Tomēr pārējie meki bija apņēmušies turpināt uzbrukumu. Tie visi metās uz Ksantena pusi. Nevērīgi atspiedies pret kuģa korpusu, viņš raidīja uz tiem šāvienu pēc šāviena, tikai reizi paraudams galvu sānis, lai izvairītos no lidojoša metāla gabala, un reizi pastiepdams roku, lai noķertu sev raidītu nazi, ko tūlīt pat iesvieda sejā pašam metējam.
Meki sāka atkāpties, un Ksantens nojauta, ka tie vienojušies par citādu taktiku — vai nu nolēmuši doties pēc ieročiem, vai arī grasās iesprostot viņu angārā. Šā vai tā, šeit nekas vairs nebija iesākams. Pātagu vēzēdams, viņš atbrīvoja sev ceļu uz kantortelpām. Aiz muguras pret stikla starpsienu lidoja instrumenti, metāla stieņi un dzelzs gabali, bet Ksantens bez steigas izsoļoja cauri kantorim un izgāja ārā. Viņš pat nepaskatījās atpakaļ.
Debesīs kā liela, dzeltena bumba kāpa pilns mēness, izstarodams blāvu, safrāndzeltenu spīdumu kā senatnīga lampa. Meku acis nebija pielāgojušās tumsai, un Ksantens palika stāvam pie durvīm. Drīz meki sāka nākt ārā, un Ksantens nocirta katru galvu, kas parādījās atvērtajās durvīs.
Meki atkāpās atpakaļ angārā. Noslaucījis asmeni, Ksantens devās projām pa to pašu ceļu, pa kuru bija nācis šurp, neskatīdamies ne pa kreisi, ne pa labi. Tad piepeši viņš apstājās. Nakts tik tikko bija sākusies. Kāda doma nedeva Ksantenam mieru, un viņa atmiņā uznira meks, kurš bija tēmējis uz viņu ar šauteni. Tas bija izskatījies lielāks, varbūt mazliet tumšāku ādas toni, bet, pats galvenais, tā pozā bija jaušams tāds kā neparasts staltums, gandrīz vai valdonība — kaut gan šis vārds, attiecināts uz mekiem, izklausījās pavisam nepieņemami. Un tomēr — kādam taču vajadzēja izplānot šo dumpi vai vismaz izauklēt tā ieceri!
Varbūt ir vērts turpināt izlūkošanu, kaut arī galvenā informācija jau iegūta?
Ksantens pagriezās atpakaļ un devās pāri lidlaukam uz baraku un garāžu pusi. Un atkal, par spīti nepatikai, vajadzēja ievērot piesardzību. Ir nu gan pienākuši laiki, ja aristokrāts spiests slapstīties un vairīties no tādiem radījumiem kā meki! Ksantens aizlavījās garāžu aizmugurē, kur snauduļoja pusducis spēka furgonu. [2]
Ksantens pārlaida tiem uzmanīgu skatienu. Visi tie bija vienādi — metāla rāmis ar četriem riteņiem un zemes rokamo lāpstu priekšā. Tepat tuvumā jābūt sīrupa noliktavai.
Drīz Ksantens atrada lielu tvertni, kurā atradās daudz noslēgtu trauku. Apmēram duci no tiem viņš savāca tuvākajā furgonā, bet pārējos sadurstīja ar nazi, ļaudams sīrupam izplūst zemē. Meki lietoja mazliet savādāka sastāva maisījumu; viņu sīrups acīmredzot noglabāts citur, varbūt iekšā barakās.
Ksantens iekāpa vienā no spēka furgoniem, pagrieza slēdzi «Nomodā», piespieda pogu «Braukt» un pavilka sviru, kas iedarbināja riteņus atpakaļgaitā. Spēka furgons sāka gāzelēdamies ripot atpakaļ. Ksantens to apstādināja un pagrieza uz baraku pusi. To pašu viņš izdarīja vēl ar trim furgoniem, tad visus citu aiz cita iedarbināja un palaida uz priekšu.
Furgoni sāka ripot. Lāpstas pārcirta baraku metāla sienas, un jumts iebruka. Spēka furgoni ripoja dziļāk iekšienē, sadragādami visu, kas tiem gadījās ceļā.
Dziļi gandarīts, Ksantens pamāja ar galvu un atgriezās pie spēka furgona, kuru bija nolēmis izmantot pats. Iesēdies tajā, viņš vēl brīdi nogaidīja. No barakām neizskrēja neviens meks. Acīmredzot tās bija tukšas un visa apkalpes grupa aizgājusi uz angāriem. Tomēr sīrupa krājumi bija iznicināti, un tas viesa zināmu cerību. Daudzi meki tagad ies bojā aiz bada.
No angāru puses šurp steidzās kāds meks, kuru acīmredzot bija piesaistījis dragāšanas troksnis. Ksantens pieplaka sēdeklim, un, kad meks gāja garām viņa furgonam, apmeta ap masīvo kaklu savu pātagu. Viņš savilka siksnu, un meks smagi nokrita zemē.
Ksantens izlēca no furgona un sagrāba meka šauteni. Arī šis meks bija lielāks nekā pārējie, un tagad Ksantens ievēroja, ka tam nav sīrupa pūšļa — tas bija meks savā sākotnējā izcelsmes formā. Neticami! Kā šis radījums varējis saglabāties? Pēkšņi uzpeldēja daudz neparedzētu jautājumu — varbūt uz dažiem izdosies iegūt arī atbildes. Stāvēdams uz nogāztā radījuma galvas, Ksantens nocirta garās uztvērējspoles, kas slējās mekam pakausī. Tagad tas bija izolēts no pārējiem un atstāts savā ziņā, un šāds stāvoklis pat visbrašāko meku neglābjami darīja apātisku.
— Augšā! — Ksantens pavēlēja. — Kāp furgona aizmugurē! — Lai pastiprinātu iespaidu, viņš skaļi noplīkšķināja pātagu.
Pirmajā brīdī šķita, ka meks grib izrādīt pretestību, taču pēc pāris pātagas cirtieniem tas paklausīja. Ksantens iekārtojās sēdeklī, iedarbināja spēka furgontr un pagrieza to uz ziemeļiem. Putni nevarēs panest gan viņu, gan meku, un, ja arī varētu, tad klaigātu un ķērktu tik žēlabaini, ka piespiestu viņu noticēt: tas nav izdarāms. Varbūt tie gaidīs noteikto rītvakara stundu, bet tikpat labi iespējams, ka ne. Ļoti var būt, ka tie pavadīs nakti kokā, pamodīsies īgnā omā un tūdaļ laidīsies atpakaļ uz Hedždornas pili.
Spēka furgons visu nakti zvārodamies ripoja uz priekšu, vezdams sēdeklī snaudošo Ksantenu un aizmugurē sakņupušo gūstekni.
Pilis dzīvojošie kungi, par spīti savai pašpārliecinātībai, nakts laikā nelabprāt ceļoja pa apkaimi, un šīs nepatikas cēlonis, kā zobgalīgi izteicās daži drosminieki, bija māņticīgas bailes. Citi stāstīja, ka reizēm ceļiniekus pie pussagrautiem mūriem pārsteidzot baisas parādības, un tie dzirdot te dīvainu mūziku, te mēnessgaru elsas, te rēgainu mednieku tālīnas ragu skaņas. Citi teicās redzējuši gaiši violetas un zaļas gaismas un spokus, kas lieliem soļiem skrējuši cauri mežam; un Houda abatija, šobrīd vairs tikai mikls grausts, bija ieguvusi baigu slavu tajā mītošās Baltās vecenes dēļ, kur. pieprasot no garāmgājējiem satriecošu izpirkšanas maksu.
Sādu nostāstu bija bezgala daudz. Un, kaut arī rūdītie smīkņāja, neviens bez sevišķas vajadzības naktī apkārt nebraukāja. Nudien, ja jau rēgi patiesi mēdz apsēst traģisku notikumu un smagu pārdzīvojumu vietas, tad Senās Zemes apvidiem viscaur jābūt neskaitāmu rēgu un spoku pilniem, it sevišķi šai apkaimei, pa kuru Ksantens brauca savā spēka furgonā — te ikkatrs akmens, ikkatra nora, ikkatra pļava un grava bija klāta ar biezu kārtu cilvēku pārdzīvojumu.
Mēness kāpa debesīs arvien augstāk. Furgons ripoja uz ziemeļiem pa senatnīgu ceļu, kura saplaisājušās betona plāksnes bāli vizēja mēness gaismā. Ksantens divreiz redzēja ceļmalā pazibam oranžas gaismas, un vienreiz viņam likās, ka zem kādas cipreses stāv garš, kluss stāvs, kas mēmi vēro viņu pabraucam garām. Ksantens nešaubījās, ka sagūstītais meks cenšas izdomāt kādu nelietību. Tiesa, bez uztvērējspolēm tas jūtas apmulsis un bezspēcīgs, tomēr Ksantens sev iegalvoja, ka laisties snaudā nebūtu gudri.
Ceļš veda cauri nelielai pilsētai, kurā vēl bija saglabājušās dažas nesabrukušas ēkas. Pat nomadi vairījās apmesties šajās senajās pilsētās, jo tur pārlieku dvakoja — vai varbūt smaržoja — pēc skumjām.
Mēness sasniedza zenītu. Ainava visapkārt zaigoja neskaitāmos sudraba, melnos un pelēkos toņos. Lūkodamies sev apkārt, Ksantens nodomāja, ka, par spīti visiem neapstrīdamajiem civilizētas dzīves jaukumiem, dažs labs vārds būtu sakāms arī par savvaļas zemju plašumu un vienkāršību… Meks slepeni sakustējās. Ksantens pat nepagrieza galvu uz viņa pusi. Viņš tikai noplīkšķināja gaisā pātagu. Meks pierima.