Visu cauru nakti spēka furgons ripoja pa veco ceļu, un mēness pamazām slīdēja uz rietumu pamali. Apvārsnis austrumu pusē sāka zaigot zaļās un citrondzeltenās krāsās, un vēl pēc kāda laiciņa bālais mēness paslēpās aiz tālīno kalnu mugurām, un uzausa saule.
Tajā brīdī Ksantens ceļa labajā pusē ievēroja dūmu strūkliņu.
Viņš apturēja furgonu. Piecēlies kājās un izstiepis kaklu, viņš apmēram ceturtdaļjūdzcs attālumā saskatīja nomadu apmetni. Tur slējās trīs vai četri desmiti dažāda lieluma telšu un malā gulēja apmēram ducis nolietotu spēka furgonu. Ksantenam šķita, ka uz augstās hetmaņa telts viņš saskata melnu ideogrammu, kas viņam pazīstama. Ja viņš nekļūdās, tad šī ir tā pati cilts, kura nesen bija ieklīdusi Hedždornas teritorijā un kuru O. Z. Gārs bija no turienes patriecis.
Ksantens apsēdās, sakārtoja apģērbu, iedarbināja spēka furgonu un pagrieza to uz nometnes pusi.
Apmēram simts melnos apmetņos tērptu vīru, gari un stiegraini kā meža zvēri, vēroja viņa ierašanos. Kāds ducis izskrēja priekšā un, iestiprinājuši lokos bultas, tēmēja tās pret viņa krūtīm. Ksantens veltīja viņiem augstprātīgu, vaicājošu skatienu un, aizbraucis līdz hetmaņa teltij, apturēja furgonu. Viņš piecēlās kājās. — Hetmani! — viņš uzsauca. — Vai tu esi nomodā?
Hetmanis pašķīra audeklu, kas aizsedza telts ieeju, pabāza galvu ārā un pēc brīža iznāca pats. Tāpat kā pārējie, viņš bija ietinies melnā, vaļīgā apmetnī, kas sedza gan galvu, gan visu augumu. Pa četrstūrveida izgriezumu pretī lūkojās seja: šauras, zilas acis, līdz smieklīgumam garš deguns un uz priekšu izvirzīts smails, pašķībs zods.
Ksantens īsi palocīja galvu — Paskaties šurp! — viņš teica un ar īkšķi norādīja uz meku furgona aizmugurē. Hetmaņa skatiens pavērsās sāņus, īsu mirkli kavējās pie meka, tad atgriezās pie Ksantena.
— Šie radījumi sākuši dumpi pret aristokrātiem, — Ksantens teica. — Pareizāk sakot, viņi slepkavo visus Zemes iemītniekus. Tāpēc mēs, Hedždornas pils iemītnieki, griežamies pie nomadiem ar šādu priekšlikumu. Nāciet uz Hedždornas pili! Mēs jūs pabarosim, apģērbsim un apbruņosim. Mēs jūs apmācīsim kara mākslās un disciplīnā. Izraudzīsimies jums savus visprasmīgākos karavadoņus. Tad mēs sakausim mekus un padzīsim tos no Zemes. Kad tas būs galā, mēs jūs apmācīsim tehnikas jomā, un jūs varēsiet palikt pils dienestā un strādāt ienesīgu un interesantu darbu.
Kādu brīdi hetmanis klusēja. Tad viņa iedegusi, vēju appūstā seja savilkās velnišķā smīnā, un viņš ierunājās balsī, kuras intonāciju Ksantens atzina par negaidīti daudzveidīgu: — Ak tad beidzot jūsu zvēri cēlušies gan, lai jūs saplosītu! Žēl, ka viņi gaidīja tik ilgi. Nu, mums tas vienalga. Visi jūs esat mums svešinieki, un agri vai vēlu jūsu kauli balos vienkopus!
Ksantens izlikās nesaprotam. — Ja nemaldos, tu uzskati, ka svešu būtņu uzbrukuma gadījumā visiem cilvēkiem jācīnās kopā un pēc uzvaras jāturpina sadarboties, lai gūtu abpusēju labumu, — vai es pareizi izsakos?
Smīns nenozuda no hetmaņa sejas. — Jūs neesat nekādi cilvēki. Cilvēki esam vienīgi mēs, ko Zeme barojusi un dzirdījusi. Jūs esat tādas pašas svešas būtnes kā jūsu vergi. Vēlam jums labu veiksmi jūsu savstarpējā slaktiņā!
— Šķiet, ka beidzot esmu tevi pareizi sapratis, — sacīja Ksantens.
— Tātad skaidrs, ka vienotības jūtas tev svešas. Bet ja nu atgādināšu par pašlabumu? Kad meki redzēs, ka nevar iznīcināt dižciltīgos piļu iemītniekus, tie vērsīsies pret nomadiem un iznīcinās to apmetnes kā skudru pūžņus.
— Ja tie mums uzbruks, mēs karosim, — atteica hetmanis. — Bet, kamēr tas nav noticis, lai viņi dara, ko grib.
Ksantens domīgi palūkojās debesīs. — Mēs pat tagad būtu ar mieru pieņemt grupu nomadu Hedždornas pils dienestā, lai no tās izveidotu militāru vienību un vēlāk to paplašinātu un uzlabotu.
Kāds no malā stāvošajiem nomadiem aizskaroši ieņirdzās: — Piešūsiet mums pie muguras pūšļus, kur ieliet sīrupu, ja?
— Sīrups ir ļoti barojošs un apmierina visas organisma vajadzības, — rāmā balsī atbildēja Ksantens.
— Kāpēc tad jūs paši to nelietojat?
Ksantens neturēja par vajadzīgu atbildēt.
Atkal ierunājās hetmanis: — Ja vēlaties apgādāt mūs ar ieročiem, mēs to pieņemsim un izmantosim pret katru, kas mūs apdraudēs. Bet negaidiet, ka mēs aizstāvēsim jūsējos! Ja baidāties par savām dzīvībām, pametiet pilis un kļūstiet par nomadiem!
— Mēs baidāmies par savām dzīvībām? — iesaucās Ksantens.
— Kādas muļķības! Nekā tamlīdzīga! Hedždornas pils ir neieņemama, tāpat kā Žaneija un vairums pārējo piļu.
Hetmanis papurināja galvu. — Ja vien mēs gribētu, mēs varētu ieņemt Hedždornu jebkurā laikā un visus jūs, papagaiļus, nožmiegt aizmigušus.
— Ko? — Ksantens saniknots iesaucās. — Tu to saki nopietni?
— Bez šaubām. Tumšā naktī mēs ar lidpūķi iesūtītu pie jums pa gaisu savu cilvēku, un viņš nolaistos uz aizsargvaļņa. Tad viņš mums nomestu lejā virvi, uzvilktu kāpnes, un pēc piecpadsmit minūtēm pils būtu ieņemta.
Ksantens paberzēja zodu. — Atjautīgi, bet nereāli. Putni šādu pūķi pamanītu. Vai arī izšķirošajā brīdī mainītos vējš… Nu, tam nav nozīmes. Meki ar pūķiem nelido. Viņi grib mest izaicinājumu Žaneijai un Hedždornai, un, cietuši neveiksmi, dosies tālāk un sāks vajāt nomadus.
Hetmanis paspēra soli atpakaļ. — Nu un tad? Tāpat mums ir uzbrukuši arī Hedždornas ļaudis.' Gļēvuļi tādi! Cīņā ar līdzīgiem ieročiem, aci pret aci, mēs jūs viens divi piežmiegtu un pārmācītu kā pienākas!
Ksantens savilka uzacis, pauzdams izsmalcinātu nicinājumu. — Man šķiet, ka tu aizmirsties. Tu runā ar Hedždornas pils cilts vecāko! Vienīgi noguruma un apnikuma dēļ es vēl nesteidzos pārmācīt tevi ar šo pātagu.
— Phē! — hetmanis izmeta. Viņš pamāja ar pirkstu vienam no strēlniekiem. — Knieb nost šo nekaunīgo kundziņu!
Strēlnieks raidīja bultu, bet Ksantens uz tamlīdzīgu rīcību jau bija sagatavojies. Izšāvis no enerģētiskās šautenes, viņš sadragāja loku, bultu un strēlnieka rokas. Tad viņš noteica: — Redzu, ka tev jāiemāca cieņa pret augstākiem ļaudīm, tāpēc man tomēr vajadzēs tevi nopērt. — Sagrābis hetmani aiz pakauša, viņš eleganti ievilka ar pātagu pa šaurajiem pleciem — vienreiz, otrreiz, trešoreiz. — Nu, Šoreiz pietiks. Es nevaru piespiest tevi karot, bet varu vismaz prasīt, lai jūs, mēslu vaboles, uzvestos ar pienācīgu bijību. — Ksantens nolēca zemē un, sagrābis hetmani, iemeta to furgonā blakus mekam. Tad, apgriezis furgonu otrādi, viņš devās projām no apmetnes, pat neatskatīdamies atpakaļ; gūstekņa klātbūtne pasargāja viņa muguru no apstulbušo hetmaņa viru bultām.
Hetmanis izslējās un izrāva dunci. Ksantens mazdrusciņ pagrieza galvu. — Sargies! Citādi es piesiešu tevi furgona aizmugurē, un tev vajadzēs skriet man līdzi kājām pa ceļa putekļiem!
Hetmanis sastomījās, tad nospļāvās starp zobiem un nolaida roku. Nomērījis dunci ar skatienu, viņš to apgrieza otrādi, tad norūcās un iebāza atpakaļ makstī. — Kurp tu mani vedīsi?
Ksantens apturēja furgonu. — Nekur tālāk nevedīšu. Es tikai gribēju aizbraukt no tavas apmetnes ar cieņu, nevairīdamies un nebēgdams no bultu krusas. Vari kāpt ārā. Cik saprotu, tu joprojām atsakies sūtīt savus vīrus Hedždornas pils dienestā?
Hetmanis vēlreiz skaļi nospļāvās starp zobiem. — Kad meki būs iznīcinājuši pilis, mēs iznīcināsim mekus. Tad Zeme uz visiem laikiem būs brīva no citzvaigžņu icklldeņiem!
— Jūs esat nevadāmu mežoņu bars. Labi, kāp ārā un ej atpakaļ uz savu apmetni! Un labi apdomā, iekams vēlreiz izrādi necieņu pret Hedždornas cilts vecāko!