Es gan aiziešu visādā ziņā, Henrijs Fosters noteica.
Mustafa Monds paliecās uz priekšu un pavicināja gaisā paceltu pirkstu. Mēģiniet apjēgt! viņš sacīja, un viņa balss lika studentu diafragmām ietrīsēties dīvainā satraukumā. Mēģiniet apjēgt, kā jūtas cilvēks, kam ir dzīvdzemdētāja māte!
Atkal šis neķītrais vārds. Taču šoreiz nevienam no viņiem pat prātā nenāca smaidīt.
— Mēģiniet iztēloties, ko nozīmēja "dzīvot ģimenē"!
Viņi mēģināja, taču acīm redzami bez mazākajām sekmēm.
— Un vai jūs zināt, kas bija "mājas"?
Viņi papurināja galvu.
***
No sava krēslainā, tumšsarkanā pagraba Linaina Krauna pacēlās par septiņpadsmit stāviem augstāk, izkāpusi no lifta, nogriezās pa labi, aizgāja pa garu gaiteni un, atvērusi durvis ar uzrakstu meiteņu ģērbtuve, ienira apdullinošā roku, krūšu un apakšveļas jūklī. Karsta ūdens straumes šļācās simt vannās vai burbuļojot plūda no tām ārā. Dārdēdami un šņākdami astoņdesmit vibrovakuuma masāžas aparāti vienlaikus mīcīja un sūkāja astoņdesmit izcilu sievieškārtas īpatņu tvirto, saulē iedegušo miesu. Viņas visas sarunājās pilnā kaklā. No sintētiskās mūzikas mašīnas plūda superkornetes solo treļļi.
— Sveika, Fanij! Linaina uzrunāja jaunu sievieti, kam pakaramais un skapītis atradās līdzās viņējiem.
Fanija strādāja Pudeļošanas telpā, un arī viņas uzvārds bija Krauna. Bet, tā kā uz divtūkstoš miljoniem planētas iemītnieku bija tikai desmittūkstoš uzvārdu, tad šāda sagadīšanās nebija īpaši pārsteidzoša.
Linaina pavilka rāvējslēdzējus — lejup jakas slēdzēju, ar abām rokām reizē lejup divus bikšu slēdzējus, vēl reizi lejup apakšveļas slēdzēju. Palikusi kurpēs un zeķēs, viņa devās uz vannas istabām.
Mājas, mājas — dažas mazas istabiņas, kurās, smokot aiz pārapdzīvotības, mitinās vīrietis, periodiski tekoša sieviete. bars zēnu un meiteņu dažādā vecumā. Ne gaisa, ne telpas; slikti sterilizēts cietums: tumsa, slimības un smakas.
(Pārrauga uzburtā aina bija tik dzīvīga, ka viens no zēniem, jūtīgāks par pārējiem, nobālēja jau no šī apraksta vien un bezmaz apvēmās.)
Linaina izgāja no vannas istabas, noslaucījās dvieli, satvēra garu, elastīgu cauruli, kas bija iestiprināta sienā, pielika tās galu sev pie krūtīm, it kā taisītos izdarīt pašnāvību, un nospieda gaili. Sasildīta gaisa pūsma nokaisīja viņu ar vissmalkāko higiēnisko pūderi. Pa maziem krāniņiem virs izlietnes pēe izvēles plūda astoņas dažādas smaržas un odekoloni. Viņa atgrieza trešo no kreisās, iesmaržojās ar šipru un, rokā nesdama kurpes un zeķes, devās paskatīties, vai atbrīvojies kāds no vibrovakuuma aparātiem.
Un psihiski mājas bija tikpat netīras kā fiziski. Fiziski tās bija truša ala. atkritumu kaudze, ko karsēja sablīvētas dzīvības radītā berze un piesmirdināja emocijas. Cik smacējoša intimitāte, cik bīstamas, neprātīgas, piedauzīgas attiecības valdīja starp ģimenes grupas locekļiem! Māte maniakāli apčubināja savus bērnus (savus bērnus!)… apčubināja tos kā kaķene savus kaķēnus; bet tāda kaķene, kura spēja runāt, spēja bez sava gala daudzināt: "Mans bērniņš, mans bērniņš… Mans bērniņš, ak, pie manas krūts, mazās rociņas, tik izsalcis, un šī neizsakāmā, smeldzīgā bauda! Līdz beidzot mans bērniņš iemieg, mans bērniņš guļ ar baltu piena burbulīti mutes kaktiņā. Mans mazais bērniņš guļ…"
— Jā, Mustafa Monds noteica, pamādams ar galvu. Šerminieties vien!
— Ar ko tu šovakar iziesi? Linaina jautāja, atgriezusies no vibrovaka gluži kā sārti vizoša pērle, kas izgaismota no iekšpuses.
— Ne ar vienu.
Linaina pārsteigta pacēla uzacis.
— Pēdējā laikā es jūtos ne visai labi, Fanija paskaidroja. Dakteris Velss ieteica man grūtniecības aizstājēju.
— Bet, mīļā, tev ir tikai deviņpadsmit gadu! Pirmais grūtniecības aizstājējs nav obligāts līdz divdesmit viena gada vecumam.
— Zinu, mīļā. Bet daži cilvēki jūtas labāk, ja sāk agrāk. Dakteris Velss man teica, ka brunetēm ar platu iegurni — tādām kā man — pirmais grūtniecības aizstājējs būtu jāsaņem septiņpadsmit gadu vecumā. Tāpēc patiesībā es esmu par diviem gadiem novēlojusies, nevis par diviem pasteigusies. Viņa atvēra skapīša durvis un pamāja uz kārbiņu un pudelīšu rindu augšējā plauktā.
CorPus Luteum sīrups. Linaina lasīja nosaukumus skaļi. OvARiNS, garantēti svaigs: nelietot pēc 1. augusta AF 632. Piena dziedzera ekstrakts: lietot ar nelielu ūdens daudzumu trīs reizes dienā pirms ēšanas. Placentins: 5 cm3 intravenozi katru trešo dienu… Brr! Linaina nodrebinājās. Ciest nevaru intravenozās injekcijas, un tu?
— Es arī. Bet ja tās nāk par labu… Fanija bija sevišķi prātīga meitene.
— Mūsu Fords — jeb Mūsu Freids, kā viņš kaut kāda neizprotama iemesla dēļ mēdza sevi dēvēt ikreiz, kad runāja par psiholoģijas jautājumiem, — Mūsu Freids bija pirmais, kurš atklāja ģimenes dzīves drausmīgo bīstamību. Pasaule bija pilna ar tēviem — un tāpēc pilna ar postu; pilna ar mātēm — tāpēc pilna ar visa veida perversijām no sadisma līdz šķīstībai; pilna ar brāļiem, māsām, tēvočiem, tantēm — pilna ar ārprātu un pašnāvībām.
— Un tomēr Samoas mežoņu vidū. zināmās salās Jaungvinejas piekrastē…
Tropiskā saules gaisma gluži kā silts medus klāja bērnu kailos augumus, kamēr viņi savās erotiskajās spēlēs jukjukām kūleņoja starp hibisku ziediem. Mājas bija ikvienā no divdesmit namiņiem, apjumtiem ar palmu lapām. Trobriandu salās ieņemšana bija senču garu darbs; neviens nekad nebija dzirdējis par tēviem.
— Galējības pievelkas. Pārraugs noteica. Tā dibinātā iemesla dēļ, ka ir radītas, lai sastaptos.
***
— Dakteris Velss saka — trīsmēnešu grūtniecības aizstājējs pilnīgi pārvērtīšot manu veselību uz trim četriem gadiem.
— Nu, cerēsim, ka viņam ir taisnība, Linaina sacīja. Bet, Fanij, vai tu tiešām gribi teikt, ka nākamos trīs mēnešus tu vairs…
— Nē jel. mīļā! Tikai nedēļu vai divas, un viss. Vakaru es pavadīšu klubā, spēlējot muzikālo bridžu. Jādomā, tu kaut kur iesi?
Linaina pamāja.
— Ar ko?
— Ar Henriju Fosteru.
— Atkal? Fanijas labsirdīgajā, diezgan apaļajā sejā pavīdēja neparasta sāpīga un nosodoša pārsteiguma izteiksme. Vai tu gribi man sacīt, ka joprojām staigā ar Henriju Fosteru?
***
Mātes un tēvi, brāļi un māsas. Bet bija jau arī vīri, sievas, mīļākie un mīļākās. Bija arī monogāmija un iemīlēšanās.
Lai gan jūs droši vien nezināt, kas tie ir. Mustafa Monds sacīja.
Viņi purināja galvu.
Ģimene, monogāmija, iemīlēšanās. Visur izņēmumi, visur intereses fokusēšana, šaura impulsu un enerģijas virzība.
— Taču ikviens pieder ikvienam, viņš pabeidza domu, citēdams hipnopēdisko sakāmvārdu.
Studenti māja ar galvu, dedzīgi piekrizdami apgalvojumam. ko viņi bija pieņēmuši, vairāk nekā sešdesmit divus tūkstošus reižu dzirdēdami to tumsā, — pieņēmuši ne vien kā patiesu, bet arī kā aksiornātisku, pašsaprotamu, pilnīgi neapšaubāmu.
***
— Bet galu galā, Linaina iebilda, tagad ir tikai kādi četri mēneši, kopš man ir Henrijs.
— Tikai četri mēneši! Tas man patīk. Un, vēl vairāk, Fanija turpināja, apsūdzoši pacēlusi pirkstu, visu šo laiku tev nav bijis neviena cita, tikai Henrijs. Vai tad ir?
Linaina tumši pietvīka; tomēr viņas skatiens un balss tonis palika izaicinoši. Nē, neviena cita nav bijis, viņa atbildēja gandrīz nikni. Un es nudien nesaprotu, kāpēc kādam vajadzētu būt.