — Hedžornas, Žaneijas, Tuangas, Rītagaismas un Maravelas kopīgo īpašumu; tiesa, dažādu iemeslu dēļ kosmosa kuģi nekad netika izmantoti.
Saule rietēja. Oranža gaisma mirguļoja un zaigoja uz metāla sienām. Ksantens deva putniem tālākos rīkojumus: — Laidieties lejup un nometieties aiz tās koku rindas, bet lidojiet zemu, lai jūs nepamana!
Stīvos spārnus vēzēdami, putni lokiem laidās lejup, seši neveikli kakli liecās uz zemes pusi. Ksantens sagatavojās triecienam. Putni nekad nepratās nosēsties rāmi, kad nesa līdzi sēdeklī cienījamu aristokrātu. Ja krava bija tāda, kas viņiem rūpēja pašiem, tad nolaišanās notika tik viegli, ka ne pieneņu pūka nepaceltos gaisā.
Ksantens prasmīgi noturēja līdzsvaru un izvairījās no klupšanas un kūleņošanas, kas putniem būtu paticis labāk. — Jums visiem ir sīrups, — viņš tiem paziņoja. — Atpūtieties, netrokšņojiet un neķildojieties! Ja rīt līdz saulrieta laikam neesmu atgriezies, laidieties atpakaļ uz Hedždornas pili un paziņojiet, ka Ksantens gājis bojā!
— Esi mierīgs! — putni atsaucās. — Mēs gaidīsim mūžīgi! Vismaz līdz rītdienas saulrietam katrā ziņā! Ja draud briesmas, ja tev iet slikti — krā, krā, krā! — pasauc tikai putnus! Krā! Kad mūs aizkaitina, mēs kļūstam briesmīgi!
— Kaut nu tā tiešām būtu, — noteica Ksantens. — Taču visiem zināms, ka putni ir nelabojami gļēvuļi. Tomēr es cienu jūsu labo gribu. Atcerieties manus rīkojumus un, pats galvenais, esiet klusi! Es negribu, lai jūsu klaigāšanas dēļ mani izseko un nodur.
Putni sašutumā ieķērcās. — Cik netaisni, cik netaisni! Mēs esam klusi kā peles!
— Labi! — Un Ksantens steigšus devās projām, lai paspētu nozust, iekams putni nav sākuši klaigāt viņam nopakaļ vēl citus padomus vai uzmundrinājumus.
Izgājis cauri mežam, Ksantens nonāca pļavā, kuras attālākajā nostūrī, varbūt simt jardu no meža malas, atradās pirmais angārs. Viņš apstājās, lai apdomātos.
Vajadzēja apsvērt vairākus apstākļus. Pirmkārt, iespējams, ka angāru apkalpes meki, kuru radiosakarus kavē metāla celtne, par dumpi vēl nemaz nav uzzinājuši. Tomēr Ksantens nosprieda, ka šāda iespēja maz ticama, ņemot vērā, cik rūpīgi izplānots viss notikušais. Otrkārt, meki, kas savā starpā uztur pastāvīgus sakarus, darbojas kā kolektīvs organisms. Veselums funkcionē efektīvāk nekā atsevišķas daļas, un indivīdam nav tieksmes izrādīt patstāvīgu Iniciatīvu. No tā izriet, ka ārkārtēja modrība nav sagaidāma. Treškārt, ja viņi rēķinās ar to, ka šai vietai kāds var slepeni tuvoties, tad viscītīgāk tiks uzmanīts tieši tas ceļš, pa kuru viņam jāiet.
Ksantens nolēma vēl desmit minūtes nogaidīt koku ēnā, līdz rietošā saule, kas spīdēja viņam pār plecu, visspēcīgāk apžilbinās katru iespējamo vērotāju.
Desmit minūtes pagāja. Rietošās saules nokvēlinātie angāri pletās gari un augsti, un šķita, ka tajos valda pilnīgs klusums. Pļavā, kas šķīra Ksantenu no angāriem, dzestrajā vakara vēsmā viegli šalca un viļņoja gara, zeltaina zāle.
Ksantens dziļi ievilka elpu, pacilāja ieroču somu, sakārtoja ieročus un devās uz priekšu. Līst rāpus pa zāli viņam neienāca prātā.
Tuvākā angāra aizmuguri viņš sasniedza bez sarežģījumiem. Piespiežot ausi pie metāla sienas, nekas nebija dzirdams. Ksantens aizgāja līdz stūrim un palūkojās gar būves sānsicnu — nekādu dzīvības pazīmju. Viņš paraustīja plecus. Nu tad — uz durvīm!
Ksantens gāja gar angāra sānmalu, un rietošā saule meta viņam priekšā garu, melnu ēnu. Viņš aizgāja līdz durvīm, kas veda uz angāru administratīvajām telpām. Tā kā šeit ar biklību neko nevarēja panākt, Ksantens atgrūda durvis vaļā un iegāja iekšā.
Kantortelpas bija tukšas. Galdi, pie kuriem gadsimtiem ilgi bija sēdējuši meku ierēdņi, rēķinādami fraktus un rakstīdami pavadzīmes, rindojās viņa priekšā tukši, spodrām virsmām, bez jebkādas putekļu kārtiņas. Kompjūteri un informācijas bankas, melnā emalja, stikls, baltie un sarkanie slēdži izskatījās kā vakar uzstādīti un iemontēti.
Ksantens aizgāja līdz stikla starpsienai, aiz kuras lielais kuģa korpuss meta ēnu uz angāra grīdas.
Mekus viņš neredzēja. Taču uz angāra grīdas, rūpīgi salikti rindās un kaudzītēs, gulēja kuģa vadības mehānisma elementi un detaļas. Vadības pultīs vīdēja plaši, melni caurumi, ļaujot nojaust, no kurienes sastāvdaļas atvienotas.
Ksantens izgāja no kantortelpas angārā. Kosmosa kuģis bija padarīts braukšanai nederīgs, un to vairs nevarēja izmantot.
Ksantens pārlaida skatienu rūpīgi sakrautajai detaļu rindai. Dažās pilīs mājoja pa zinātniekam, kuri teicami orientējās telpas —laika ceļojumu teorijā; S. K. Rozenhokss no Maravelas bija pat atklājis vienādojumus, kuri, iemiesoti mehānikā, varētu samazināt traucējošo Hamusa efektu. Taču starp visiem pils aristokrātiem — pat tad, ja kāds no tiem būtu ar mieru nolaisties tik zemu, ka savām rokām ķertos pie instrumentiem, — nebija neviena, kurš zinātu, kā ievietot atpakaļ, savienot un iedarbināt mehānismus, kas gulēja kaudzē uz angāra grīdas.
Kad šis ļaunais darbs padarīts? To vairs nebija iespējams pasacīt.
Ksantens atgriezās kantorī, tad izgāja āra puskrēslā un aizsoļoja līdz nākamajam angāram. Arī tur meku nebija, un arī tur kosmosa kuģis bija palicis bez vadības mehānismiem. Ksantens devās uz trešo angāru un tur atklāja tieši to pašu.
Pie ceturtā angāra viņš izdzirda tikko jaušamu troksni. Iegājis kantortelpās un caur stikla sienu ieskatījies angārā, viņš tur ieraudzīja mekus, kuri darbojās ar tiem raksturīgo kustību ekonomiju, turklāt gandrīz bez trokšņa, un šis klusums šķita baisi stindzinošs.
Ksantens, kurš jau tāpat jutās nelāgi pēc zaglīgā gājiena pa mežu, iedegās negantās dusmās, redzēdams, kā aukstasinīgā mierā tiek iznīcināts viņa īpašums. Viņš apņēmīgi iesoļoja angārā. Skaļi uzsitis sev pa gurnu, lai pievērstu uzmanību, viņš skarbi uzsauca: — Lieciet detaļas atpakaļ vietās! Kā jūs, salašņas, uzdrīkstaties kaut ko tādu darīt?
Meki pavērsa pret Ksantenu bezseju laukumus un nopētīja viņu caur lēcām, kas atradās melno pērlīšu puduros abpus galvai.
— Ak tā? — Ksantens uzbrēca. — Jūs vēl vilcināties? — Un, izrāvis pātagu, kam parasti bija vairāk simboliska nekā soda rīka loma, viņš noplīkšķināja to pret grīdu. — Tūlīt paklausiet! Šis smieklīgais dumpis ir galā!,
Meki joprojām vilcinājās, un stāvoklis šķita balansējam uz naža asmens. Nebija dzirdama neviena skaņa, kaut arī viņi apmainījās ziņu signāliem, apsvēra apstākļus, centās pieņemt vienotu lēmumu. Ksantens šādu dīkstāvi nevarēja pieļaut. Viņš devās uz priekšu un, pacēlis pātagu, trieca to pa vienīgo vietu, kurā meki juta sāpes — pa virvju ritulim līdzīgo seju. — Pie darba! — viņš ierēcās. — Tā tik ir apkalpes komanda! Postītāju komanda — lūk, kas jūs esat!
Meki izgrūda savu kluso, svelpjošo skaņu, kas varēja nozīmēt jebko. Viņi atkāpās, un tad Ksantens trapa galā pie ieejas kuģī ieraudzīja meku, kas bija augumā lielāks par visiem līdz Šim redzētajiem mekiēm un kaut kā neparasti atšķirīgs. Šis meks bija pavērsis pret Ksantena galvu šautenes stobru. Ar nesteidzīgu pātagas vēzienu Ksantens notrieca zemē meku, kurš bija meties viņam virsū ar nazi, un, īpaši nepūlēdamies tēmēt, izšāva uz trapa galā stāvošo milzeni — tas nokrita beigts tajā pašā brīdī, kad lode aizsvilpa pāri Ksantena galvai.